Laikam jau retais pirmdienas pēcpusdienā, kad zemi daudzviet klāja sniegs, ticēja, ka 4.maija rīts uzausīs saulains, bez mākonīša pie debesīm, kā bija vismaz Cēsu pusē. Vējš gan pūta dzestri, bet aizvējā saule sildīt sildīja, un cilvēki steidza baudīt šo Latvijai tik nozīmīgo dienu.

Kopā. Pie balti klātiem galdiem, kas bija sarūpēti Priekuļos, varēja sēsties ikviens, šo iespēju izmantoja arī Kalvānu ģimene, kas pirms gada pārcēlusies uz šo novadu.

FOTO: Jānis Gabrāns

“Šī ir diena, kad mums jāsaka paldies tiem, kuri toreiz, 1990.gadā, nenobijās un balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu,” tā teica cēsnieks Uldis Paeglis. Viņš kopā ar ģimeni pastaigājās Cēsīs pa svētkiem izveidoto “Brīvības ielu”. Satikts pie Cēsu bibliotēkas, no kuras balkona cēsniekus un viesus ar dziesmām un dzejām uzrunāja Cēsu Teātra dalībnieki, U.Paeglis norādīja, ka ikdienas steigā piemirstam, kāda dāvana toreiz ikvienam tika iedota: “Pašiem sava valsts, tas taču ir nopietni, bet mēs dažkārt pret to attiecamies nenopietni. Laikam pārāk esam pieraduši pie šīs privilēģijas. Neslēpšu, arī man patīk ne viss, ko dara valdība un Saeima, bet arī tā ir neatkarības blakne, kā tagad moderni teikt. Dzīvojot brīvā valstī, varam lamāt visus, bet 4.maijs ir diena, kad vērts padomāt, kas ir neatkarība, kas ir tie milzīgie ieguvumi, ko mums tā devusi, un padomāt, vai pārāk daudz neprasām no valsts, pārāk maz dodot pretī. Šī ir diena, kad varam mainīt savu attieksmi pret valsti!”

“Brīvības ielas” maršrutā vairākās vietās skanēja mūzika, dziesmas, uz Vidzemes koncert­zāles iekšpagalma balkona garāmgājējus priecēja pat dejotāji, atbilstoši šī laika prasībām dejojot tikai divatā un ievērojot divu metru distanci.

Lai neveicinātu pulcēšanos, priekšnesumu programma nebija publicēta, cilvēki gāja, skatoties, klausoties, kas kurā vieta notiek. Vienības laukumā, Rožu laukumā, Līvu laukumā, citviet varēja gūt muzikālas dāvanas no kolektīviem, solistiem. Pastaigās bija devušies lieli un mazi, veci un jauni, cēsnieki un viesi no citiem novadiem, pilsētām. Kāds baltu galdautu bija klājis jau brokastīs, cits vispirms atnāca smelties emocijas, lai pie balta galdauta sēstos pēcpusdienā.

“Otro gadu 4.maijs paies krietni mazākā pulkā, ar saviem mīļajiem un tuvajiem vien sazinoties videozvanā,” teica cēsniece Linda. “Svētku sajūtu jau var radīt arī tad, ja esi viens. Protams, sēžot visiem kopā pie lielā galda emocijas ir vēl spilgtākas, bet šādi, tikai divatā, tas ir pat kaut kā personiskāk. Un gan taču atkal būs garie galdi, gan atkal varēsim kopā svinēt, kopā dziedāt, vēl tikai nedaudz pacietības.”

Priekuļos galdi ar baltiem galdautiem bija uzklāti pļavā pie Sporta birzītes. Priekuļu kultūras nama amatiermākslas kolektīvu dalībnieki šajā dienās posās tautastērpos, lai dotos svinīgā pastaigā no Saules pulksteņa līdz šai pļaviņai. Katram kolektīvam bija atvēlēts savs laiks, lai gājiena maršrutā vai pie galdiem neveidotos pulcēšanās. Iespēju apsēsties pie balti klātiem galdiem izmantoja arī citi priekulieši. “Druva” tur sastapa Kalvānu ģimeni, kuri sevi dēvē par jaunienācējiem, jo tikai pirms gada no Rīgas pārcēlušies uz dzīvi Priekuļos. Viņi saka, ka 4.maija svētkos ģimenei apsēsties kopā pie balti klāta galda esot svarīgi un tradīcija jau no mazotnes tiek mācīta arī bērniem: “Pērn to darījām mājās, šogad izvēlējāmies atnākt te. Braucām garām, redzējām, ka te ir galdi, tad visi četri nācām šurp. Svētku sajūta šajā dienā ir, jo neatkarība – tā ir liela vērtība. To visspilgtāk saprot, kad rodas kāds apdraudējums, tāpēc jādara viss, lai tāds brīdis nepienāktu.”

Saulainā diena arī citos novados ļāva sarīkot iecerētos pasākumus, sniedzot cilvēkiem kādu emociju un patriotisma devu, kopības sajūtu, lai arī svētki svinēti attālināti.