Atpūtas kompleksā “Mežrozes”, Liepas pagastā, jaunieši ar īpašām vajadzībām un redzes invaliditāti šonedēļ satiekas nometnē, kurā gūst zināšanas par iespējām iesaistīties darba tirgū.

Jaunieši, kuri redzi zaudējuši pavisam vai kuriem ir neliels redzes atlikums, vēlas strādāt, tādēļ meklē iespējas, kā sevi pilnveidot. Latvijas Neredzīgo biedrības (LNB) projektu vadītājas asistente Aija Sabale stāsta, ka nometnes mērķis ir jauniešiem, kuriem ir īpašas vajadzības vai redzes invaliditāte, iemācīt patstāvību: “Ir svarīgi, lai šie jaunieši paši mācētu par sevi parūpēties – pagatavot ēst, justies komfortabli jebkurā teritorijā, kā arī prastu droši komunicēt ar cilvēkiem. Nometnē jaunieši tiek motivēti domāt arī par karjeras iespējām. Viņi mācās savstarpēji komunicēt, par sevi pastāstīt citiem. Pie mums ciemos brauc sociālais uzņēmējs un karjeras konsultants. Jaunieši tiek iepazīstināti arī ar “Erasmus” apmaiņas programmu iespējām.”

A.Sabale norāda, ka šāda veida nometnēs jaunieši atraisās un kļūst atvērtāki: “Nometne ir iemesls jauniešiem iziet no mājas, satikties, apzināt iespējas un redzēt, kas notiek cituviet. Pie­mēram, nometnē piedalās puisis no Rēzeknes, kuram šī ir pirmā reize vienam ārpus mājas. Sākumā bija bailes un nedrošība, bet nu jau redzam, kā viņš iedzīvojas. Šo progresu novērot ir ļoti patīkami.”

Projektu vadītājas asistente stāsta, ka situācija, kas saistīta ar cilvēku, kuriem ir īpašas vajadzības vai redzes invaliditāte, integrēšanos darba tirgū, uzlabojas pamazām: “Tas notiek lēni. Diemžēl joprojām liela daļa darba devēju uzskata, ja cilvēkam ir redzes invaliditāte, tad viņam ir arī garīga rakstura traucējumi un viņš darba pienākumus nespēs veikt. Nereti cilvēks, kas daļēji zaudējis redzi, pienākumus var veikt nedaudz lēnāk, bet joprojām spēj visu izdarīt. Turklāt zinām, ka cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi, spēcīgāk attīstās citas maņas. Daudzi jaunieši ļoti labi strādā pie datora, prot ātri rakstīt.”

Šim viedoklim piekrīt arī karjeras konsultante Gunta Pikša, kura nometnes laikā iedrošina jauniešus tiekties pretim saviem mērķiem: “Agrāk LNB strādāju kā brīvprātīgā karjeras konsultante. Tā man bija pavisam jauna pieredze, jo iepriekš nebiju strādājusi ar cilvēkiem, kuriem ir redzes invaliditāte. Mēs runājām par viņu stiprajām pusēm, izglītību un interesēm, lai noskaidrotu, kādā virzienā viņi varētu veidot karjeru jeb iesaistīties darba tirgū. Palīdzēju praktiskos jautājumos – ievietot internetā darba sludinājumus, uzrakstīt pieteikuma vēstules. Šonedēļ nometnē vadu nodarbību “Pats savu mērķu saimnieks”. Svarīgi, lai jaunieši apzinātos savus mērķus, saskatītu šķēršļus, kas varētu traucēt tos sasniegt, un rastu risinājumus, kā šos šķēršļus pārvarēt.”

G. Pikša ir pārliecināta, ka sabiedrība Latvijā vēl ir tikai ceļā uz to, lai darba devēji būtu gatavi pieņemt darbā cilvēkus ar redzes invaliditāti: “Par šo tēmu augst­skolā rakstīju maģistra darbu. Aprunājoties ar vairākiem darba devējiem, vairākkārt dzirdēju, ka viņi baidās pieņemt darbā cilvēkus ar redzes invaliditāti. Dau­dziem nav atbilstoša aprīkojuma, lai nodrošinātu nepieciešamos apstākļus, bet līdzekļus ieguldīt šo jautājumu risināšanā nevēlas.

Darba devējs jūtas atbildīgs par saviem darbiniekiem un nevēlas riskēt ne ar cilvēku veselību, ne savu uzņēmumu. Tāpat darba devēji nav pietiekami informēti par to, ko var izdarīt neredzīgi cilvēki. Manuprāt, jau skolās skolēniem jāstāsta un jāmāca, ka darba tirgū jāiesaista arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. Galu galā tieši skolēni ir nākamie darba devēji. Lai šī integrācija notiktu veiksmīgāk un ātrāk, ir jāīsteno dažādas atbalsta programmas gan cilvēkiem ar redzes invaliditāti, gan darba devējiem, kuri nobijušies, jo nezina, kā runāt un izturēties, kad pretī stāv cilvēks, kurš neredz. Attīstība šajos jautājumos notiks daudz straujāk, tiklīdz tiks lauzta neērtā robeža.”

Nometnes dalībnieks 23 gadus vecais Edgars Fomičevs ir viens no tiem jauniešiem, kuram izdevies iekārtoties darbā. Edgaram ir pavisam neliels redzes atlikums, bet tas viņam neliedz pildīt pienākumus: “Es strādāju Latvijas Operetes fondā. Darba laiks ir piecas dienas nedēļā no pulksten deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Manos darba pienākumos ietilpst pārbaudīt un diagnosticēt datorus, konvertēt dažādus materiālus, dažkārt tulkot tekstus, un esmu izveidojis arī šī uzņēmuma mājaslapu.”

Edgars ir ieguvis bakalaura grādu Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Lai arī pašam izdevies atrast darbavietu, Edgars uzskata, ka cilvēkiem ar redzes invaliditāti ir sarežģīti Latvijā atrast darbu: “Tas ir apburtais loks, par kuru visi zinām – visi darba devēji vēlas pieņemt darbā jauniešus, kuriem ir darba pieredze, bet kur lai šie jaunieši pieredzi iegūst? Turklāt daudzi darba devēji neuzticas neredzīgam cilvēkam un nesaprot, kā jaunietis spēs paveikt pienākumus. Man nesen bija iespēja strādāt Anglijā, tur darba devēji labprāt pieņem darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām, jo tādējādi saņem nodokļu atlaides. Tā tam būtu jābūt arī Latvijā.”

Nometnē kopumā piedalās 24 jaunieši no visas Latvijas.