Cēsīs, Pirtsupītes gravā, gājēju celiņa malā, iestādīti desmit tūkstoši narcišu sīpolu. Nākamajā pavasarī garāmgājējus priecēs ziedoša graviņas nogāze.

Pašvaldība aicināja iedzīvotājus nākt un piedalīties stādīšanā. Viss notika ļoti ātri, jo talkā nāca mazie cēsnieki. Sadarbībā ar z/s “Kliģeni” un SIA“Onava” tika sagādāti narcišu sīpoli, bija sagatavotas dobes, un arī laika apstākļi bija ļoti piemēroti stādīšanai. Uz puķu stādīšanu ieradās Pastariņa sākumskolas 2.a klases bērni, kā arī mazie cēsnieki no divām 2.pamatskolas pirmsskolas grupiņām – “Bitītes” un “Taurenīši”. Dau­dza­jām mazajām rokām ķeroties pie darba un palīdzot arī lielajiem talciniekiem, daudzie narcišu sīpoli ātri vien bija zemē.

Cēsu novada pašvaldības Īpa­šumu apsaimniekošanas pārvaldes ainavu arhitekte Ieva Zicmane pastāstīja, ka ideja par puķu stādījumiem Pirtsupītes gravā bijusi jau iepriekšējos gados: “Plā­nojām, domājām, bet konkrētā stādījuma iecere radās samērā nejauši, jau pašā rudenī. Atradām atbalstītājus, un viss notika. Kā jau dažkārt gadās, tās pēkšņās idejas izrādās ļoti labas. Kopīgi ar mazajiem cēsniekiem iestādījām apmēram desmit tūkstošus narcišu. Sīpoli atvesti no Nīderlandes. Tas ir speciāls narcišu mikslis, kas ziedēšot nākamos sešus līdz desmit gadus, un tiek solīts, ka dzeltenās narcises ziedēs visu pavasari. Pēc noziedēšanas tās nopļaus, un gaidīsim nākamo pavasari.

Apzināti pirmajām stādījumam izvēlējāmies šādu risinājumu, lai nav nepieciešama speciāla kopšana, uzturēšana. Tulpju sīpolus pēc pāris gadiem vajadzētu pārstādīt, bet gribam, lai viss veidojas ainaviskāk.”

Uz visu plašo Pirtsupītes graviņu viena ziedoša dobe, ziedoša nogāze nav daudz, bet šis ir tikai pirmais solis teritorijas uzziedināšanā, un tam noteikti būs turpinājums. I. Zicmane stāsta, ka jau tiek domāts, kas varētu būt nākamajā stādījumā – sniegpulkstenītes, scillas, krokusi, citas puķes, kas piestāvētu šai ainaviskajai videi. Ainaviski šo teritoriju varētu papildināt arī ar pavasarī ziedošiem kokiem, lai veidojas pavasara parks.

Z/s “Kliģeni” īpašnieks Aleksandrs Raubiško, kurš arī piedalījās narcišu stādīšanā, atzīst, ka ideja laba, un izsaka cerību, ka šis būs patiešām ilgtermiņa projekts: “Ir skaidrs, ka vienā gadā visu plašo teritoriju nemaz nav iespējams apgūt, tam nav ne darbaspēku, ne līdzekļu. Nogāžu te daudz, tātad darāmā arī ļoti daudz, bet tas ir paveicams, ar katru gadu palielinot ziedošās platības Pirtsupītes graviņā. Kopš gājēju celiņa izbūves cilvēki te staigā daudz vairāk, un ziedošās dobes padarīs šo iešanu vēl jaukāku.”

Stādījumi veikti, tagad visiem jāgaida pavasaris, kas patiesībā jau nemaz nav kaut kur ļoti tālu. I. Zicmane aicina, ka visiem cēsniekiem kopā vajadzētu rūpēties par šo vietu, lai tā netiek izdemolēta, lai kvadriciklu braucēji, kuri arī pilsētā ik pa laikam nodara kādu postu, neizdomātu te pabraukāties.

A. Raubiško atzīst, ka pēdējos gados cēsnieku attieksme pret ziedošajiem pilsētas apstādījumiem mainījusies uz labo pusi un tikai retu reizi konstatēts, ka kāds ļaunprātīgi postījis apstādījumus, rāvis ārā stādus, plūcis ziedus. Ja savulaik pilsētā publiskās vietās pārsvarā stādītas zemās puķes, lai nebūtu vēlme tās plūkt, tagad jau varot stādīt arī augstākas, jo cēsnieki kļuvuši saprotošāki, saudzīgāki pret pilsētas ziedu rotu.

Ainavu arhitekte norāda, ka Pirtsupītes graviņa vienmēr ir viņas uzmanības lokā, katru gadu budžetā tiek atvēlēta nauda tās lab­iekārtošanai. Līdzekļi nepieciešami augsnes rekultivācijai, lai viss veidojas līdzenāks, sakoptāks un vasarā vieglāk teritoriju appļaut.

Jau rakstīts, ka šī Cēsu teritorija izsenis tiek veidota kā atpūtas zona. Pirms pieciem gadiem novada domes deputāti apstiprināja Pirtsupītes graviņas detālplānojuma projektu, nosakot, ka tas īstenojams vairākās kārtās. Pirms trim gadiem veikta gājēju celiņa izbūve, teritorijā katru gadu tiek samazināta mazdārziņu platība, nolīdzinot pamestos dārzus, atbrīvojot tos no būvēm, ainavā neiederīgiem kokiem un krūmiem. Detālplānojums paredz izveidot slēpošanas trasi /velotrasi ar apgaismojumu un atpūtas punktiem, klusās atpūtas un skatu zonu pie slimnīcas, aktīvās atpūtas zonu bērniem un pieaugušajiem Vies­tura ielas tuvumā.

Vērtējot, kā apdzīvot neapgūto teritoriju I. Zicmane atzīst: “Kād­reiz vieglāk strādāt, ja ir zināms rāmis, kurā jāiekļaujas. Brīva teritorija dod pārāk brīvu domas lidojumu, un vēlāk tas viss tomēr jādabū kādā vienotā rāmī, vienotā ainavā. Ceru, ka Pirtsupītes graviņā mums tas izdosies, lai te taptu vēl viens ainavisks parks.”