Ziņas

Sabiedrība

Grāmatai bibliotēkā savs mūžs

Krājumā nevajag. Cēsu Centrālās bibliotēkas Krājuma organizācijas nodaļas vadītāja Skaidrīte Daņiļēviča pie izdevumiem, kas nonāks citās bibliotēkās, vai tos varēs iegūt apmeklētāji.Foto: Sarmīte Feldmane

Kad vakari kļūst garāki, aizvien vairāk laika var veltīt lasīšanai. Rudenī un ziemā arī bibliotēkās lasītāju skaits palielinās. Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumā ir vairāk nekā 60 tūkstoši izdevumu. Katru gadu tas papildinās par apmēram pieciem tūkstošiem jaunu grāmatu.

“Tikai Nacionālajā bibliotēkā ir visi Latvijā izdotie izdevumi. Pārējās bibliotēkās krājumu veido grāmatas, kuras ir pieprasītas, un arī vērtīgi izdevumi, kuri ik pa laikam kādam ir vajadzīgi. Katra bibliotēka rēķinās, cik liels krājums nepieciešams un cik ir vietas,” stāsta Cēsu Centrālās bibliotēkas Krājuma organizācijas nodaļas vadītāja Skaidrīte Daņiļēviča.

Katru gadu bibliotēkā tiek norakstīti ap 2,5 tūkstošiem izdevumu. Kurus un kā norakstīt, nosaka Ministru kabineta noteikumi.
“Ja piecus, desmit gadus neviens grāmatu nav lasījis, to noraksta. Latviešu daiļliteratūra gan vismaz viens eksemplārs paliek. Par ārzemju lubenēm jau pēc pāris gadiem neviens vairs neinteresējas,” saka bibliotēkas Pieaugu­šo apkalpošanas nodaļas vadītāja Aija Lauberga. Ik gadu krājums papildinās ar tā sauktajiem piespiedu dāvinājumiem. Tie ir dažādos projektos tapuši izdevumi par visdažādākajām tēmām. Projektā paredzēts, ka izdevumi būs visās bibliotēkās, bet lasītāji ir retajai. Vēl vairāk šādu izdevumu krājas skolu bibliotēkās.

“Inventarizācijās redzam, cik daudz nevajadzīgu grāmatu ir skolu bibliotēkās. Mainās skolotāji, mainās grāmatas, no kurām māca. Tāpat arī dāvinājumi, kas nevienu neinteresē. Daudz nevajadzīgu, vēl padomju laika izdevumu ir pagastu bibliotēkās. Bibliotekāres saka – ja nu kādam tomēr vajag. Bet vairāk nekā 20 gadu neviens šo grāmatu nav pašķirstījis,” pastāsta S.Daņiļēviča.

A.Lauberga vēl ieskicē problēmu – bibliotēka iegādājas kādu dārgu izdevumu, bet pēc pāris mēnešiem saņem vairākus eksemplārus no valsts. “Nezinām, ka saņemsim. Lasītāji jau vēlas grāmatu, tikko tā iznāk. Pēc tam plauktā stāv vairāki eksemplāri,” skaidro A.Lauberga. Līdzīgi ir arī ar “Bērnu žūrijas” izdevumiem. Tiek nopirktas desmit grāmatas, jo ir pieprasījums, bet pēc gada tās lasa retais.

Kur paliek norakstītās grāmatas, arī to regulē noteikumi. Ja grāmatas labi saglabājušās, tās vispirms tiek piedāvātas pagastu un skolu bibliotēkām. Tās, kas paliek, nonāk plauktā “Lasītājs – lasītājam”, kur bibliotēkas apmeklētāji var ņemt izdevumus un papildināt savas bibliotēkas. “Tāpat ir arī ar žurnāliem,” piebilst S.Daņiļēviča un pastāsta, ka redzējusi, kā grāmatu un žurnālu lapas radoši rokdarbnieki izmanto savos darbos.

A. Lauberga rāda daiļliteratūras grāmatu, kuru lasītājs iemetis kastē pie bibliotēkas. “Jauna grāmata. Aplieta ar kafiju, nosmērēta. Tādu vairs plauktā nevar likt, negribas pat ņemt rokās. Kas tikai nav bijis starp grāmatu lapām: pankūkas, izsmēķi. Tādu lasītāju nav daudz,bet diemžēl ir. Ja trīsreiz aizrādām, ka tā nedrīkst izturēties pret grāmatām, ceļš uz bibliotēku ir slēgts. Šo lēmumu redz arī citu bibliotēku bibliotekāri,” stāsta A.Lauberga un piebilst, ka pašsaprotami šīs grāmatas nonāk makulatūrā. Tāpat arī saķēpātās. Bijis, ka lasītājs pasvītro sev svarīgas rindas. Labi, ja ar zīmuli, tad bibliotēkas darbinieces izdevumu var glābt ar dzēšgumiju.

“Dzīvē gadās visādi, ja lasītājs atnāk un izstāsta, ka aita sagrauza grāmatu, kādu nopirkt vietā, – tā ir viena attieksme, bet bojāt to, kas tev nepieder, pavisam kas cits. Aizvien ir tādi, kuri ieloka lappušu stūrus,” pārdomās dalās Pieaugušo apkalpošanas nodaļas vadītāja.

Starp norakstītajām grāmatām ir arī nolasītās, kuras savu uzdevumu veikušas un nonāk makulatūrā. Dažkārt kāds lasītājs atnes labi saglabātu eksemplāru, to var ielikt plauktā nodeldētā vietā, kas tiek norakstīts.

“Arī jaunie lasītāji ir dažādi, ja grāmata apsmērējusies, klusiņām ieliek kaudzē. Klasiskā aizbildināšanās– es jau tādu paņēmu. Bērniem taču somā ir tik daudz kas un visādi gadās. Ir tādi, kas pārdzīvo, jo jaunākais brālis saķēpājis, abi ar mammu atnāk, sarunājam, ka nopirks vietā,” ikdienas darba nianses atklāj Bērnu apkalpošanas nodaļas speciāliste Inese Jankovska un uzsver, ka bērnu intereses ātri mainās, bet bērnu literatūras klasika vienmēr bibliotēkā ir pieejama.

S. Daņiļēviča atgādina, ka lasītāji vēlas jaunas grāmatas. “Nav tā, kā kādreiz teica, ka patīk tieši tas, ka kāds šo grāmatu jau lasījis. Ir klienti, kuri ņem tikai pašas jaunākās grāmatas, lai būtu pirmie lasītāji,” pieredzē dalās Krājuma organizācijas nodaļas vadītāja.

Un vēl, protams, ir lasītāju neatnestās grāmatās un arī tās, kuras bez bibliotekāru ziņas paņemtas. Arī tās tiek norakstītas.