Ziņas

Sabiedrība

Glābj dzīvības

Gatavi glābt un palīdzēt. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Taurenes punkta mediķes Judīte Graudiņa un Zinaida Aļeksejeva kopā ar šoferi Andri Ješkinu ir lieliska komanda.Foto: Liene Lote Grizāne

Valstī pēdējā laikā aktuāls temats ir medicīnas pakalpojumu pieejamība, jo šajā nozarē ir daudz problēmu. Cilvēki zina, ka pie ārstiem ir garas rindas, medikamenti ir dārgi, taču aizmirst, ka jau laikus jārūpējas par veselību un aktīvu dzīvesveidu.

Taurenes pagastā jau sešus gadus atrodas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) punkts. Tur ikdienā strādā 11 darbinieki, ieskaitot šoferus. Judīte Graudiņa un Zinaida Aļeksejeva norāda, ka viņu darbs nav viegls. Tas ir gan fiziski, gan emocionāli smags. Un kā gan ne – tieši viņas ikdienā dodas pie pacientiem, nezinādamas pat visu, kas sagaida.

“Izsaukumi ir dažādi, gadās arī, ka līdz slimniekam jāmēro garš ceļš. Turklāt pavasarī, rudenī un ziemā saskaramies ar sarežģījumiem, lai piebrauktu laukos pie mājām. Piemēram, pirms dažām dienām kolēģiem ar visu aparatūru rokās bija kājām jāmēro nepilnu pusotru kilometru, lai nokļūtu pie slimnieka. Ceļi ir izšķīduši, bet ziemā nereti aizputināti. Tā ir mūsu ikdiena,” saka Judīte. Abas NMPD brigādes mediķes norāda, ka darbu atvieglo modernās un labi aprīkotās automašīnas. Transportējot slimnieku automašīnā, uzreiz ir iespēja ar video starpniecību sazināties ar dežūrārstiem medicīnas iestādēs un pat lūgt padomu.

Zinaida stāsta, ka NMPD automašīnā ir iespēja uztaisīt kardiogrammu un to uzreiz nosūtīt medicīnas iestādei. Tiesa gan, tas pašiem mediķiem uzliek papildu pienākumu – jāprot perfekti rīkoties ar datoru, dažādām ierīcēm un programmām.

“Mūsu darbs prasa ļoti daudz, taču šis ir darbs, kuru mēs darām ar prieku, un nespējam sevi iedomāties citā vietā. Ir smagas dežūras, ir tādas, kurās jāsniedz ne tik nopietna palīdzība,” saka Judīte un bilst, ka jau kopš bērnības sapņojusi par šādu darbu.

Mediķes gan neslēpj, ka pietiekami bieži nākas saskarties ne tikai ar cilvēkiem, kuriem ir smagas veselības problēmas, bet arī ar pacientu uztraukumu, nervozitāti.

“Tā jau ir, ka cilvēki saskatās filmas par mediķiem un tad domā, ka mēs tāpat strādājam. Nokļūstot pie slimnieka mājās, mēs nebūt uzreiz varam pateikt, kas viņam kaiš. Mēs noskaidrojam akūtos simptomus, un tālāk jau mūsu uzdevums ir pacientu nogādāt medicīnas iestādē. Diemžēl nākas secināt, ka cilvēki laukos dzīvo ļoti trūcīgi. Daudziem ir ielaistas kaites. Viņi netiek pie ārstiem, neiet uz izmeklēšanām. Par to gan sirds sāp,” saka Judīte Graudiņa. Viņai piekrīt arī Zinaida Aļeksejeva un bilst, ka laukos un pilsētā cilvēki dzīvo krasi atšķirīgi. Turklāt laukos vēl ir tā daļa sabiedrības, kas aizraujas ar alkohola lietošanu un ātrajiem zvana, kad skaidro saprašanu jau sāk zaudēt.

“Tāpat nereti gadās, ka kāds ceļmalā ierauga iereibušu cilvēku un zvana mums, taču, kad ierodamies mēs, cilvēks jau aizgājis. Bieži risinām ģimenes un dažādas sociālās problēmas. Cilvēki nereti īsti nesaprot, kam NMPD domāts,” vērtē Zinaida Aļeksejeva.

Runājam arī par biežajām autoavārijām vēsturiskā Cēsu rajona teritorijā, tostarp daudzas no tām bijušas ar letālu iznākumu. Mediķes uzsver, ka lielākoties nav runa par autovadītāja bezatbildību, bet cilvēki ir pārguruši, stresa pilni un nespēj adekvāti reaģēt uz ceļa.

“Cits jautājums ir par dzērājšoferiem. Tā gan ir bezatbildība pret savu un citu cilvēku dzīvību,” saka Zinaida.
Vērtējot sabiedrību kopumā, Judīte norāda, ka cilvēki ir iztukšoti un noskrējušies. “Diemžēl es teikšu, ka daudziem veselība nav prioritāte, turklāt rūpēties par to ne katrs var atļauties. Pirmām kārtām ir jāsarūpē pārtika, jāapgādā bērni un jāizdara daudz kas cits, līdz sākam domāt par savu veselību. Tāpat redzam, ka ārsts pacientam nereti iesaka mieru, izraksta medikamentus, bet viņš jau plāno, kā skries tālāk,” domās dalās Judīte Graudiņa.

Sāpoša mugura un spranda

* PAR VESELĪBU JĀDOMĀ LAIKUS. Mārīte Jakovļeva ir masiere. Viņa bilst, ka arī rāpošana palīdz pret muguras sāpēm. Tas gan der tiem cilvēkiem, kuriem nav operēti ceļgali. FOTO: Liene Lote Grizāne

* PAR VESELĪBU JĀDOMĀ LAIKUS. Mārīte Jakovļeva ir masiere. Viņa bilst, ka arī rāpošana palīdz pret muguras sāpēm. Tas gan der tiem cilvēkiem, kuriem nav operēti ceļgali. FOTO: Liene Lote Grizāne

Taureniete Mārīte Jakovļeva ir masiere. Viņa neslēpj, ka jau pusaudži un jaunieši sirgst ar dažādām muguras kaitēm, tam par iemeslu viņa min ilgo sēdēšanu pie televizora un datora.

“Diemžēl nākas atzīt, ka mūsdienās cilvēkiem ir pārāk mazkustīgs dzīvesveids, turklāt nav runa tikai par pilsētas bērniem. Nu jau to pašu varam teikt arī par lauku bērniem, kuri nereti vairs nav redzami laukā spēlējamies, bet sēž telpās pie datora. Tas patiesi ir nelāgi, un priecājos par pausto viedokli, ka skolās nepieciešams ieviest vēl vienu obligāto sporta nodarbību,” domās dalās Mārīte. Tāpat viņa teic, ka, dzīvojot Taurenes centrā, automašīna nav nepieciešama. “To pašu varētu teikt par cēsniekiem. Pilsēta ir tik kompakta, ka automašīna nav nepieciešama, lai pārvietotos pilsētas robežās, bet cilvēki ir slinki. Esam pieraduši, ka mašīna mums vienmēr tuvumā,” bilst masiere. Viņa atklāj, ka masiera darbs nav viegls, rokām jābūt spēcīgām. Tāpat bilst, ka masieris nevar strādāt visu dienu bez atpūtas, jo viņš fiziski nogurst, tad darbs netiek veikts kvalitatīvi.

“Man patīk masēt, patīk cilvēkiem palīdzēt, jo saprotu, ka muguras un sprandas sāpes nav patīkamas. Turklāt par masāžu nevajadzētu atcerēties tikai tad, kad sāk veidoties kupris vai sāk sāpēt mugura. Par sevi jārūpējas krietni agrāk. Tāpat jauniem puišiem jāpadomā par savu veselību, pirms viņi neapdomīgi sāk strādāt fiziski smagos darbos, kur traumē muguras,” saka Mārīte. Masiere bilst, ka vislabāk, ja cilvēki par masāžu un dažādām aktīvām nodarbēm padomā, kamēr vēl nekas nesāp.

“Tāpat ir dīvaini, ka cilvēki nespēj kājām aiziet uz darbu, bet pēc darba ir gatavi braukt uz trenažieru zāli un tērēt naudu vingrošanai. Būtu gan jāsāk ar to, ka veltām laiku elementārai iešanai, nūjošanai. Kuri var, tie var pievērsties skriešanai, turklāt tas nemaksā neko,” uzsver masiere. Viņa norāda, ka ne katram laukos ir savs mazdārziņš, kurā izkustēties, un tas arī ir slikti. “Nav taču grūti uzrakt puķudobi vai sakņudārzu. Tikai jāpārvar slinkums,” pārliecināta masiere.

Zāles pērk pēc TV reklāmām

Tas mūsdienās kļuvis visai absurdi, un tam piekrīt arī Taurenes aptiekas vadītāja Dace Strazdiņa. Viņa Taurenē aptieku vada jau 33 gadus, un šajā laikā daudz kas mainījies. Gan cilvēku dzīvesveids, gan dzīvošanas paradumi, gan paši medikamenti, kas tagad ir ļoti daudzveidīgi.

“To, ko izraksta ārsts, mēs neapstrīdam, taču esmu ievērojusi, ka nereti cilvēki nāk uz aptieku un prasa tās zāles, kuras reklamē televīzijā. Tad gan jādomā, vai cilvēki neaizraujas ar pašārstēšanos. Tādos brīžos šķiet, ka farmācija balstās uz pensionāriem un TV reklāmām, tas nav labi,” domās dalās

D. Strazdiņa, tomēr vērtē, ka cilvēku dzīves ilgums ir pagarinājies. Un tas tādēļ, ka mūsdienās izstrādāts daudz dažādu medikamentu, kas ārstē kaites.

“Tāpat redzams, ka dažādām paaudzēm ir atšķirīgas slimības. Turklāt paies gadi, un viss vēl mainīsies. Kaut gan varam jautāt, kur radies holesterīns? Kādēļ runājam par mazkustīgu dzīvesveidu pat laukos? Patiešām daudz kas ir mainījies,” vērtē D. Strazdiņa.

Aptiekas vadītāja norāda, ka medikamentu cenas ir atšķirīgas, atzīstot, ka zāles ir pietiekami dārgas. “Bet nav arī tā, ka laukos cilvēki paliktu bez medikamentiem. Negribētu piekrist viedoklim, ka vecāki nespēj nepieciešamības gadījumā nopirkt bērniem medikamentus. Vismaz ceru, ka tā nav, jo arī mēs esam gatavi palīdzēt,” saka D. Strazdiņa. Viņa bilst, ka cilvēki lielākoties veselību novērtē tikai tad, kad apslimst. “Esam pieraduši skriet pa darbiem, pienākumiem un neko daudz nedomāt. Taču veselība ir un paliek svarīgākais dzīvē,” norāda Taurenes aptiekas ilggadējā vadītāja.