Ziņas

Sabiedrība

Ģimnāzija atskatās laikā

Skolas direktore Gunta Bērziņa pateicās Albertam Riemerim par uzturēto ideju iemūžināt savu laikabiedru piemiņu, Latvijā un ārzemēs dzīvojošiem absolventiem, kuri atbalstījuši skolu pieminekļa izveidē. “Visa skolas vēsture liecina, ka skolotāji bijuši pašaizliedzīgi, lai jaunā paaudze iegūtu izglītību, bet ne vienmēr varējuši nosargāt skolēna dzīvību,” sacīja G. Bērziņa. Pilsētas dome veicinājusi piemiņas vietas izveidošanu pie skolas cerībā, ka, iedziļinoties tautas pagātnē, tā uzrunās jauniešus, un arī viņi būs Latvijai būtisku vēsturisku notikumu atceres dienu dalībnieku vidū.

Par skarbajiem 40. gadiem skolas vēsturē plaši stāstīts skolas jubilejas grāmatā “Soļi laikā” – bagātīgā, daudzpusīgā, kvalitatīvi iespiestā izdevumā, kurā rodami astoņos gadu desmitos skolotāju un visu absolventu saraksti. “Skola katram ir dāvinājusi sapni par tālāko izglītību, par iespēju atrast sev vietu dzīvē. Varbūt tas ir īstenojies, varbūt ne. Svarīgs ir ne tikai sasniegtais, bet arī gājiens uz to,” raksta G. Bērziņa – skolas tagadējā, 16. direktore.

Salidojuma dienā uz tikšanos skolā ieradās vairāk nekā pusotrs tūkstotis absolventu, vairāk nekā simts pedagogu un darbinieku. Koncertā ar lielu nopietnību un arī jokiem tika pārstāstīta skolas vēsture, ģimnāzijas ēkas celtniecība, sabiedriskie procesi, kas ietekmējuši skolas attīstību. Svinības vadīja skolēni un absolventi, scenāriju veidoja skolotāja, arī absolvente Inese Lāce.

“Es teiktu, ka šis bija arī mūsu domu salidojums. Tās skolā atlidoja vēstulēs un telegrammās no Latvijas, Eiropas un pasaules – visur, kur devušies cēsnieki. Koncerts raisīja atmiņas par jaukajiem skolas gadiem, kuri toreiz tik jauki nemaz nelikās, par pirmo mīlestību un daudz ko citu. Lietainajā lāpu gājienā uz skolu nācu ar visiem, lai nestu paldies saviem skolotājiem un audzinātājai Austrai Graučai,” pastāstīja 1968. gada absolvents Andris Vētra. “Tikšanās ar klasesbiedriem raisīja pārdomas par laimi. Toreiz nezinājām, ka esam laimīgi. Arī tagad tā varu justies, par ko paldies arī 1. astoņgadīgās un vidusskolas skolotājiem.”