Ziņas

Sabiedrība

Ģimene, kas domā ilgtermiņā

Būt kopā un stiprināt savas vērtības. Alise un Ģirts Sukuri audzina trīs bērnus – Esteri, Loti un Bruno. Ģimenei ir svarīgi būt kopā, rūpēties par vidi un prast veidot savu attieksmi pret dzīves vērtībām. Foto: no albuma

Alise un Ģirts Sukuri savus bērnus – Esteri (11 gadi), Loti (7 gadi) un bērnudārznieku Bruno (3 gadi) audzina tā, lai atvases ir laimīgas, aizrautīgas un domātu, kā viņu lēmumi un darbības ietekmē ne tikai pašus, bet arī vidi, pasauli, kurā dzīvojam.

Darba dienu vakaros un brīvdienās ģimene allažiņ cenšas būt kopā, arī ikdiena ir pakārtota bērniem, vislielākais izaicinājums ir visu saorganizēt. Sarežģījums, kas jāpārvar, ir arī atbilstoši plašas dzīvesvietas īrēšana par samērīgu cenu un uz ilgāku laiku nekā tikai gadu: “Tā nav tikai Cēsu, bet visas Latvijas problēma. Mēs labprāt ņemtu kredītu mājoklim, jo ikmēneša maksājums būtu līdzvērtīgs īres maksai, tomēr diemžēl bankas šajā jautājumā nav pretimnākošas.” Toties ģimene ir priecīga, ka Cēsu paš­valdība daudzbērnu ģimenēm ikmēneša maksai pirmsskolas izglītības iestādē paredz atlaides.

Cēloņi un sekas

Alise teic, ka viņi ļauj bērniem izjust cēloņu – seku saistību: “Piemēram, ja bērnam vēl oktobrī gribas ezerā nopeldēties, atļaujam. Bērns jau dabiski sajūt, kad viņam ir auksti, nepeldas stundām. Kad pati, ejot ārā, jau gribu tuntulēties, bet bērnam bez šalles un cepures nav auksti, nespiežu to izmantot. Sanāk tāda dabīga rūdīšanās.”

Mājvietu Sukuru ģimene iekārto mūsdienīgi, taču necenšas vienmēr vecās lietas nomainīt ar jaunām: “Ja varam, salabojam vai paši izgatavojam. Bērniem jau ir teiciens: “Saplīsa – tētis salabos.” Jo tētis tiešām spēj salabot to, kas šķiet jau vairs nesalabojams.” Ģimene ļoti domā, kādu ietekmi atstāj uz vidi. Alise piebilst: “Arī tagad ar bērniem runājam par to, kāda ir šī ziema bez sniega, par to, ka daudz tiek izmantota plast­masa, kuras ražošanai patērē lielus resursus, kas rada klimata sasilšanu. Mums ir svarīgi ne tikai šķirot atkritumus, bet apdomāt pirkumus, lietu iegādi. Bieži runājam, vai tas, ko gribi, ir tas, ko vajag. Ir daudz vienas dienas preču, bez kurām var iztikt. Ir svarīgi domāt ilgtermiņā. Protams, bērnam gribas visu ko, bet vajag ar apdomu. Jo patēriņa kults un naudas tērēšana mūsdienās ir neaptverama.”

Ģimene pēc iespējas mazāk cenšas izmantot auto, labprāt iet kājām vai brauc ar riteņiem, labprāt iepazīst tuvāku un tālāku apkārtni. Kad atļauj līdzekļi, ģimene dodas tālākā ceļā. Pēdējās reizes bija Slovākijā un Norvēģijā. “Mums ar vīru ļoti patīk kalni. Protams, ar kustīgiem bērniem arī ceļot ir izaicinājums, Tomēr būt kopā, izbaudīt sniegu vasarā, to nekas nevar aizstāt,” saka Alise.

Kuplā dzimta

Alise un Ģirts ir auguši stiprās ģimenēs. Un viņi bērniem māca, ka draugi nāk un iet, bet nav nekā svarīgāka par ģimeni: “Ģimenē tevi vienmēr pieņems tādu, kāds esi, atbalstīs. Redzu, kā tas ir vīra ģimenē. Tas ir tāds spēks, brāļi un māsas vienmēr cits citam izlīdzēs, vienmēr ir, pie kā vērsties. Piemēram, vīra vecākā māsa vienmēr palīdz, mūsu bērni pie viņas var palikt, ja gadās tāda nepieciešamība, turklāt mūsu mazie viņai ir kā pielipuši, vienmēr grib braukt ciemos,” atklāj bērnu mamma.

Ģirts audzis piecu bērnu ģimenē, viņa vecākiem jau ir 12 mazbērni. Alise teic: “Mums ir arī ļoti tuvas attiecības ar vīra vecāko brāli, kuram ir četri bērni, bieži tiekamies.”

Visa kuplā dzimta vasarās tiekas salidojumā, doma, ka tāds jārīko, radās Ģirta vecmāmiņas māsai. Radu saime plaša, ikdienā tiekas tuvākie, bet svarīgi parunāties arī ar tālākas pakāpes radiniekiem.

Alises ģimenei ir tradīcija katru gadu vasarā satikties kapusvētkos Ogres novada Madlienā, kur ir ģimenes kapi. Alise teic, ka tie tiešām ir kā svētki – ar tikšanos, koncertu: “Turklāt bērniem jāmāca kapu kultūra, arī uzvedība kapos. Tāpat mēs, kad kopjam kapus, apkopjam arī tuvākās nesakoptās kopiņas. Bērniem šādos brīžos rodas jautājumi, kas kur apglabāts, kāpēc nomiris. Varam runāt par to, ka nāve ir dzīves sastāvdaļa un, lai gan tas ir skumji, mirst gan veci, gan jauni.”

Limitētās viedierīces

Bērni apmeklē interešu pulciņus, viņiem ir savas aizraušanās, abas meitas ir iemācītas dot vecākiem ziņu, kur ir, kad dodas mājās. Sākuma vecākajai meitai ir bijis skārienjutīgais telefons, kad tas saplīsa, tika sarūpēts “podziņtelefons”. Mamma to pamato šādi: “Strādājot darbā, redzu, cik ļoti bērnus ietekmē pat multfilmas, ko viņi skatās, mainās acu skatiens, stāja, brīžiem viņi izskatās kā noburti, nozombēti. Lai arī sporta nodarbībās grib skriet, reizēm kustības ir saraustītas, īpatnējas. Jā, pēc teorijas bērniem mazā vecumā vajadzētu pie vied­ierīcēm pavadīt ne ilgāk kā 15 minūtes, bet tā ir teorija. Praksē tā nenotiek, viss ir izveidots tā, lai bērns vēlētos skatīties vēl un vēl. Man kā mammai tas var būt ērti, tomēr, kad jātiek galā ar to sajukumu galvā, kas bērnam iestājas, labāk tomēr savas prioritātes nolieku malā un visi dodamies ārā izkustēties. Apzinos, ka būs situ­ācijas, kad skārienjutīgais telefons būs vajadzīgs, ir mācību materiāli spēļu formā, spēles, bet pagaidām labāk lai ir tā, kā ir. Bērni, protams, ļoti labi redz, ko dara vecāki, tomēr ir atšķirība, kā telefonu lieto pieaugušais un kā bērns, kuram smadzenes vēl aug. Neesmu tehnoloģiju noliedzēja, tomēr uzskatu, ja bērnam ir viedierīce, ir ļoti jāuzrauga, ko bērns tajā dara. Jautājums par tehnoloģijām ir tas, par ko bieži lauzu galvu. Kādi mēs gribam būt nākotnē, vai gribam, lai mūsu bērni kā roboti akli sekotu tehnoloģijām vai arī izaugtu par personībām? Tāpēc man prieks, ka bērniem ir savas intereses, pulciņi, ka vasarā pavada laiku kopā ar mums, nevis skatoties telefona ekrānā.”

Vecāki vēlas, lai viņu bērni ir laimīgi, lai tas, ko viņi dara, aizrauj, bet svarīgi arī, lai viņi spētu patstāvīgi domāt un nepakļautos vides ietekmei: “Jā, kādreiz ir sajūta, ka ar savu pieeju ejam pret sistēmu, tomēr arī spēja pateikt nē veido personību,” atzīst Ali­se.