Mazais Kārlis saldi guļ gultiņā, mamma pabužina puiku, tētis uzmet acis un laimīgi pasmaida. Jaunpiebaldzietes Montas un vecpiebaldzēna Gunta Gavaru ģimenē jaunākajam ir tikai divi mēneši. Vecākais dēls Klāvs jau liels, viņam četri ar pus gadi, mazais apmeklē bērnudārzu.

Vasaras sākumā Gavari no Rīgas pārcēlās uz Gunta dzimto Vecpiebalgu. “Jau sen gribējām, bet nesanāca, domājām, bet neko nedarījām. Gribas, lai bērni aug laukos. Droši vien līdz tam pietiekami labi negribējām. Klāvs dzimis Rīgā, Kārlis Vecpiebalgā,” bilst Monta. Abi īrēja dzīvokli, bija darbs. “Vispirms jau domājām, ko te darīsim, apsvērām plusus un mīnusus, plusu bija vairāk, lai pārceltos. Rīga jau nav tālu. Nākamgad, kad pabeigs ceļa remontu, pavisam ātri varēs aizbraukt,” saka Guntis. Viņa ikdiena saistīta ar dažādu projektu īstenošanu, un katru dienu nav jābūt birojā.

“Vienīgais, kas cilvēkus attur dzīvot laukos, – nav darba. Bet, ja ir galva uz pleciem, iespējas var atrast, var izdomāt,” atzīst Monta.

Rīgā viņa strādāja privātajā skolā, kur bija arī bērnudārzs, Klāvam bija gads un četri mēneši, kad viņa atgriezās darbā, bet dēls sāka iet bērnudārzā. Vecāki uzsver, ka ģimenei ir ļoti svarīgi, ka Vecpiebalgā uz bērnudārzu nebija jāgaida rindā. “Bijām nobažījušies, kā Klāvs iejutīsies, bet viņam ļoti patīk, iet ar prieku. Prasījām, kurš viņam labākais draugs, atbildēja, ka audzīte. Viņš tur labi jūtas, un tas ir būtiskākais,” stāsta mamma.

Monta un Guntis dzīvo Gunta vecāku mājā Vecpiebalgas centrā. No rīta tētis vecāko dēlu aizved uz bērnudārzu, vakarā mamma, pastaigājoties ar jaunāko atvasi, atved mājās.

“Ka ikdienā ar diviem bērniem būtu grūtāk, nejūtu. Klāvs jau pietiekami liels. Kārlis ir mierīgs, pagūstu apdarīt visus mājas darbus un arī paskatīties televizoru. Kopš esam laukos, Guntis ir tepat, var atskriet, ja nepieciešams. Rīgā to izdarīt nevarēja. Tepat ir Gunta mamma, savu reizi paņem Klāvu pie sevis. Rīgā bija māsas un brāļi, viņi palīdzēja,” domās dalās vecpiebaldziete un piebilst, ka Rīgā pastaiga ar bērnu aizņēmusi daudz laika. Tagad Kārlis var gulēt svaigā gaisā pagalmā.

“Arī draugiem esam teikuši, ka, viens vai divi bērni, tas neko nemaina. Pagaidām Kārlim nav jāpērk pārtikas maisījumi. Apģērbs ir gan no jaunākā brāļa, gan aizlienē mana un Gunta māsas, kurām vecāki bērni. Mazi bērni jau drēbes nepagūst nonēsāt,” stāsta Monta, bet Guntis piebilst, ka pagaidām vecāki vairāk iztērējas rotaļlietās, nevis pērkot apģērbu. “Protams, ar laiku tas mainīsies,” atzīst Guntis.

Monta un Guntis auguši kuplās ģimenēs. Montai ir četras māsas un brālis, Guntim – trīs brāļi un divas māsas. Abi zina, cik ir jauki, kad apkārt daudz savējo, un ir pārliecināti, ka Kārlim un Klāvam vēl būs arī māsiņa vai brālītis. Vecāki atzīst, ka īpaši nedomājuši, lai abiem dēliem vārdi sāktos ar vienu burtu. Vecākajam vārdu izraudzījās mamma, jaunākajam tētis.

Vecpiebalgā Monta un Guntis jau iedzīvojušies. Abi priecājas, ka vecpiebaldzēnu ģimenes atgriežas. “Daudzi brauc prom no laukiem, bet nekas jau Piebalgā nemainīsies, ja paši te nedzīvosim. Novads turas uz tiem, kuri ir te,” saka Guntis. Ar māsasvīru un brāli nodibinājuši biedrību “Piebalgas klēts”, lai popularizētu Piebalgu.

“Norvēģijā noskatījos, kā tur strādā ar tūristiem. Vecpiebalgā ir tik daudz kas, te ir, ko darīt un skatīt vairākas dienas, tikai pašiem kaut kas jādara, lai citus ieinteresētu. Būtiski arī, ka pašvaldība atbalsta,” pastāsta Guntis un uzsver, ka laukos ir lielākas iespējas iesaistīties, atrast domubiedrus.

Diezgan bieži Monta un Guntis brauc uz Rīgu. “Kad atgriežamies, ir nogurums. Rīgā ir patīkami apzināties, ka brauksi mājās. Kad dzīvojām Rīgā, bijām kā ritenī, nebija laika aiziet uz teātri. Laukos darbi ir vairāk jāsaplāno, ja kaut kur brauc, tam jau laikus gatavojies,” domās dalās Monta.

Monta atzīst, ka laiks ļoti skrien, un labi atceras, cik ātri mājās pagājis gads ar Klāvu. “Ļoti gribēju atgriezties darbā. Pirms tam strādāju bērnudārzā, tad sāku darbu skolā un ļoti gribējās sākt ko jaunu. Laiks kopā ar dēlu iedeva otru elpu,” saka Monta. Tagad viņas un Gunta spēka avots ir Klāvs un Kārlis.