Ziņas

Sabiedrība

Gauja neaiznes vēsturi jūrā

Jaunpiebalgas pētnieki. Mārtiņš Kuplais (no kreisās), Vita Žīgure, Edgars Žīgurs, Uģis Niedre un Andris Grīnbergs tāpat kā citi, kam interesē vēsture, daudz laika veltījuši Jaunpiebalgas un tās cilvēku izzināšanai.Foto: Sarmīte Feldmane

“Vēsture ir svarīga katrai tautai un valstij. Katrs esam nācis no kādām mājām, pagasta, novada. Ja zūd vietas apziņa, cieņa pret to, tad veidosies sabiedrība, kas pazaudējusi vienu no pamatvērtībām – dzimtas saknes,” atgādināja Jaunpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs.

Pagājušovasar dzimtās puses izzināšanai tika veltīts daudz laika. Gaujas fonds īstenoja projektu “GAUJA. MĀJVIETA. PIEBALDZĒNS” . Un vietējie novadpētnieki Vēsma Johansone, Edgars Žīgurs un Gints Skutāns apsekoja Gaujai tuvākās vecsaimniecības no Jaunpiebalgas novada ziemeļu robežas līdz dzelzceļa tiltam. Ir veikta seno ēku foto fiksācija, iespēju robežās apzināti tuvākie vietvārdi, dižkoki, nozīmīgi akmeņi un dzimtu stāsti.
Jaunpiebaldzēni, pieaicinot nozaru speciālistus, konferencē vērtēja, kas paveikts, stāstīja novada ļaudīm par gadu gaitā aizmirsto, izzināto par viņu dzimtu saknēm. Jāņa Šinkas dzimta jau vismaz divus gadsimtus dzīvo “Vecstrupiņos”. “Tēvs stāstīja, ka dzimta te dzīvo no zviedru laikiem, ka kādreiz dzīvojamā māja bijusi citā vietā, tad uzcelta jauna,” “Druvai” sacīja jaunpiebaldzēns un uzsvēra, ka viņam ir svarīgi, lai mājvietu saglabātu arī dēls un mazdēls. “Līdz ar paaudzēm daudz kas mainās, arī nosaukumi, būvniecības tradīcijas, ikdienas dzīve. Makšķernieki katrs kādu Gaujas līkumu sauc savā vārdā, stāsta citiem, ka tur labi ķeras, un tas ieietas, vecais aizmirstas. Labi, ka tagad vismaz tie vecie vārdi, tradīcijas tiek vāktas un apkopotas, dzimtu vēsture gan jau interesēs arī nākamās paaudzes,” domās dalījās Jānis Šinka. Viņš pēc darba gadiem Rīgā atgriezies dzimtajās mājās un cenšas tās atjaunot.

Vēsturnieks Edgars Žīgurs atgādināja, ka vecsaimniecības ir tās, kas izveidojās līdz agrārajai reformai pagājušā gadsimta 20.gados, bet patiesībā līdz 1.pasaules karam. “Apsekojot teritoriju no Rankas robežas līdz dzelzceļa tiltam, tā sakrita ar senāko karti, kas izdota 1681.gadā zviedru laikā. Liela daļa vecsaimniecību vārdu jau tad parādās un tie saglabājušies cauri laikiem. 19. gadsimta vidū šajā teritorijā bijušas 18 vecsaimniecības, tagad palikušas 12. Daudzviet izveidota jauna apbūve, mainījušies nosaukumi,” atklāja Edgars Žīgurs un pastāstīja par daudzām vecsaimniecībām, kā arī par Piebalgas pusei raksturīgo celtniecību.

Vēsturnieks, etnogrāfs Uģis Niedre atgādināja, ka 19.gadsimts bijis viens no labvēlīgākajiem vidzemnieku un arī Latvijas attīstībā. Viņš izpētījis latviešu senās mājvietas, to iekārtošanas un būvniecības principus un attīstību. Jau aizmirsts par dzīvojamajām rijām, kur saimniekošana un dzīvošana notika zem viena jumta. Arī Piebalgā tādas būvēja. Latvijā pēdējā zināmā būvētā dzīvojamā rija celta 1926.- 1928.gadā, jo saimnieks uzskatīja, ka tā saimniekoja viņa senči, viņam jāturpina. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais iepazīstināja ar būvniecības attīstības tendencēm Latvijā. “1688.gadā Jaunpiebalgas muižā uzskaitītas 69 sētas, no tām 60 mājvārdi izsekojami līdz 1878. gadam, kad ar šiem pamatvārdiem uzskaitītas 285 sētas,” dažos vārdos senu pagātni atgādināja vēsturnieks.

Vēsma Johansone kopš 1970. gada ir jaunpiebaldziete, un viņas aizraušanās – novada vēstures pētīšana. Iesaistot piebaldzēnus, iznākuši vairāki pētījumi par Jaunpiebalgu. Viņa pieraksta cilvēku atmiņas, meklē faktus arhīvos, muzejos. Novadpētniece apzinājusi 900 mājvietu un 180 dzimtu. “1872.gadā Jaunpiebalgā bija 364 saimniecības, 1935.gadā 829 saimniecības (700 zemes īpašumi), bet patlaban ap 900 un vairāk. Ir savāktas ap 150 Jaunpiebalgas māju fotogrāfijas, daudzviet diemžēl palikuši pamati,” pastāstīja Vēsma Johansone un uzsvēra, ka pēdējās zemes reformas laikā piebaldzēni mājvietām centās saglabāt vecos nosaukumus vai izvēlēties Piebalgai raksturīgus. Gadsimtu laikā, kad īpašumu sadalīja, radās – Lejas, Kalna, Jaun-, Vec-, arī Ezer-, saglabājot veco nosaukumu. “Ir interesanti pētīt mājas dzimtas, kā tās mainījušās. Aizvien vairāk cilvēki uztic vecās fotogrāfijas, sakot, ka jauniem tās nevajag. Pamazām veidojas saprašanās un uzticēšanās, un cilvēki stāsta, ko zina par savu māju, dzimtu, un ir priecīgi, ja varam arī viņiem kaut ko pastāstīt,” domās dalījās novadpētniece. Vēsma ik gadu mudina 5.klases skolēnus veidot savu dzimtas koku. Bijušas reizes, kad klasesbiedri atklāj, ka ir attāli radi, tad skolēni ieinteresē vecākus izzināt dzimtu. “Diemžēl pēdējos gados tā gadās aizvien retāk,” atzina Vēsma Johansone.

Vēsturnieks Gints Skutāns atzina, ka patlaban novadpētnieki skrien lokomotīvei pa priekšu un steidz savākt, kas vēl palicis. Viņš apzinājis 21 vecsaimniecības vietvārdus, un nevienam nav nenoskaidrota atrašanās vieta. Mājas savulaik sauca arī pēc uzvārdiem. Līdztekus apzināti arī ap 200 āra vārdu, visi, kas neattiecas uz ēkām, tajā skaitā 20 upītes, daudz pļavu nosaukumu. Uzklausīti arī trīs nostāsti par zviedru priedi. Gints pastāsta, ka uzzināts stāsts var daudz ko atklāt, kliedēt mītus. “Jaunpiebalgas centrā Gaujai ir Dūdārlīkums. Dzīvojis skroderis Ābelnieks, kuram bijusi iesauka Dūdars, jo viņš “Skroderdienās Silmačos” spēlējis Dūdaru. Viņam pie Gaujas bija zeme, ko iesauca par Dūdārlīkumu. Īpatnējs nosaukums, ja nezinātu šo stāstu, varētu domāt, ka vārds no agrākiem gadsimtiem, ka varbūt Blaumanis te aizguvis lugas varoni,” pārdomās dalījās Gints Skutāns un atgādināja: “Ja ir cilvēki, būs arī vietvārdi. Skumji, ka daudzām dzimtām Jaunpiebalgā nav pēctecības.”

Piebalgas muzeju apvienības vadītāja Līva Grudule pētījusi, kā dižie piebaldzēni atklāj piebaldzēnus, viņu dzīvi, tradīcijas. Viņa min kaut vai Matīsa Kaudzītes rakstīto: “Citās pusēs pazīstamā “meitās iešana”, kur pulka pret pulku dabū nereti izkauties, še nav nekad bijusi, un tāpēc šai ziņā nekādas piedauzības un ļaunprātības nav cēlušās.” Līva jau 20 gadus dzīvo vecsaimniecībā Vecpiebalgā. “Uzzināju daudz vērtīga, noteikti došos ekspedīcijā pa mājas apkārtni, gan jau tur arī ir kāds liels akmens, koks, kādi seni būvniecības elementi,” pastāsta vecpiebaldziete, piekrītot Latvijas Petroglifu centra vadītāja Andra Grīnberga teiktajam: “Mājvieta, tā nav tikai ēkas, tie ir arī koki, akmeņi, upes līči, kam katram dots savs vārds.”

Projekts noslēdzies, un izdarīts patiešām daudz. To atzina arī kaimiņu novadu vēsturnieki un vēstures entuziasti. Projekta vadītāja Vita Žīgure ir pārliecināta – iesāktais jāturpina. Līdz Latvijas simtgadei vēl var paveikt daudz. “Vēsture jānodod nākamajām paaudzēm, lai tās saglabātu mūsu sētas, Piebalgai raksturīgo,” sacīja Vita Žīgure.
Novadpētnieku darbi pieejami mājaslapā gaujasistaba.lv.