Ziņas

Sports

Gatava vēl vienam ciklam

Olimpiskajās spēlēs. Biatloniste Baiba Bendika Phjončhanā aizvadīja savas pirmās olimpiskās spēles. Foto: no albuma

Jau šonedēļ sacensību apritē atgriežas biatloniste Baiba Bendika, kura februārī aizvadīja savu olimpisko debiju, startējot Phjončhanas olimpiskajās spēlēs. Dienvidkorejā sprintā viņa ierindojās 39.vietā, iedzīšanā – finišēja 33., bet 15 km distancē arī uzrādīja 39. rezultātu, kas neļāva kvalificēties masu startam.

Šajā pirmdienā B. Bendika kopā ar treneri Ilmāru Brici aizvadīja treniņus Priekuļu biatlona trasē un pēc tam padalījās ar piedzīvoto olimpiskajās spēlēs. Viņa neslēpj, ka mērķi bijuši augstāki, taču nav izdevies tikt galā ar šau­šanu, kur pieļauts pārāk daudz kļūdu, lai būtu augstākās vietās: “Pat ja netiktu masu startā, gribējās vismaz vienu labu rezultātu no šiem trim. Šoreiz pie vainas tieši šaušana, jo sprintā un 15 km distancē man bija attiecīgi 12.un 16. ātrākais slēpošanas laiks. Tur vairs daudz nevarēju uzlabot, labāk būtu, ja būtu izdevusies šau­šana.”

Viņa stāsta, ka vējš biatlona šau­tuvē bijis neprognozējams. Īpaši iedzīšanā, kad vējš veidojis tādu virpuli, ka karodziņi pūsti uz visām pusēm un nav bijis iespējams noteikt, kā pieregulēt tēmēkli.

“Bija diezgan ekstrēmi,” neslēpj Baiba. “Kad vēja dēļ pārcēla 15 km startu, biatlonistes staigāja smaidīdamas, jo uz sacensībām brauc, lai pacīnītos viena ar otru, nevis lai cīnītos ar vēju. Ap­zi­no­ties, ka varēja būt augstāki rezultāti, ir pārmetumi sev, bet, no otras puses, labāk apzināties, ka tur varēji būt, nevis secināt, ka, pat ideāli šaujot, būtu kaut kur astē.”

Pirmās olimpiskās spēles ir notikums, kam jāpaliek atmiņā. B. Bendika stāsta, ka olimpiskā sajūta nedaudz bijusi, lai gan gaidījusi vairāk: “Protams, ir tas īpašais, ka šāds pasākums notiek reizi četros gados, ka esmu kopā ar citiem Latvijas sportistiem, kas ikdienā nav, tomēr kaut kā pietrūka. Varbūt būtu citādāk, ja piedalītos atklāšanas pasākumā, bet nākamajā dienā bija sacensības, negribējās riskēt ar sagurumu un lielo aukstumu. Man starts bija svarīgāks par atklāšanas ceremoniju.”

Viņa neslēpj vilšanos arī par pašu sacensību gaisotni. Skatītāju bijis maz, tos tikpat kā nevarējis dzirdēt atšķirībā no Pasaules kausa posmiem Vācijā, Itālijā, kur skatītāji ir gandrīz visas trases garumā, radot atbalsta sajūtu.

Pajautāju trenerim I. Bricim, kā vērtē Baibas startu. Viņš arī saka, ka cerēts uz ko vairāk, bet tāds nu ir biatlons, tas sastāv no daudzām niansēm, kas veido rezultātu: “Kamēr nav pirmā vieta, vienmēr var labāk. Ar Baibas fizisko kondīciju biju apmierināts, viņa bija gatava sacensībām, bet kaut kas nesagāja. Ceru, ka pēdējos trijos Pasaules kausa posmos viņa parādīs savu varējumu.”

Vērts atzīmēt, ka I. Bricim šīs bija jau astotās olimpiskās spēles, pēdējās divās piedalījies kā treneris. Jautāts, kā vieglāk – būt sportistam vai trenerim -, viņš atbild, ka tās ir divas absolūti atšķirīgas situācijas: “Sportists atbild tikai par sevi, rezultāts atkarīgs tikai no paša, cik nopietni strādās treniņos. Trenerim atbildība lielāka, jo jāatbild par citiem, jāprot viss noorganizēt, lai citi varētu izdarīt. Bet jāsaprot, ka treneris gan var izdarīt daudz, bet rezultāts tomēr jāgūst sportistam. Treneris viņa vietā nevar uztrenēties. Trenerim grūtāka šī līdzi jušana, kad redzi, ka neiet, kā gribētos. Saprotu, ka īsti jau palīdzēt nevaru, atliek vien cerēt, ka viss izdosies labi, kā plānots. Var jau trasē dot kādu padomu, bet arī tam jābūt adekvātam. Nevar stresot, nevar satraukumu nodot sportistam, jāprot pozitīvi uzmundrināt.”

Pēdējos gados B. Bendika distancē kļuvusi jūtami ātrāka. Viņa saka, ka tas ir nebeidzams process: “Treneri mainījušies, katrs devis ko noderīgu, arī pati palieku gudrāka, vairāk analizēju, ko vēl uzlabot. Vienmēr jāmeklē kas jauns, lai ietu vēl solīti uz priekšu.”

I. Bricis piebilst, ka, lai gūtu rezultātu, jābūt atbalstam, atbilstošiem treniņu apstākļiem, servisam. Tikai tā iespējams konkurēt visaugstākajā līmenī. Lai sasniegtu virsotnes, jāstrādā daudzus gadus diendienā un treniņiem jābūt kvalitatīviem.

“Redzu, ka Baibai vēl ir, kur augt, un galvenais, ka viņai pašai ir vēlme to sasniegt, tas ir panākumu pamatu pamats. Ja sportistam nav motivācijas katru dienu izpildīt treniņa plānus, katru reizi darīt vēl labāk, ja nav ticības to panākt, nekas nesanāks. Ar trenera vēlmi vien nekas nav panākams, tur nelīdzēs arī nauda un ideāli treniņu apstākļi,” saka treneris.

Phjončhanas lappuses aizvērtas, un B. Bendika atzīst, ka no olimpiādes aizbraukusi ar nedaudz nepiepildītām sajūtām, jo tik daudz ieguldīts, ejot uz šo mērķi, un tagad atkal četri gadi jāgaida. Kā pozitīvo viņa norāda to, ka sezona vēl nav beigusies, vēl priekšā trīs Pasaules kausa posmi, un tagad ir motivācija vismaz sezonas beigās nostartēt iespējami labi, lai kaut kur realizētu to, uz ko gatavojušies. Jau šajā nedēļā Pasau­les kausa posms Kontiolahti (So­mija), nākamajā nedēļā Nor­vē­ģijā, bet vēl pēc nedēļas Krievijā.

Uz jautājumu, vai gatava vēl vieniem četriem gadiem, viņa saka: “Jā, jo šī olimpiāde aizgājusi, tur vairs mainīt neko nevar, jā­strādā uz priekšu!”