Ziņas

Sports

Galvenā cīņa ir ar sevi

Panākums. Šajā vasarā Latvijas sieviešu futbola izlases sastāvā cēsniece Džeina Eglīte izcīnīja Baltijas kausu.Foto: no albuma

Cēsniece Džeina Eglīte sportā ir septiņas dienas nedēļā. Spēlē florbolu sieviešu komandā “Lekrings”, ir Latvijas izlases spēlētāja, bet arvien vairāk viņas laiku un domas paņem futbols. Ir 1.līgas komandas “Cēsis/ FK Priekuļi” kapteine, spēlē virslīgā komandā “Riga United Ladies”, valsts izlases sastāvā šajā vasarā izcīnīja Baltijas kausu.

Puišu attieksme

Florbolu sākusi spēlēt, kad mācījās 5.klasē, treneres Ingas Stulpānes aicināta. Bijusi U18 izlasē, sieviešu izlasē, nu domā, ka būtu laiks šim sporta veidam likt punktu un pievērsties tikai futbolam. Džeina stāsta, ka futbols ir pavisam cita līmeņa sporta veids, tur citas emocijas: “Man vienmēr svarīgākā bijusi cīņa, laukumā parādīt maksimāli labāko sniegumu. Sāku spēlēt kopā ar puišiem, un viņu attieksme bija – nē, meiteni komandā neņemsim! Tas deva dubultu sparu pierādīt, ka protu spēlēt. Tāpēc man pret meitenēm spēlēt vieglāk, bet nākas atzīt, ka viņas spēlē krietni agresīvāk nekā vīrieši.”

Tieši Džeina bija viena no iniciatorēm, lai kopā ar treneri Aivaru Kricki futbola kluba “Priekuļi” paspārnē izveidotu sieviešu komandu startam Latvijas čempionātā: “Sākumā neticēju, ka Cēsīs var savākt sieviešu futbola komandu, bet nolēmu pamēģināt. Meklēju, komunicēju, stāstīju, tagad mums sarakstā ir 36 spēlētājas. Protams, visas visus treniņus neapmeklē, bet 20 vienmēr ir klāt. Mums ir ļoti draudzīgs kolektīvs, nav intrigu. Man ir pieredze ar sieviešu komandām, pati pēc rakstura esmu tieša, dažbrīd asa, bet visas problēmas cenšamies izrunāt, atrisināt uzreiz, neļaujot tām iedzīvoties. Protams, grūti prognozēt, kas būs pēc diviem trim gadiem, bet man ir sajūta, ka komandā ir saprātīgas meitenes, kuras tendētas uz futbolu, uz izaugsmi, nevis uz intrigu vīšanu. Esmu spēlējusi daudzās komandās, tāpēc droši varu teikt, ka Cēsu komanda ir zelta vērtē!”

Viņa atzīst, ka pirmā sezona Latvijas sieviešu čempionāta 1.līgā aizvadīta veiksmīgi. Pirms čempionāta apņēmušās– nezaudēt vairāk par desmit vārtiem spēlē, bet izrādījies, ka pārāk zemu sevi vērtējušas. Atklājies, ka citas komandas nemaz nav tik ļoti pārākas, nosacījums ne tikai izpildīts, bet pat pārpildīts, jo svinētas arī uzvaras.

Uz jautājumu, vai, ejot laukumā, meitenes padomā par izskatu, sak, ja nu fotografē, Džeina saka: “Kā citādi! Zinām taču, ka būs fotogrāfs. Protams, nākas spēlēt, nevis pozēt, bet tomēr gribas, lai pēc tam kādu bildi var ielikt savā profilā.”

Neaizmirst personīgo izaugsmi

Sportā pozitīvas emocijas dod uzvaras, bet kā tās gūt, ja zaudējums seko zaudējumam?

“Katrā spēlē jābūt mērķim, vai nu komandas kopējam, vai individuālajam,” saka Džeina. “Man vienmēr ir spēles mērķis, un tas ļoti palīdz. Kad florbolā spēlējām virslīgā, gāja ļoti smagi, bija pamatīgi zaudējumi. Pretinieces bija spēcīgas, bet varbūt pašas emocionāli nespējām tikt tam pāri, jo nemaz tik slikti nespēlējām. Tad katrā spēlē sev noteicu kādus mazos mērķus, ko varu sasniegt, jo neesmu tikai komandas spēlētāja, jādomā arī par savu izaugsmi. Jādod ieguldījums komandas sniegumā, neaizmirstot par personisko izaugsmi, citādi nav jēgas tērēt laiku treniņos.”
Ilgus gadus bijusi florbola komandas kapteine, tāpēc zina, cik dažkārt grūti motivēt spēlētājas. Īpaši, ja komandā nav konkurences. Pati sākusi no rezervistu soliņa, ar darbu treniņos, spēlēs izcīnot vietu pamatsastāvā. Tagad šādas konkurences nav, spēlētājas zina, ka tāpat tiks laukumā, un zūd motivācija.

“Tas, kā tu spēlē laukumā, vislabāk parāda, cik ļoti mīli komandu. Ja tās dēļ neesi gatavs sevi pilnībā atdot, acīmredzot komandā ir problēmas. Un tas ietekmē rezultātu,” saka Džeina.

Tikt izlasē
Kā jau rakstīts, vilkusi mugurā gan florbola, gan futbola Latvijas izlases kreklu. Katram spēlētājam valsts mērogā tas ir augstākais pakāpiens, taču šo vietu tāpat vien nedod, tā jāizcīna.

“Sākumā, lai iekļūtu florbola izlasē, bija ļoti liela konkurence, nācās sevi pierādīt, cīnīties par vietu. Ar nepacietību, turot īkšķus, gaidīju, kad pēc kārtējās treniņnometnes treneris paziņos, kuras tikušas tālāk. Tagad konkurence mazāka, tomēr par vietu jācīnās, tāpat to nedod, jo arī jaunās grib tur būt. Taču man ir pārliecība, ka uz gaidāmo pasaules čempionātu tikšu. Iespējams, pēc tā florbolam šajā līmenī likšu punktu,” saka Džeina.

Ceļš uz futbola izlasi esot vēl grūtāks, tur konkurence krietni sīvāka, arī spēlētājas tiek izvēlētas citādi. Nav treniņnometnes, bet izlases treniņos, kas notiek divas reizes dienā, treneri vēro katras sportistes sniegumu.

“Tur vispirms grib, lai parāda prasmi iekļauties kolektīvā, tikai tad vari rādīt prasmi laukumā,” saka Džeina. “Tas ir pareizi, jo komanda ir kolektīvs, kurā jābūt kopīgam mērķim. Dzirdēts, ka bez sakariem futbolā nekur netikt, bet tās ir muļķības! Ja spēlētājam ir mērķis virslīga vai izlase, ja viņš gatavs smagiem treniņiem, simtprocentīgai atdevei, rezultāts būs. Var teikt, ka ne visi ir talantīgi, bet talants no panākumiem veido tikai desmit procentus, pārējais ir darbs treniņos. Protams, vienmēr sava daļa ir veiksmei, lai īstajā brīdī pamana īstie cilvēki, kuri var virzīt uz augšu. Taču galvenais ir neapstāties, jo vienmēr var atrast iemeslu padoties. Arī es esmu gājusi tam cauri, arī mani mocījis jautājums, kam man to vajag, bet jātiek pāri, galvenā cīņa patiesībā ir ar sevi!”

Garlaicīgi nav!

Iedevusi futbolam mazo pirkstiņu, nu tas paņēmis visu roku. Augustā Džeina ieguva futbola trenera C kategoriju un sāka trenēt vismazākos futbola cienītājus.

Vai jebkurš var kļūt par treneri? “Jā, tikai jautājums, cik labs būsi kā treneris,” norāda Džeina. “Lai būtu labs bērnu treneris, ir jādzīvo futbolā! Jo bērni – tā ir īpaša pasaule! Jāzina, kas viņiem interesē, kas patīk, tur neesi tikai treneris, bet arī vecāks, skolotājs, fizioterapeits, paraugs. Tieši treneris ieliek pamatus – pozitīvus vai varbūt negatīvus. Par treneri jā­grib būt, nevar strādāt tāpēc, ka kaut kas jādara. Tas ir ļoti sarežģīts darbs, īpaši trenējot pavisam mazos, tam vajadzīga citāda pieeja, citas prasmes.”

Viņas dienas rit ļoti piepildīti. Džeina trenējas divas trīs reizes dienā, strādā vairākās darbavietās, tad vēl jāatrod laiks meitai. Diena sākas sešos ar treniņu, tad seko viss pārējais līdz vēlam vakaram, un tā septiņas dienas nedēļā. Dažkārt tam pa vidu virslīgas treniņi un spēles Rīgā, vēl treniņi un spēles abās izlasēs.

“Garlaicīgi nav, bet nevaru iedomāties savu dzīvi citādu,” atzīst Džeina Eglīte.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *