Ziņas

Sabiedrība

Gaismaspils uzcelta

Tūkstoši vienā balsī. Rīgā, Mežaparka estrādē, svētku noslēgumā kopā sanāca vairāk nekā 67 tūkstoši dalībnieku un skatītāju.Foto: Indars Krieviņš

Latvijas simtgades zīmē izdziedāts, izdejots, izspēlēts valsts un latviešu tautas likteņstāsts. XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki izskanējuši. Tie tagad dzīvo mirkļos, kas noglabāti atmiņu lādēs. Vēl ilgi sarunās kāds ieminēsies – atceries, toreiz Mežaparkā, “Daugavas” stadionā, Esplanādē, Doma baznīcā, Vērmanītī…

Svētkos piedalījās 43 219 dalībnieki. Noslēguma koncertā piedalījās ap 16 500 koristu, bet koncertā Mežaparkā un lielajā sadziedāšanā piedalījās 67 253 cilvēki, tas kļuvis par visu laiku apmeklētāko Dziesmusvētku notikumu. “Māras zemi” izdejoja 18 150 dejotāji, līdz šim lielākais deju svētku dalībnieku skaits. Klātienē dažādus pasākumus noskatījās, noklausījās ap pusmiljons interesentu. Svētku norisēm sociālajos medijos arī sekojis vairāk nekā pusmiljons cilvēku visā pasaulē.

Cauri gadsimtiem

Ikvienu svētku apmeklētāju vispirms jau pārsteidza Mežaparka estrāde un “Daugavas” stadions. Viss tikko uzbūvēts. Plašums no katras skatītāja vietas.

Gan svētku noslēguma koncertā “Zvaigžņu ceļā”, gan deju lieluzvedumā “Māras zeme” kā skanīgā grāmatā un krāsainā gleznā varēja sadzirdēt, saredzēt un sajust latviešu tautas un Latvijas valsts vēsturi. Lai kādi laiki piedzīvoti, vienmēr cilvēkos bijušas alkas pēc brīvības, neatkarības, prātā un sirdī nezudusi savas zemes mīlestība. Iets cauri krustcelēm, kurās jāizvēlas pareizais ceļš.

Nevar izstāstīt to, ko esi sajutis, izdzīvojis kopā ar tūkstošiem. Gan skatītāju rindās lielajos notikumos, gan pie lieliem un maziem ekrāniem emocijas pārņēma ikvienu. Šķiet, šie svētki neatstāja vienaldzīgu pat lielāko skeptiķi. Katra nākamā dziesma “Zvaig­žņu ceļā” papildināja iepriekšējās stāstu un aizveda uz nākamo. Katra deja “Māras zemē” svētbirzs pakājē parādīja tautas gribu, pretspēku, kas mostas, lai tuvotos mērķim – brīvai valstij.

Sarkanbaltsarkano karogu straume “Daugavas” stadionā un Mežaparkā lika ietrīcēties sirdij. Noslēguma koncerts patika gan tiem, kuri vēlējās baudīt kora dziesmas pērles, gan tiem, kuri kopkora izpildījumā vēlējās dzirdēt jaundarbus. Skanēja mūsējā – Valtera Kaminska “Mūžu mūžos būs dziesma”, kas ir vīru koru zelta fonds. Diriģēja svētku goda virsdiriģents Edgars Račevskis. Skanēja Emiļa Melngaiļa “Jāņu­vakars”, solo dziedāja līgatniete Gunta Gelgote (David­čuka). Skanēja Raimonda Paula “Manai dzimtenei”, un Jānis Peters uzrakstījis jaunus ievadvārdus, kuros uzsver: “Beidzot mēs visi esam mājās. Pēc revolūcijām un kariem, pēc izsūtījumiem un trimdām…” Koristi un skatītāji lūdza atkārtot, un, visiem kājās stāvot, ar tālruņu gaismiņām naksnīgajā tumsā radot mazas zvaigznītes, veidoja neizdibināmu, ar prātu neizskaidrojamu gaisotni. Tikai kāda kaija iemaldījās gaismās, neapjuka un aizlidoja tālāk. Atkārtoti izskanēja “Lauztās priedes”, “Saule, Pērkons, Dau­gava”. Un tā katra dziesma uz mirkli izrāva no ikdienas domām. Daudzas dziesmas skatītāji dziedāja līdzi. Goda diriģenti tika sumināti ar tik mīļo “Sveiks, lai dzīvo!”

“Dziesmusvētku kopkoris – tie esam ne tikai mēs te, Mežaparkā. Mūsu kopkoris ir visi Latvijas kultūrai piederīgie – visi, kas kopā ar mums plašajā pasaulē,” uzrunājot “Zvaigžņu ceļā” dalībniekus un skatītājus, teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis un atgādināja, ka mūsu pienākums ir kopt kultūras lauku, kas izaudzis no mūsu pagātnes un ko varam nest nākotnē. “Dziesmusvētku vēsture skaidri rāda, kā dzimst mūsu pašapziņa un griba dzīvot savā brīvā valstī, kur skan latviešu valoda un ko vieno tēvzemes mīlestība,” sacīja Valsts prezidents un uzsvēra, ka Dziesmu un deju svētku koncerts ir mūsu tautas simbols. “Simbols visam tam, ko mēs radījām, radām un radīsim. Simbols visam tam, ko mēs izdarījām, darām un darīsim. Mēs esam un būsim! Jo es un jūs – mēs visi – esam Latvija,” teica Raimonds Vējonis. Tās bija domas, kas urdīja katru svētku dalībnieku. Lepnums, kopība un dziesma. 2001. gadā toreiz Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga Mežaparka estrādē teica – mēs esam stipri, diženi, vareni. Šajos svētkos šī sajūta bija ik uz soļa. Kad pāri dziedāju rindām pārskrēja tūkstošiem koristu veidotais vilnītis, kad to veidoja tūkstošiem skatītāju – visi bija kopā vienā veselumā.
Noslēguma koncerta “Zvaigžņu ceļā” mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns pēc svētkiem atzina: “Atšķirībā no jaunievedumiem, asaras cilvēku acīs nemainās. Tās ataino patieso saviļņojumu nedēļas garumā un noslēguma koncertā.” Viens no lieluzveduma “Māras zeme” mākslinieciskajiem vadītājiem un koncepcijas autoriem Jānis Purviņš savukārt nežēloja atzinīgus vārdus dejotājiem, kuri, daudz strādājot, svētkiem bija labi sagatavojušies, dejoja ar prieku, pārliecību un atdevi, bagātinot skatītāju sirdis.

Pēc koncerta lielā sadziedāšanās, kā stāstījuši aculiecinieki, ilga līdz pusastoņiem rītā. Sākuši ar tautasdziesmām “Krauklīt’s sēž ozolā”, “Kur tu skriesi, vanadziņi” un “Rīga dimd”, tūkstoši Mežaparka estrādē izdziedāja ļoti zināmas un mazāk pazīstamas dziesmas.

Dziesmusvētki nav tikai skatītājiem un klausītājiem redzamais. Tā ir arī jauka sadzīve. Kolektīvi, kuri dzīvoja 1.ģimnāzijā, sarīkoja kārtīgu nakts balli, kurā spēlēja pūtēju orķestris “Cēsis”, kas muzicēt vienmēr gatavs. Pēc “Māras zemes” visi svētku dalībnieki satikās ballē “Daugavas” stadionā. Tā kā brīvā laika bija krietni vairāk nekā citos svētkos, dalībnieki varēja iepazīt Rīgu, arī tās naksnīgās ieliņas.

Svētki beigušies, jāsāk gatavoties nākamajiem. Cik tad nu vairs! Laika nogrieznī atkal tiks iezīmētas jaunas pieturvietas. Lai sasniegtu mērķi, ceļš un laiks ir vienoti. Tāpat kā reiz piedzīvotais un rītdiena.
XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki izmaksājuši teju sešus miljonus eiro, bet visi rēķini vēl tiek apkopoti. Daudz? Viss ir salīdzinājumā. Emocijas, pašapziņu, gara spēku centos neizrēķināt. Katrs var rēķināt savu ieguvumu. Un ne jau naudā.

Skaistākie, jaukākie, sirsnīgākie

Dalībnieki un skatītāji dalās stāstos par XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos piedzīvoto un izjusto. Un teju katrs atgādina – kaut izdotos to sajūtu saglabāt iespējami ilgāk. “Svētki paliks atmiņā ar daudziem smaidiem un apziņu, ka mēs esam Rīga un Latvija. Un mūsu ir tik daudz!” pārdomās dalās rakstniece, Vecpiebalgas deju kolektīva “Mudurainis XO” dejotāja Inguna Bauere un piebilst: “Kaut mums izdotos līdz rudenim saglabāt šo sajūtu un varbūt visiem kopā izdarīt kādu pagriezienu. Tādi mēs esam – varam, bet klusu ciešam, revolūcijas netaisām. Svētkos esam kopā, un mums neviens neko nespēj izdarīt. Bet ikdienā?” I. Bauere arī atgādina, ka nezin kāpēc mums tik ļoti gribas ieciklēties uz skaitļiem– simts Latvijai, būs 150 Dziesmusvētkiem. Svarīgākais, ka tautas vērtības dzīvo. “Kā jaunieši dejo! Kad redzi, vari būt mierīgs – mums ir nākotne. Cik mēģinājumu bijis, cik skatēs ir dejots, lai tiktu uz svētkiem! Tam visam iziets cauri, lai būtu kopā. Lai būtu maza daļa kopīgajā uzvedumā, kurā tu esi svarīgs,” domas izsaka I. Bauere. Viņa atklāj, ka diezin vai nākamajos Deju svētkos piedalīsies, bet viens gan ir skaidrs, ka mājās nosēdēt būs ļoti, ļoti grūti. “Katri svētki ir citādi. Bet visi paliek atmiņā,” tā vecpiebaldziete. Noskatīties “Zvaig­žņu ceļā” viņa kopā ar dzīvesbiedru Aigaru devās uz “Saulrie­tiem”

Vecpiebalgā , kur novada ļaudis aicināja kopā vērot lielo notikumu. Bez muzejniecēm vēl bijuši četri skatītāji.
Cēsu koru un deju apriņķa kolektīvu koordinators Uldis Blīgzna vakar ar gandarījumu sacīja: “Visi no svētkiem atgriezušies. Visi ir laimīgi! Neesmu dzirdējis negatīvas atsauksmes. Aizmirsušās pirmssvētku problēmas un nesaprašanās. Ja puišiem pēc koncerta ir asaras acīs, viņi nespēj noslēpt emocijas, tas neaizmirsīsies. Katri svētki ir atšķirīgi, nāk jauna paaudze ar idejām, domām, dzīvesstilu, skatījumu uz mums pierasto,” Uldis arī uzsver, ka apbrīnas vērts ir “Māras zemes” virsvadītāju veikums – trijās dienās 18 tūkstoši dejotāju laukumā sagatavojas lieluzvedumam.

Parasti pēc svētkiem daudzi pārtrauc dziedāt korī, dejot deju kolektīvā, diezin vai šī būs tā reize. Svētku laikā jau ne viens vien interesējies, kur varētu dziedāt vai dejot.

Latviešiem patīk rotāties

Pierasts, ka latviešu tautas lietišķā māksla pasaulē tiek apbrīnota. Apbrīnas vērti ir darbi, kurus rada meistari. Daudzus vēl vairākus mēnešus var skatīt izstādē “Radītprieks”, kurā izraudzīti darbi no Latvijas novadiem. Par šo izstādi ir pretēji uzskati – vai nu tā ļoti patīk, vai ļoti nepatīk un nav pieņemama. “Radītprieka” veidošanā iesaistījusies jaunā paaudze, tai cits skatījums, atšķirīgs no agrāk pierastā, kad pārsteidza ļoti plašais lietišķās mākslas meistaru darbu klāsts. Šajā izstādē īpaša uzmanība pievērsta atsevišķiem priekšmetiem.

Tautas lietišķās mākslas meistarus svētku laikā varēja satikt Vērmanes dārzā, “Daugavas” stadionā, Brīvdabas muzejā, Esplanādē, Mežaparkā. Ko tikai tirdziņos nevarēja nopirkt! Tikai sirdij bija jāsaprot, ko tā kāro. Latvieši nudien ir uz rotāšanos kāri! Tirdziņos pirka visdažādāko materiālu visdažādākās rotas, arī lina izstrādājumus, māla traukus un metāla darinājumus, protams, sveces, kokamatnieku rotaļlietas un praktiskas mantas, arī cimdus un zeķes. Ne visu nosaukt. Pie Jaunpiebalgas lietišķās un tēlotājas mākslas studijas “Pie­bal­dzēni” stenda Vērmanes dārzā visu laiku kāds piestāja. “Nevar pateikt, ko nepērk. Patīk mūsu kleitas, cimdi. Jā, kaut vasara, pērk cimdus,” pastāstīja Marika Šube. Jaunpiebaldzēnu piedāvājums plašs, Kristīna Pirkstiņa smej, ka vienīgi nav nekā no stikla, jo bija gan keramika un metāls, gan āda, pinumi un tekstils. “Piebaldzēnu” kanti tirdziņā turēja 12 meistari. “Labie vārdi iedvesmo tālākajam. Gribas darīt, ja dara, tad iznāk,” sacīja Marika Šube, bet Kristīna atgādināja, ka tagad “Pie­bal­dzēni” gatavojas izstādei – gadatirgum “Izvēlies Piebalgu!”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *