Ziņas

Sabiedrība

Gada balvas Valmieras teātrī

Balvu saņēmēji. Aktieri Rihards Jakovels (no kreisās)Foto: Matīss Markovskis

Valmieras Drāmas teātris Jauno gadu

gaidīja, rīkojot

akciju “Skatītāju balss”

un teātra gada balvu pasniegšanu.

Teātra ļaudis bija gandarīti, ka šoreiz reģistrējies daudz lielāks balsotāju skaits – vairāk nekā divi tūkstoši skatītāju bija piedalījušies aizvadītās teātra sezonas vērtēšanā. Skatītāju izvirzīta,

nominācijā “Gada aktrise” balvu saņēma Māra Mennika,

“Gada aktieris”

otro sezonu kļuva

Mārtiņš Meiers. “Daudzi skatītāji regulāri apmeklē mūsu teātri, pazīst teātri un kļuvuši mums kā īsta ģimene – tāda, kura gan labos, gan grūtos brīžos ir blakus,” zināja teikt M. Meijers.

M.Mennika skatītāju balvas saņemšanā, cenšoties novaldīt aizkustinājuma asaras, sacīja: “Valmieras teātrim kalpoju kopš 2001. gada, kad spēlēju izrādē “Tumšie brieži”.” Viņa piebilda, ka pa šiem gadiem aktiera profesijā ielikusi visus radošos un fiziskos spēkus un nākusi arī ļoti gaidītā atzinība.

Teātrī visu kolēģu balsojumā par 2013./ 2014.gada sezonas labākajām aktrisēm kļuva Māra Mennika un jaunā Rūta Dišlere, kura režisoriem Valmieras teātrī teica: “Dodiet vēl vairāk darba, man tā patīk strādāt!” Par sezonas diviem labākajiem

aktieriem kolēģu balsojumā kļuva Rihards Jakovels un Aigars Apinis. Jaunais aktieris R. Jakovels ar balvu no skatuves tūlīt devās skatītāju zālē, lai kā pateicību to atdotu

saviem vecākiem. Aigars Apinis savā runā pateicās kolēģiem, ka

novērtējuši viņa nesavtīgo veikumu izrādē “Lūša stundā”. Valmieras teātrī tā jau izrādīta pēdējoreiz.

Valmieras teātra iestudējumu astoņi režisori, vienoti iznākot uz skatuves,

ar

Vara Braslas muti pavēstīja, ko domā – par

degsmi, iniciatīvu, spējām un iedvesmu, kas lielā mēra šobrīd piemīt jaunās paaudzes aktierim Rihardam Jakovelam, viņam piešķirta 2014. “Gada režisoru” balva.

Teātra direktore Evita Sniedze par

teātra tradīciju pasniegt Mūža balvu sacīja, ka pirmoreiz to iegūs darbinieks, kurš vairāk

nekā trīsdesmit gadu pavadījis skatītājiem neredzamajā darba daļā, un uz skatuves tika izsaukta teātra vecākā apģērbu modelētāja Zenta Tupčijenko.

Nosakot, kura kļūs par “Gada izrādi”, skatītāji savā balsojumā ilgu laiku bija uzturējuši

intrigu, līdz pašās beigās kļuvis zināms, ka ar dažām balsīm Indru Rogu, kas iestudējusi

izrādi “Doktors Živago”, apsteidzis viņas skolnieks režijas mākslā Reinis Suhanovs. Balva pienācās viņa iestudējumā

poētiskam stāstam “Taureņi ir brīvi”.

Decembrī pirmizrādi piedzīvoja Reiņa Suhanova vēl viena izrāde – “Balle būs!” Laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu tā tika spēlēta skatītāju pilnās zālēs. Pēc tās skatītājiem

bija daudz ko spriest, jo interesantā, atraktīvā, arī asociatīvā veidā, pie tam dejiski, uz skatuves tika

stāstīta Latvijas vēsture simts gadu garumā.

Par

oriģinālo vēstures gaitas interpretāciju Evita Sniedze saka: “Šajā romantiskajā vēstījumā mums ir svarīga jaunā režisora Reiņa Suhanova spēja saliedēt ansambli, kurš vienotā spēkā radījis fantastisku stāstu par latviešiem, akcentējot jauna cilvēka pilsonisko nostāju šajā pretrunīgajā laikā. “Balle būs!” ir uzruna mūsu uzticamajiem skatītājiem, kuri vienmēr ir ticējuši, ka uz šiem skatuves dēļiem teātris spēj iedvesmot – gan tos, kuriem liksies, ka

stāstā

atdzīvojies teātra gars no 1988.gada “Daugavas” laikiem, gan tiem, kuri pirmoreiz piedzīvo to, ko nozīmē sadoties rokās kopīgas vēstures, kopīgas nākotnes un sapņu dēļ. “

Kultūras ministre, valmieriete Dace Melbārde pēc izrādes “Balle būs!” sacīja: “Suhanovu zināju kā lielisku scenogrāfu, tagad viņš sevi pierāda arī kā lielisks režisors. Prieks, ka Latvijā ir tādi

jauni cilvēki. Reinis taču izveidoja lielisku scenogrāfiju Latvijas Deju svētku uzvedumam.

Izrādi “Balle būs!” skatīties man bija interesanti arī kā vēsturniecei. Tā apliecināja, ka ar mākslas palīdzību var interesantā, pat intriģējošā veidā vienā vakarā izstaigāt veselu gadsimtu. Man pat radās sajūta, ka izrāde jānoskatās vēlreiz, jo ar pirmo reizi nevar ieraudzīt tās daudzās ar Latvijas vēsturi saistītās detaļas, piemēram, rekvizītus, kas bija redzami uz skatuves. Man šī izrāde saistīsies ar veiksmīgu pieteikumu kultūrā, kā mēs tuvosimies Latvijas simtgades sagaidīšanai.

Valsts gadskārta nav jāgaida tikai caur ekskursijām vēsturē, tomēr gribas, lai vēstures atspoguļotos arī mākslā. Iepazīstot interesantus Latvijas vēstures faktus, mēs paši kļūtu Latvijai vēl tuvāki. Valmieras teātris šobrīd strādā ļoti profesionāli. Teātra direktore arvien par to iestājusies. Viņai ir

“profesionāles acs”, nosakot, kur var veidoties talanti.

Viņa meklējusi

arī teātra īpašo rokrakstu, un tas arī izveidojies.”

Mairita Kaņepe