Ziņas

Sabiedrība

Filma par Melāniju, latviešu likteņgaitām

Pirms filmas. Ģikšu kultūras namā M.Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce, filmas māksliniece Ieva Jurjāne un M.Vanagas audžudēls Andris Eglītis dalījās iespaidos par "Melānijas hroniku".Foto: Māris Buholcs

“Melānijas hronika” – tā nav filma,par kuru teikt – patika vai nepatika. Tā ir vēstījums latviešiem un pasaulei par latviešu tautas traģēdiju, Melānijas un viņai tuvo cilvēku dzīvesstāsts. Melānijas Vanagas dzimtajā pusē – Amatas pagastā, Ģikšos – kultūras nama zāle bija skatītāju pilna. Melānija te bija pašu cilvēks, daudzi viņu atceras, satikušies, citi uzzinājuši no kaimiņu stāstītā vai dzirdētā muzejā. Mākslas filma “Melānijas hronika” te gaidīta ar lielu nepacietību. Daudzi to jau noskatījušies citur, atnākuši vēlreiz.

Andris Eglītis, Melānijas Vanagas audžudēls, “Druvai” atzina, ka, skatoties filmu, bijuši brīži, kad acu priekšā vairs nav ekrāna, bet patiesās ainas. Viņš filmu skatījās kā savu dzīvi. “Melānija bija gaišs, brīnišķīgs cilvēks, viņas gara spēks vienmēr bija kopā ar mums. Filma apliecina, ka garīgums ir stiprāks, tas palīdz dzīvot un izdzīvot, to katram vajag saprast un atcerēties. Bija šausmīgāk, nekā parādīts filmā,” domās dalījās Andris Eglītis un pastāstīja, ka pats par izsūtīšanām daudz stāsta skolās.

Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte atklāja, ka Melāniju pazinusi, kad rakstniece bijusi jau sirmā vecumā, kad cilvēks dzīvo harmoniskāk, dzīves pieredze ļauj daudz ko redzēt un vērtēt citādi. “Skaudra filma, kas liek domāt, izsecināt un saprast, kā lietas pasaulē notiek. Tajā daudz, daudz nežēlības,” bilda Elita Eglīte.

Tikšanās reizē filmas “Melānijas hronika” māksliniece Ieva Jurjāne pastāstīja, ka filma no ieceres līdz nokļūšanai pie skatītājiem tapa piecus gadus. Režisors Viesturs Kairišs, izlasot Melānijas Vanagas grāmatas, sākumā vēlējies veidot izrādi, tad sapratis, ka tā ir filma. Viņš uzrakstīja scenāriju. “Kad izlasīju, tas mani emocionāli uzrunāja. Gints Grūbe bija vienīgais, kurš uzņēmās būt producents, viņam bija svarīgi šo stāstu izstāstīt, jo vecāki bija izsūtīti,” saka māksliniece un piebilst, ka katrs filmā iesaistītais bijis personīgi ieinteresēts, jo katra ģimeni skārusi šī traģēdija. Radošajai komandai filma nebija pasūtījuma darbs, visiem bija vēlēšanās radīt šo filmu, un tas kļuva par uzdevumu.

Ieva Jurjāne arī pastāstīja, ka Melānijas lomai šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo izraudzīta mērķtiecīgi, režisors meklēja harizmātisku cilvēku, jo tāda bija Melānija. Diemžēl katra latviešu aktrise skatītājiem asociējas ar nospēlētajām lomām, bet Melānija filmā ir tēls, kuram jāseko, nevis jādomā par aktrisi. “Kino provēs vispirms aizbraucām uz mežu, lai redzētu, kā Sabīne iederas dabā, kā tur jūtas. Viss bija lieliski. Sabīne vairākkārt atgādināja – neesmu šveiciete, esmu cilvēks. Lai saprastu šo stāstu, jābūt cilvēkam. Viņa līdz tam nezināja Latvijas vēsturi un atzina, ka tā jāstāsta pasaulei. Arī viņa sajuta uzdevumu to darīt,” stāstīja Ieva Jurjāne. Melānijas Vanagas audžudēli Andris un Guntis Eglīši atzinuši, ka Sabīne arī vizuāli ir ļoti līdzīga Melānijai.

“Apskatīju Melānijas fotografētās bildes Sibīrijā. Izbraukājām daudzas vietas, meklējot filmēšanas vietu, kas izskatītos pēc Sibīrijas. Netālu no Pasienas atradām nelielu māju puduri, kas izskatījās pēc Sibīrijas sādžas, vairākas mājas piebūvējām klāt, un tapa filmēšanas ciemats. Apģērbs Melānijai filmā ir tieši tāds, kāds redzams fotogrāfijās,” amatiešiem atklāja filmas māksliniece.

Pārdomās par filmu dalījās Melānijas Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce: “Dažreiz cilvēki saka – šī filma man par smagu, nevēlos skatīties. Teikto uzskatu par frāzēm. Iedomājieties, ka tādas, kāda bija Melānija Vanaga, bija daudzas sievietes. Viņas dzīvoja, izdzīvoja. Tādu mammu bija daudz. Bet tādu, kas izdzīvo notikušo trīs reizes, gan nebija daudz. Melānija izsūtījumā pavadīja 16 gadus, atgriezās mājās un sāka rakstīt atmiņas, nebaidoties no sekām, kas varēja būt padomju iekārtā. 80.gadu beigās viņa pārstrādāja manuskriptu un vēlreiz izdzīvoja Sibīriju.”
Ingrīda arī amatiešiem, tiem, kuri pazina Melāniju, atgādināja, ka filma ir Viestura Kairiša mākslas darbs, viņš izdzīvoja Sibīriju. “Skatoties, pieņemiet to, ko redzat, nesalīdziniet ar savām domām, izpratni, kā varēja būt vai kā stāstījuši citi, jo tad tā būs jūsu filma. Un gan jau būs vēl citi darbi,” sacīja Ingrīda Lāce un uzsvēra, ka katrs filmā ierauga ko citu. Bet galvenais – Melānija izdzīvoja, puika izdzīvoja. Viņi to spēja, tā ir tautas būtība, ko nedrīkstam aizmirst. “Mēs lepojamies, ka mūsu Melānija pasaulē nesīs vēsti par skarbo vēstures posmu 20.gadsimtā. Pasaulē par to nezina. Bet mūsu tautas vēsturē bija šis laiks,” bilda Ingrīda Lāce.

Šomēnes “Melānijas hronika” skatāma ne tikai kinoteātros, arī daudzos jo daudzos kultūras un tautas namos. Filma, kas parāda mūsu tautas gara spēku, spītu, Latvijas mīlestību. Pret tiem neviens nevar stāties pretī, tauta izdzīvo.