Ziņas

Sabiedrība

Ermoņikas spēlē autoostas uzgaidāmajā telpā

Trāpīgi. Tautas muzikanti prata atrast melodijas, kas priecēja autoostas apmeklētājus.Foto: Māris Buholcs

Vidzemes amatnieki un lauksaimnieki ir jau ielāgojuši, ka oktobra sākumā vēlams doties uz lielāku pilsētu – Valmieru – , kur notiek rudens gadatirgus un netrūkst ne pircēju, ne ļaužu izklaidētāju. Tas ir Simjūda gadatirgus, kas aizņem krietnu daļu Valmieras centra. Pat tādas ielas un laukumus, kur ikdienā nav un nevar būt nekāda tirgošanās. Tur cilvēki dodas uz baznīcu, iet uz pilsētas domi, apmeklē Valmieras teātri un muzeju, galu galā, ja ko vajag, iepērkas pilsētas lielveikalā “Valleta”.

Gadi rit, un oktobrī Simjūda gadatirgus norišu teritorija Valmierā aizvien paplašinās. Tā pat aizsniedzas pāri tiltam – Gaujas otrā pusē, kur uzcelta lielā pilsētas bibliotēka. Tieši bibliotekāri ir pie vainas tam, ka Simjūda tirgus nedēļas nogalē pilsētas dzīvākajās vietās ienāk lustes un tām līdzi stāstu stāstīšana – vairāk ticamu, nekā neticamu. Taču ko var zināt.

Ap Simjūda tirgus laiku Valmierā otro rudeni sarīkotais Vidzemes stāstnieku festivāls šajā gadā bija veltīts tiem laikiem, kad ballēs galvenais mūzikas instruments bija ermoņikas. Ja gribam būt precīzi, tad runa ir par Vāczemes ermoņiku uzlabotiem variantiem Vidzemē – ieviņām. Lūk, šo stāstu arī nedēļas nogalē ar Valmieras bibliotēkas starpniecību varēja uzzināt Vidzemes stāstnieku festivālā.

Cilvēki, ieraugot muzikanta rokās senās ermoņikas, vaicā – kāpēc tās sauc par ieviņām. Atbilde ir vienkārša. Tāds uzvārds – Ieviņš – bija meistaram, kurš to vācu ermoņiku uzlaboja pa savam. Kā tas notika, labi zināja pastāstīt pētnieks Alberts Rokpelnis, Valmieras muzejā izstādes “Lauku muzikanti un kapelas Vidzemē” veidotājs. Taču ieviņu dzīvespriecīgo skanējumu nedēļas nogalē Valmierā varēja arī klausīties muzikanta Jura Golvera izpildījumā. Ermoņika Bērnu literatūras nodaļā skanēja bērniem par patikšanu un izbrīnu. Ar ieviņām un seniem stāstiem sestdien varēja iepazīties Simjūda gadatirgū pilsdrupu estrādē.

Taču daudzus pārsteidza fakts, ka lauku kapela ar ermoņiku, cītaru un bungām gaišā dienas laikā atradusi sev deju placi Valmieras autoostā iepretī bibliotēkas namam. “Viss ir saskaņots!” – žurnālistiem, kuri arī bija aicināti piektdienas dienā pabaudīt jauku un jautru mūziku stacijas uzgaidāmajā telpā, sacīja Valmieras integrētās bibliotēkas vadītāja Daiga Rokpelne. Viņa ar prieku nolūkojās, kā daža bibliotekāre darba laikā uzdanco, jo sirmo džentelmeņu Andersona, Baumaņa un Golvera veidotā kapela spēlē tā, ka grūti nostāvēt mierā.

* AIZRAUTĪGI. Dažs autobusa reisa gaidītājs pat laidās dejā. FOTO: Māris Buholcs

* AIZRAUTĪGI. Dažs autobusa reisa gaidītājs pat laidās dejā. FOTO: Māris Buholcs

Ja piektdienas pēcpusdienā Valmieras autoostas uzgaidāmajā telpā pirms kapelas un stāstnieku uzstāšanās krēslos vēl bija kāda brīva vieta, tad pēc pāris muzikālajiem numuriem tādu vairs nebija. Tiesa, autoostas durvis virinājās nepārtraukti. Muzicēšanas starplaikos ļaudis nāca iekšā un ārā, pirka biļetes un ar somām vai saiņiem steidzās uz savu autobusa reisu. Kapelai apklustot, lai ieklausītos stāstniecēs, tajā skaitā Ēveles bibliotekārē Aelitā Putniņā, varēja dzirdēt arī autoostas dispečeres balsi mikrofonā. Tika izziņots, kurš autobuss pie platformas sāk uzņemt pasažierus.

Autobusu gaidītājiem, kas bija vidējos vai vecākos gados, negaidīti piedzīvotā ambrāža ar dzīvu muzicēšanu un stāstiem gāja pie sirds. Viņi smaidīja un aplaudēja jauko piedzīvojumu radītājiem autoostā. Pie sirds tā negāja jauniešiem no Valmieras vidusskolām. Kā puisis, tā meitene tā arī nenoņēma uzliktās atskaņotāja austiņas un tikpat kā nenovērsa skatienus no viedtālruņiem. Bija jūtams, ka katram vecumam interesē savi stāsti un mūzika.
Valmieras bibliotēka jau vairākus gadus ir starptautiskās organizācijas UNESCO Latvijas Nacionālās komitejas izveidotā tīkla “Stāstu bibliotēkas” dalībniece. Bibliotēkā ir sakrāts daudz materiālu, šogad tiem klāt nākuši stāsti par to, kā Valmiera tika celta pēc Otrā pasaules kara. Tas ir svarīgi, zinot, ka 1944. gadā nodega ļoti nozīmīga Valmieras daļa, gāja bojā arī liela daļa vecpilsētas.

Valmieras pensionētais celtnieks Valters Hemmelis savu stāstījumu, kā vadīti Valmieras atjaunotnes darbi, šogad atstājis bibliotēkā ierakstītā videomateriālā. Savukārt piektdienā stāstu bibliotēka Valmierā papildinājās ar mazo valmieriešu, jaunāko klašu skolēnu, centīgi pierakstītiem stāstiem, kas iesniegti konkursam “Manas dzimtas stāsts par Valmieru”. Tas, ka bērnu veikums, izvaicājot un pierakstot ģimenes locekļu stāstīto, ir svarīgs Valmierai, apliecināja bibliotekāru rīkotais konkurss, pateicības diplomi un balvas.

Viss, kas stāstīts par pilsētu Gaujas krastos, kas pierakstīts, ierunāts vai fotografēts, Valmieras bibliotēkā ikvienam ir pieejams.