Ziņas

Sabiedrība

Ērgļu klintis. Īsais tūrisma vēstures kurss

Gaujas NP informācijas speciāliste

Šoreiz stāsts nesāksies ar Devona periodu un smilšakmens iežu likteni no tālajiem gadiem pirms prātam neaptveramajiem 300 miljoniem… Ērgļu klintis garu pastaigu cienītājiem bija zināmas jau sen. Tās pārdzīvojušas ne tikai karus, bet arī tautas un varas dotu nosaukumu maiņas – Pieškalnu jeb Pieškaļu iezis, Ērģeļu klintis un, visbeidzot, padomju kartogrāfiem labpaticies tās piedēvēt putnu karalim ērglim. Ja senāk uz tām varēja aiziet pa mazu taciņu, tad pēc dažiem gadiem tūristu straumes iestaigāja platus ceļus.

Pirmās atmiņas par Ērgļu klintīm man ir no aizvadītā gadsimta 60. gadu beigām. Tēvs ar dienesta motociklu pa šauru meža celiņu aizvizināja līdz kraujas malai, kā man likās, nobremzējot pašā pēdējā brīdī. Tā katru reizi, tuvojoties Ērgļu klintīm, jau savlaicīgi kliedzu, lai ātrāk bremzē. Tolaik augstākajā vietā, kur tagad uzbūvēta skatu platforma, bija diezgan klajš, auga retas priedītes, melnēja sen pamesta ugunskura vieta, pāris konservu bundžas un pa kādai brūngana stikla alus pudelei jeb „divpadsmit kapeikas”. Tūristu takas vēl nebija ierīkotas, klintis apmeklēja tikai reti kājāmgājēji un makšķernieki, pavasaros un rudeņos skolēnu grupas, bet vasarās no upes puses smilšakmens atsegumu vēroja ūdenstūristi.

Gar klinšu augšmalu stiepās ierakumi, kurus vēlāk izmantoja tūrisma taku veidošanai. Kad pēc gadiem strādāju par mežsardzi, iepazinos ar „Ramatu” saimnieku Jāni Bāliņu, kurš izstāstīja, kā tapušas smilšakmenī iekaltās tranšejas. II Pasaules kara laikā šeit izvietojusies vācu armija, nocērtot priežu mežu un tranšeju rakšanā iesaistot arī apkārtējo māju iedzīvotājus. Tās bijušas kilometriem tālu gar Gauju, arī pāri Ramatu klintīm. Pretinieka armija gaidīta parādāmies pretējā krastā. Diemžēl krievu armijas manevri bijuši strauji un neparedzami, pienākot no aizmugures. Vācieši steigā atkāpušies, pametot daļu tehnikas un munīcijas. Un tad, kamēr lielie onkuļi prom, pie darba ķērušies apkārtējo māju puikas, no Ērgļu klinšu augšas izkarojot savu kauju… Nabaga Gauja savos ūdeņos dienām nesusi zivis ar vēderiem uz augšu.

Bet nu atpakaļ uz 60. gadu beigām. Klints pakājē tolaik bija Gaujas saskalota šaura smilšu sēre, pa kuru gar monumentālo sienu varēja aiziet vismaz 100 metrus. Atceros, ka biežākie rotājumi bija sirdis ar bultām un iniciāļiem. Vairākās vietās vertikālo klinti izraibināja smilšakmenī iegrebti un jau krietni nodiluši pakāpieni, kur droši vien trenējās krastā piestājušie laivotāji. Daļa šo iedobumu saglabājušies līdz mūsdienām, taču tur, kur tagad ir kāpnes un noeja uz Gaujas krastu, grebšanas un slīpēšanas rezultātā irdenais iezis ir krietni mainījis savu izskatu.

Kaut gan 60. gadu beigās varas gaiteņos jau lēma par Gaujas Nacionālā parka izveidošanu un uzsāka ģenerālplāna izstrādi, neklausoties Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas speciālistu iebildumos, pie Ērgļu klintīm sākās tūristu bāzes būvniecība. To lobēja toreizējais Cēsu rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs. Izrādās, par ekoloģiju tomēr ticis domāts, jo, lai nepiesārņotu Gauju, zem un blakus autoceļam, kas ved no Ērgļu klintīm uz Cēsīm, tika ierakta tiem laikiem ļoti moderna kanalizācijas sistēma. Kā stāsta laikabiedri, par apmēram trim miljoniem rubļu bija tapusi unikāla inženierbūve, kas atkritumus sūknētu uz pilsētas pusi. Mežā līdz topošās tūrbāzes ēkas vietai tika izbūvēts ceļa posms, lietojot tolaik ļoti modernu metodi – grāvjus un nogāzes no izskalošanas un erozijas pasargāja ar akmeņiem nostiprināts ģeotekstils. Taustījām un brīnījāmies, jo nekas tāds pie mums vēl nebija redzēts. Nodibinot Gaujas Nacionālo parku, celtniecība tika pārtraukta, pusgatavo saimniecības ēku nojauca izpalīdzīgās „tautas rokas”, bet daļu aku grodu manīgi ļaudis izcēla 90. gados. Savukārt, mežaudžu plānos (meža kartēs) pat vēl pēc 2000.gada bijušās tūristu bāzes vietā bija ap 30 hektāru baltais plankums, kaut gan tur vēl arvien kuploja nenocirstais priežu mežs.

Vienlaikus ar grandiozajiem tūristu bāzes plāniem, pēc arhitekta P.Nulles projekta sākās dabas parka „Ērgļu klintis” veidošana. Iniciatīva un finansējums nāca no Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas, jo reiz, vadājot pa stāvajām takām miesās visai padruknus ierēdņus, kāds bija ierosinājis, ka beidzot te ir jāierīko kāpnītes. No 1969. līdz 1973.gadam mežsarga K.Slaidiņa vadībā tapa interesanti pastaigu maršruti, tika izbūvēti gari kāpņu posmi. Ministrija finansēja gan ceļu izbūvi, gan autostāvvietu. Ainavu veidošanas un taku ierīkošanas talkās piedalījās gan mežinieki, gan Cēsu skolēnu grupas. Gadu gaitā saglabājās tikai tie celiņi, pa kuriem varēja nokļūt līdz Ērgļu klintīm un neliels posms gar tām. Steidzīgie tūristi ilgi neuzkavējās. Pamazām aizauga garie pastaigu maršruti – uz vecajām klintīm, gar Gaujas senkrastu, uz ūdenstūristu apmetni.

Kad 1990.-91.gada ziemā kļuvu par Gaujas apgaitas mežsardzi, Ērgļu klintis uz turpmākajiem 10 gadiem nonāca manā „pārziņā”. Apgūstot jaunos darba pienākumus mežā, nepamanīju, ka pavasaris un tūrisma sezona jau klāt. Izrādās, man bija jāķeras arī pie tiem pienākumiem, ko pirms tam bija veicis labiekārtošanas darbu speciālists. Diemžēl mantojumā nesaņēmu ne darbarīkus, ne naglas, ne stabus un informācijas zīmes. Nedēļas laikā mani solījās pārbaudīt komisija, tāpēc atliku mežsardzes pienākumus malā un no rītiem ar slotu vai lāpstu pār plecu braši soļoju vairāk nekā astoņus kilometrus uz „fronti”. Manā „kontā” ir pāris ierakti stabi ar informatīvajām zīmēm, pāris salaboti pakāpieni. Cītīgi lasīju atkritumus, atraku aizbirušās celiņu malas, autostāvvietā slaucīju pie asfalta pielipušās lapas un skujas. Vēlāk noskaidroju, ka mans priekšgājējs vis nebija tā pūlējies. Stāvvietu slaucīja no Cēsīm pasūtīta ielu tīrāmā mašīna.

Cik nu viena cilvēka spēkos ir izdarīt? Protams, nopietnā komisija konstatēja faktu, ka mežsardze neko prātīgu nav paveikusi. Un tieši tas mani izglāba no turpmākajiem amatniecības darbiem, ļaujot visu enerģiju veltīt tikai mežam. Tomēr pie Ērgļu klintīm atgriezos ne vienu reizi vien. Turpmākajos desmit gados tur sastapu daudzus interesantus cilvēkus – studentus glezniecības praksē ar molbertiem, sajūsminātus trimdas tautiešus, sapierus un bruņotus vīrus, kas mežu izmantoja taktiskajām mācībām, nofotografēju un aizbaidīju klinšu bojātājus. Ar nevērīgi rokās turētu dastmēru un zīmogāmuru pietika, lai dabas piesārņotāji un iežu skrāpētāji šo mežsarga „bruņojumu” uzskatītu par bīstamu un atkāptos. Ērgļu klintīs nācās sastapties arī ar ekstrēmistiem, kas trenējās, lecot no klints, ar kājām ietriecoties un kritienu nobremzējot slīpajā nesen nobirušo smilšu kaudzē. Lejā viņus kāds gaidīja gumijas laivā un aizvizināja līdz krastam. Vīri melnajā uzkāpa pa kāpnītēm, notina kājas ar platām gumijām un lēca atkal…