Ziņas

Redzeslokā

Eposa “Lāčplēsis” stāsts fotogrāfijās

Ziemeļmeitas tēlu izvēlējusies Ilze Kārkliņa.

Daudz laika aiztecējis, kopš Andrejs Pumpurs Cēsīs, vienā no L. Katrīnas ielas namiem dzīvojot, rakstīja eposu “Lāčplēsis”. Kā šis darbs šoruden iedvesmojis cēsniekus?

Četri radoši cilvēki, kuru ikdiena saistīta ar fotografēšanu, pārmetuši loku laika ritējumam, iecerei veidot fotoizstādi izraudzījās eposa tēlus. Spīdala un Lāčplēsis, Laimdota un Melnais bruņinieks, Ziemeļmeita un Ragana – visi viņi tagad ir iedzīvināti fotogrāfijās. Tā tapis četru fotogrāfu ļoti personīgs, radošs dāvinājums Latvijai. Šajā rudenī to skata ikviens, kurš ver Cēsu muzeja apmeklētāju centra durvis.

Karīna Jurciņa: -Aicināti novembrī ar fotoizstādi muzeja apmeklētāju centrā radīt īpašu atmosfēru, ilgi domājām un izlēmām, ka veidosim to personīgu – pašiem sev un citiem latviešiem, kuri to nāks skatīties. Latvijas Republikas Proklamēšanas dienas gaidās ilgi spriedām, kādos tēlos iejusties, jo radošā darba sākumam vajadzīga kaut maza idejas sēkliņa. No tās var izaugt mežs. Vienā rītā atnāca īstā doma – iedvesmosimies no eposa “Lāčplēsis”. Burtiski stundas laikā viss atrisinājās, jau skaidri zinājām, kādu izstādi veidosim. Esam bildējuši citus, nu pienācis laiks pašiem nostāties kameras priekšā. Katrs izstādes attēls tapis kopīgā darbā – viens no mums bija tēlā, otrs iekārtoja kadru un turēja gaismas, trešais bildēja, ceturtais bildi apstrādāja.

Dažubrīd fotosesijā mūsu sajūtas bija tik spilgtas, ka grūti izturēt. Esmu fotogrāfe ar pieredzi, bet nekad darbā tādas emocijas man nebija bijušas.

Sintija Cērpiņa: – Pašu ideju sākām īstenot tērpu darbnīcā pie Maijas Ulmes. Tur bija viss, lai ieģērbtos attiecīgos tēlos. Katram, kam stāstījām par ieceri, tā patika, tāpēc labprāt ar mums sastrādājās. Kad Koknesē piegāju pie vikingu laivas īpašnieka, viņš uzreiz teica -jā – un iedeva laivas atslēgas. Viena fotosesija notika uz Daugavas, fotografējām arī Āraišu ezera krastā un Cēsu baznīcā. Iejūtoties Laimdotas lomā, centos domāt par sajūtām, kā viņa, aizvesta uz Vāciju, ilgojās pēc dzimtenes. Atdzīvināju jūtas, kādas bija man, kad dažus gadu dzīvoju ārzemēs, Vācijā. Nu esmu atpakaļ – jau vairākus gadus Cēsīs.

Visus tēlus varējām iedzīvināt paši, bet nebija, kas uzņemtos Lāčplēša lomu. Piedāvājām tajā iesaistīties Cēsu pašvaldības vadītājam Jānim Rozenbergam. Ne tāpēc vien, ka viņš ir publiska persona, bet tāpēc, ka paši esam cēsnieki un gribējām aicināt cēsnieku, kuru cienām.
Raimonds Liepiņš: -Veidojot kadrus, kā parādīt Lāčplēši, visvairāk iespaidojāmies no mākslinieka Ģirta Vilka senajām ilustrācijām. Citas īsti nemaz nezinu. Jā, nav vairs Staburaga klints, toties pie Cēsīm ir dolomīta krauja, kur notika viena no fotosesijām ar Lāčplēsi centrā. Nav saglabājusies Burtnieku pils, bet ir Daugava, fotografēšanu ar Ziemeļmeitu centrā rīkojām tur.

Ilze Kārkliņa: – Lai veidotu kadrus ar Lāčplēsi centrā, vajadzēja vairogu un zobenu, mums to nebija. Uzņēmos dabūt, lūdzu tos folkloras kopas “Vilkači” dalībniekiem. Viņi bija ļoti atsaucīgi. Fotogrāfijās var redzēt, cik pamatīgi ir tie vairogi.

Maija Ulme, tērpu māksliniece, kuras darbnīcā Cēsīs bijis teju viss, lai iejustos tēlos: -Pa šiem gadiem man daudz sašūts, daudz sakrājies. Fotogrāfi veikli un ar redzošu aci darbnīcā piemeklēja kostīmus Spīdalai, Laimdotai, Burvju raganai, Melnajam bruņiniekam un Ziemeļmeitai. Man bija tērps arī Lāčplēsim. To radot, esmu iespaidojusies no mākslinieka Gunāra Kroļļa ilustrācijām. Lāčplēsi apģērbu silti, jo nāk taču ziema!

Eposs “Lāčplēsis” publicēts 1888. gada jūnijā, tas tika izdots trešo Vispārējo latviešu dziesmu svētku dienās. Pirmizdevumā bija vairāki desmiti cenzūras svītrojumu, ko A. Pumpurs vienā no grāmatas eksemplāriem vēlāk atjaunojis. Labotās vietas pirmo reizi restaurētas “Lāčplēša” 1947. gada izdevumā.

Lāčplēša tēlā Jānis Rozenbergs.

Laimdotas lomā iejutusies Sintija Cērpiņa.

Spīdalu atveido Karīna Jurciņa.

Melnais bruņinieks, šo lomu iedzīvina Raimonds Liepiņš.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *