Agrāk nekā citus gadus, jau sākoties Adventei, ne viens vien mājām gādāja Ziemassvētkiem tik ierasto eglīti.

“Apkārt drūms, sniega nav, nav arī tik ierasto pirmssvētku koncertu, un gribas kādu gaišumu, prieku. Bērni nomocījušies, mācoties mājās. Eglīti no pašu meža atnesām jau pirmās Adventes rītā. Tad arī izrotājām. Lampiņas deg visu dienu, mājā gaišāk, mīļāk, krāsaināk,” steidzoties iepirkties Cēsu tirgū, pastāsta Agnese Liepiņa un piebilst, ka citus gadus līdz Ziemas­svētkiem par eglītes iegādi īpaši nedomājuši un parasti tā mājās nesta dienu pirms svētkiem.

Vēl nedēļas nogalē Cēsīs eglīšu tirdzniecība bija nesteidzīga. “Katram gribas savu eglīti, to, kas šķiet visskaistākā, piemērotākā,” pastāsta Māris Bite, kurš tirgoja eglītes no radinieka meža. Viņa piedāvājumā dažāda garuma un kupluma parastās egles, arī sud­rab­egles. Tāpat arī egļu zari ar un bez čiekuriem. Pārdevējs atzīst, ka tos gan pērkot retais, biežāk tomēr, kaut pavisam mazu, pārdesmit centimetru garu, tomēr izvēlas eglīti. “Cits grib, lai stumbrs resnāks, vēl kādam svarīgi, lai zari nav tik biezi, tad var sakārt vairāk rotājumu,” bilst M.Bite un atzīst, ka vismaz iepriekšējos gados ar eglīšu tirdzniecību nekāds lielais bizness nav sanācis.

Izraudzīties savu svētku eglīti bija atnākusi arī cēsniece Zane Zariņa ar meitu Leilu. “Gribam ap pusotru metru augstu,” pastāsta mamma, bet eglīti izraugās Leila, viņa arī būs tās galvenā greznotāja. Leila izraugās skaistu sudrab­egli. “Esam iegādājušās zilas bumbas, vēl eglītē būs mani šūtie rotājumi un Leilas zīmējumi. Redzēsim, kā kaķis uzvedīsies, vai bumbas nepiesaistīs pārlieku uzmanību,” atklāj cēsniece.

Gan Zane, gan Leila atzīst, ka visjaukākais laiks ir svētku gaidīšana, gatavošanās notikumam. “Cepsim piparkūkas, gaidīsim dāvanas. Svētkos būsim paši vien. Vēlēsim, lai nākamgad pasaulē vairāk labu jaunumu,” teic Zane.

Pēc savas eglītes atnākuši arī Roberts Erdeli un Megija Buša. Megijai ir skaidrs – tā noteikti būs sudrabegle. “Galvenais, lai mājās smaržo, citādi nav svētku sajūtas,” saka cēsniece, bet Roberts piebilst, ka, veikalā apskatījuši arī no Norvēģijas ievestās eglītes, tās gan nesmaržo. Agrākos gados paši gājuši uz mežu, arī pirkuši.

Roberts savulaik strādājis Vācijā un divus Ziemassvētkus sagaidījis tur. “Vācieši vairāk nekā mēs mājās nes mākslīgās eglītes. Svin tāpat, ģimenes lokā, ar dāvanām. Ziemassvētku tirdziņi gan tad bija ļoti plaši, skaļi, krāšņi. Kad biju tur, arī nebija sniega. Ziemassvētkus gaidot, arī svētkos ļoti pietrūkst sniega,” pārdomās dalās cēsnieks.
Megija un Roberts starp daudzām atrod savu sudrabegli – nelielu, kuplu. “Abi rotāsim ar rozā bumbām. Eglīte būs visa rozā, tā mana mīļākā krāsa. Svinēsim divatā, zem eglītes būs lielas dāvanas,” atklāj Megija.

Lai izaugtu divus metrus gara eglīte, paiet ap desmit gadu. Lai izaudzētu skaistu, tā jākopj. Latvijā nemaz nav tik daudz Ziemassvētku eglīšu audzētāju. Pirms dažiem gadiem, kā liecina statistika, tās audzēja 200 hektāru platībā. Latvijā iecienītākās ir parastās egles un sudrabegles, audzē arī Serbijas egles, balzāma baltegles. Lai gan ir vairāk nekā 30 egļu sugas, ne visām patīk augt Latvijas klimatiskajos apstākļos. Audzētājiem arī jārēķinās ar meža dzīvnieku postījumiem.

Pēdējos gados krietni sarucis Ziemassvētku eglīšu eksports. Pērn eksportēti 19 tūkstoši eglīšu un imports bijis nedaudz mazāks kā eksports.

Ziemassvētku eglīšu biznesu Latvijā ietekmē arī tas, ka ik gadu decembrī AS “Latvijas valsts meži” ļauj ikvienam Latvijas iedzīvotājam nocirst vienu Zie­massvētku eglīti valsts mežā. Kāpēc pirkt, ja pats var doties uz mežu. Ziemassvētku eglītes meklēšana, izraudzīšanās daudzās ģimenēs kļuvusi par tradīciju. Drīkst cirst meža ceļu trasēs, grāvjos, stigās, zem elektrolīnijām vai pieaugušā mežā zem lieliem kokiem. Eglītes stumbra diametrs nedrīkst pārsniegt 12 centimetrus, bet augstums trīs metrus. Nedrīkst cirst jaunaudzēs un īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kas atzīmētas ar ozollapu.