Cēsu dzīvnieku patversmes uzraudze Māra Skrinda saskaras ar sirdi plosošiem stāstiem, kad cilvēki bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem ir gatavi atstāt savus četrkājainos draugus likteņa varā. Par diviem nupat piedzīvotiem gadījumiem Māra dalās arī ar „Druvas” lasītājiem.

”Kā lai vakaros aizmiegu, ja patversmē trīs dienu laikā 13 izglābtas dzīvības un neviena adoptēta? Tās ir 26 acis, kas skatās tevī un nesaprot, par ko tāda nodevība. Un visi šie dzīvnieki man rādās acu priekšā laikā, kad normāli cilvēki jau sen guļ,” iesāk Māra.

Viņa stāsta ar pēdējo nedēļu notikumiem, kas likuši aizdomāties par cilvēku bezatbildīgo rīcību pret dzīvniekiem.

”Nesen saņēmu zvanu no Cēsīm. Kāds vīrs redzējis, ka vīrietis no somas izņēmis un pie priedes nolicis divus mazus kaķēnus, bet pats aizgājis. Izjautāju stāstītāju, cik dzīvnieciņi mazi, vai tiem acis vaļā, vai paši ēd vai vajag audžumammu. Teica, ka neko nezinot, kaķēni esot plaukstas lieluma un guļot zem tās priedes kā mazi kamoliņi. Palūdzu, lai iedod ko paēst, bet viņš atteica, ka pašiem esot kaķi, neiešot taču svešus barot. Lai mēs braucot pakaļ. Palūdzu, vai nav iespēja kaķēnus atvest uz patversmi vai vismaz ielikt drošībā, kamēr tikšu pakaļ, jo tobrīd bija darba pilna rokas. Jā, mašīna esot, bet netaisoties taču svešus kaķus aiztikt, kur nu vēl savā mašīnā likt,” stāsta Māra un saka, ka pēc stāstītāja norādēm kaķēnus nav bijis viegli atrast. ”Iebraucu norādītajā pagalmā, pajautāju jauniešiem, kas tur bija, kur ir kaķēni. Viņi parādīja uz priedēm, teica, ka tur kaut kur guļot, un pasmējās. Vēlāk iznāca arī mājas iedzīvotājs, iešot parādīt, bet viņš nezināja, kur kaķēni atrodas. Zvanīja tam, kurš redzējis. Visu to laiku lija lietus. Kamēr mans palīgs mēģināja kādam piezvanīt, es apstaigāju visas priedes, bet mazos neatradu, līdz beidzot izdzirdēju izmisīgus kliedzienus slapjajā zālē. Atradu vienu un drīz pēc tam arī otru. Kaķēni bija šausmīgā stāvoklī – kauli un āda, acis pūžņoja, blusas pa gabalu varēja redzēt,” nopūšas Māra un saka, ka šajā gadījumā kaķēniem, par laimi, viss beidzās veiksmīgi, jo, par spīti divkājaino nodevībai, tie prata par sevi pastāvēt un paziņot, kur atrodas.
Ja šajā gadījumā cilvēki ziņojuši par pamestajiem dzīvniekiem, tad Mārai ir arī pieredze, kad likteņa varā atstātus dzīvniekus viņa pamanījusi pati. ”Braucu Cēsīs pa Gaujas ielu, pamanīju sīku kustību uz ceļa. Tas bija kāds mazītiņš kaķēns. Piestāju, sadzirdēju izmisīgus kliedzienus,” atminas Māra, kura, vienu kaķēnu ielikusi automašīnā, devās uz krūmu pusi. Apstaigājot apkaimi, viņa atrada vēl divus kaķīšus. ”Tomēr, braucot atpakaļ, sirds bija nemierīga. Kā zinādama, apstājos un vēlreiz izstaigāju grāvmalu, atradu arī ceturto. Ļoti ceru, ka nepalika vēl kāds. Par to domājot, man sirdsapziņa vakarā neļautu aizmigt. Bet tas, kurš mazos tur izmeta, visticamāk, tovakar gulēja saldā miegā, jo tādiem jau sirdsapziņas nav,” rūgtumu pauž Māra.
Kaķēni jau tajā pašā dienā bija drošībā patversmē pie audžumammītes, kurai pašai ir divi mazie auklējami. ”Audžubērniņi uzreiz tika sakopti un nomazgāti tā, kā tikai kaķu mammas to prot. Kā jau visi, kas pie mums nonāk, arī šie mazulīši ir sakopti, atblusoti, sadakterēti un drošībā, siltumā,” beidzot pasmaida patversmes uzraudze.

Mārai nav arī izprotami cilvēki, kas pret mājdzīvniekiem izturas kā rotaļlietām – paņem, kādu laiku papriecājas un izmet, kur pagadās. Viņa atsauc atmiņā nesenu gadījumu, kad patversmē ieradās divi jaunieši, kuri stāstījuši, ka pagalmā atraduši pamestu suni. Viņiem esot mazs bērns, un par suni viņi parūpēties nevarot. Kā vēlāk nāca gaismā, tas bijis pašu jauniešu suns, no kura viņi bija izlēmuši atbrīvoties. ”Kad pajautāju, vai viņiem ir kaut mazākā nojausma, kā suns jūtas būrī aiz restēm, nodots, negribēts, nemīlēts, viņi nodūra acis. Bet pēc kāda laika piezvanīja man pie durvīm un pajautāja, vai nevarot vismaz atnest barību. Vainas apziņa laikam tomēr ierunājās,” vēl viena patversmes iemītnieka likteni atstāsta Māra.

Cēsu dzīvnieku patversmē cer, ka cilvēki nepaliks vienaldzīgi, kad redzēs – dzīvniekam ir vajadzīga palīdzība. Tāpat Māra Skrinda atgādina, ka patversmē joprojām ir gana daudz suņu un kaķu, cilvēku bezatbildības upuru, kuru lielākā laime būtu nonākt gādīgu saimnieku rokās.