Līgatne – laba dzīvesvieta ģimenēm ar bērniem. Tā nav tikai pašvaldības reklāma, to saka līgatnieši. Svaigs gaiss, tīra daba, drošība, ģimenēm iespējas saturīgi pavadīt brīvo laiku. Vecākiem nav jāgaida rindā uz bērnudārzu. Līgatnē aug jaunā paaudze.

Liene Pīlēģe ik dienu kopā ar meitiņu Elzu dodas vairākus kilometrus garās pastaigās. Mazā guļ ratiņos, dabas skaņas un miers apkārt ieaijā saldā miegā.

“Te ir miers, kas tik svarīgs. Nesaprotu, kā var izaudzināt bērnus lielā pilsētā. Esmu droša, ka bērniem nekas nenotiks, nākot kājām mājās no skolas, zinu, ka cits citu pieskata. Bet, ja pagalmā jāsēž bērnam blakus, tas nešķiet saprotami,” saka Liene un piebilst: “Man te vislabāk patīk daba. Te ir mežs, upe, klintis. Kad atbrauc ciemiņi, ar lepnumu varu vadāt un rādīt, – redziet, kas mums te ir.” Viņa ir līgatniete, pēc studijām nedaudz pastrādājusi Valmierā, gaidot pirmo atvasi, atgriezās Līgatnē, tad strādāja dienas centrā, tagad vidusskolā. Ģimenē aug trīs bērni. Bez divus mēnešus vecās Elzas vecāku rūpes veltītas vienpadsmitgadīgajam Emīlam un Paulai, kurai jau 13. Dzīvesbiedrs Ainārs ilgus gadus bija armijā, tagad ir tālbraucējs.

Bērnībā Liene dzīvoja barakas mājā, tagad dzīvoklī Gaujasmalā. “Bērnībā visi meži izstaigāti. Ar māsīcu, kura ir Līgatnē ienācēja, nesen staigājām pa mežu, kur sen nebiju gājusi. Stāstīju, kad mēs augām, tad te bija tīrāks, apkārt bija dārziņi. Par katru koku varu pastāstīt, tajā bija šūpoles, pie tā mēs spēlējāmies ar lellēm. Stāstu bērniem, viņi brīnās, kāpēc bija jāsēž uz koka saknēm un jāspēlējas, vai tad nekā interesantāka nebija. Laiki mainās, arī iespējas,” pārdomās dalās Liene un uzsver, ka arī tagad Gaujasmalas bērni daudz uzturas ārā, spēlē bumbu, paslēpes, skraida. Daudzdzīvokļu māju pagalmos vakaros bērnu čalas nav pieklusušas. Pēdējā laikā te ienākušas vairākas jaunas ģimenes.

“Brīžam kaitina, ka visus pazīstu un visi par mani zina visu. Bet ir reizes, kad tas ir noderīgi. Ieskriešu veikalā, zinu, ka kāds ratiņos bērnu pieskatīs. Bijis, kad atbrauc studiju biedri un prasa, kur dzīvo Liene, kura mācās Jelgavā, viņiem izstāsta. Tādās reizēs domāju, cik labi, ka visi visu zina,” ar smaidu pastāsta līgatniete.

Liene ir pārliecināta, Līgatnē katrs, kurš kaut ko brīvā laikā grib darīt, iespējas var atrast. Viņa pati dzied korī. “Ja kaut kā pietrūkst, nav taču tālu Sigulda,” bilst līgatniete.

Jāiedzīvojas, lai būtu savējais

* SVĒTKU REIZĒ. Līgatnē dažādu kultūras pasākumu netrūkst, daudzi arī ģimenēm ar bērniem. Ingus Korņejevs ar vecāko dēlu Hugo svētku reizē. FOTO: no albuma

Alūksnietis Ingus Korņejevs studiju laikā Valmierā iepazinās ar līgatnieti Lieni.  “Par Līgatni līdz tam zināju tikpat, cik daudzi, ka te ir zoodārzs, jo tur, kur dzīvo zvēri, taču ir zoodārzs. Tagad vairs tā nesaku – zinu, ka tās ir dabas takas,” saka Ingus. Viņš ir informācijas tehnoloģiju, Liene tūrisma speciāliste.

Pēc studijām Lienei bija darbs Līgatnes tūrisma centrā, Ingus strādāja kafejnīcā, tad bija darbs Valmierā. Tad radās iespēja Līgatnē, viņš kļuva par kultūras nama direktores vietnieku saimnieciskajos jautājumos. Ģimene nopirka Līgatnē dzīvokli.

“Līgatnē uzreiz tā katru nepieņem. Sākumā nemaz sevi par līgatnieti nedrīkstēju saukt. Visus sveicināju, daži neatbildēja. Līgatnē cits par citu zina visu. Pie tā ir jāpierod, lielā pilsētā var dzīvot nemanāmāk,” domās dalās Ingus.

Korņejevu ģimenē aug divi bērni. Jaunākajam tikko palicis gads, rudenī abi mazuļi sāks apmeklēt bērnudārzu. “Ģimenei ar bērniem Līgatnē ir ļoti labi, te miers un klusums. Mašīnu maz, un zinu, kas ar kuru brauc. Paņēmām dārzu, ierīkoju šūpoles, smilšu kasti. Paši varam parušināties, bērns turpat blakus. Apkārt sēta, lai bērns un pats justos drošs, ka viņš nekur neaizies, kamēr kaut ko daru,” stāsta līgatnietis un piebilst, ka dārziņš gan ir vietā, kur vasarā garām iet tūristi.

Stāstot par dzīvi Līgatnē, Ingus atzīst, ka pilsētā ir maz jauniešu, Augšlīgatnē noteikti vairāk. “Toties mazā pilsētā cits citam izpalīdz, ja vien var ,” viņš uzsver un pastāsta par ģimenes ārsti, kuras palīdzību var lūgt vienmēr, nekad neatsaka. “Te viss ir – ģimenes ārsts, zobārsts, skola, bērnudārzs, arī baznīca. Protams, svarīgi, lai būtu darbs. Tiesa, tagad Līgatnē atrast darbu būs grūti. Lai gan, cik tad tālu Sigulda, Cēsis, arī Rīga. Daudzi brauc strādāt tur,” pārdomās dalās Ingus Korņejevs un piebilst, ka pamazām vien Līgatnē pārmaiņas notiek. Bieži vien nepamanām, arī ātri pierodam. “Gāju pa Miera ielu un pēkšņi atskārtu, ka tā ir gaiša. Līdz tam dega pāris lampu, bija tik pierasts. Tūristu Līgatnē ir krietni vairāk, nekā bija pirms gadiem četriem,” pastāsta Ingus, atzīstot, ka savu reizi abiem ar dzīvesbiedri gribētos, lai pilsēta ir rosīgāka, lai tajā ir vairāk aktīvu cilvēku.

Izaicinājumi jāpieņem

* LĪGATNIETIS. Mārcis Kalniņš atgriezies mammas dzimtajā pusē un būvē māju.

Edītes un Mārča Kalniņa ģimene Līgatnē dzīvo nedaudz ilgāk par gadu. Abi vienojās, ka Rīgā dzīvot vairs negrib. Līgatnē, Mārča mammas dzimtajā pilsētā, nopirka zemi un sāka būvēt māju.

“Tad Līgatnes dome meklēja jaunizveidojamā “Līgatnes komunālservisa” vadītāju. Sapratu, kad būs uzcelta māja, vadītāju vairs nevajadzēs, atnācām ātrāk. Māja vēl nav gatava, dzīvojam manas vecāsmammas dzīvoklī,” stāsta Mārcis un uzsver, ka, tā kā bērnību pavadījis Līgatnē pie vecāsmammas, arī izvēle dzīvesvietai ilgi nebija jādomā.
“Rīgā dzīvojām īrētā dzīvoklī centrā. Ne tur bērnu var izlaist paskraidīties basām kājām, ne svaiga gaisa un drošības. Līgatnē to nevar iedomāties, ka divarpus gadu laikā nevar sagaidīt vietu bērnudārzā un cerību nav. Atnācām uz Līgatni, nākamajā dienā bērni bija dārziņā. Tas ģimenei ir milzīgs atvieglojums. Meitai Esterei 11 gadi, viņa ir skolniece, Teodoram – trīs, Leonardam būs divi. Abi puikas iet bērnudārzā. “Viņi iet dārziņā, kur gāja viņu vecmāmiņa, tas viņiem kopīgais. Var pārrunāt, kā tur tagad, kā bija kādreiz. Bērniem dārziņā patīk. Es gāju Salaspilī, kur tolaik dzīvojām,” pastāsta līgatnietis.

Edīte un Mārcis ir ekonomisti. Edīte strādā Rīgā. Aizbrauc ar mašīnu līdz stacijai, pārsēžas vilcienā. Mārcis atzīst, ka ar vilcienu ērtāk, jo pēc darba nav jāsēžas pie stūres. Vilcienā var atpūsties. “Un nav jādomā par sastrēgumiem. Tagad aizbraucu uz Rīgu, šķiet, ārprāts, kā tur ikdienā var dzīvot,” nosmej Mārcis.

Tiesa, pēdējā laikā nav bijis laika pieķerties mājas celtniecībai, bija jāveido „Līgatnes komunālserviss”. “Dzīvoklis mūsu ģimenei par mazu, bet ir silts, ērts,” nosaka līgatnietis.

Mārcis ir gandarīts, ka pieņēmis izaicinājumu un kļuvis par SIA vadītāju. “Man bija iespēja veidot jauna uzņēmuma struktūru. Grūtāk būtu pārveidot. Bija daļa darbinieku, kuri dažādu iemeslu dēļ nepārnāca uz jauno uzņēmumu, vēl kāds aizgāja vēlāk. Komanda izveidojusies laba. Darbus padarām ar mazākiem resursiem, nekā tas notika agrāk.
Tagad cīnāmies ar ceļiem, tie ir ļoti bēdīgi. Dažs posms tāds, ka nevar saprast, ar ko sākt. Saprotu cilvēkus, kuriem pa tādiem jābrauc. Diemžēl ātri saremontēt nevarēs, glābjam, ko varam, lai var izbraukt,” pārdomās dalās SIA “Līgatnes komunālserviss” valdes priekšsēdētājs Mārcis Kalniņš un atzīst, ka ir gandarījums, jo ir apzinātas problēmas un pamazām daudz kas tiek sakārtots. Viss nevar notikt uzreiz un ātri. Paies ilgāks laiks, līdz cilvēki reāli izjutīs padarīto. “Tā ir komunālā saimniecība, te vienmēr būs, ko darīt, un vienmēr kāds būs neapmierināts,” saka Mārcis.

Viņš atzīst, ka jāpaiet laikam, lai Līgatnē iedzīvotos. Nevienu, kurš tagad strādā uzņēmumā, pirms tam nav pazinis. “Tā kā darbs saistīts ar cilvēkiem, katru dienu ar kādu iepazīstos. Iepazīstu arī Līgatni, gan jau ar laiku zināšu, kur kura māja atrodas, kādas kurai problēmas. Līgatnē pieņemts, ka visi visus pazīst. Bieži vien piezvana, stāsta par problēmu un brīnās, ka nezinu, kur tas ir, kas zvana,” bilst līgatnietis.

Mārcis Kalniņš uzsver, ka ar dzīvesvietas izvēli ir apmierināts. “Bija atbraukuši draugi ar bērniem. Devāmies pastaigā pa takām, alām. Draugs teica – te ir labāk nekā Siguldā,” tā Mārcis.