Raksti

Dzīves stils

Žurka Kornēlija par slazdiem

Teātra tēls Žurka Kornēlija
Foto: publicitātes

Nav lielāka jokdara par to, kurš izjoko katru. Ne cerēts, ne domāts, ne kārtīs izzīlēts, ne horoskopā rakstīts, pat ne ķīniešu kalendārā izlasāms, bet notikums tavā dzīvē ir klāt.

Ar Latvijā pazīstamo teātra Žurku Kornēliju augstāki spēki izstrādājuši tādu paradoksu, ka turpināt spēlēt teātri un dzīt jokus uz skatuves vairs nav iespējams. Kādreizējā Latvijas Nacionālā teātra aktrise Svetlana Bless, darbu skrējienā apturēta, tagad zina, ar veselību jokot vairs nevar. Tad nu ardievas skatuvei teikušas abas – vispirms teātra Žurka Kornēlija, pēc tam arī aktrise Svetlana Bless.
2020. gada, tā sauktā Žurkas gada, gaidās paveicās runāt ar abām uzreiz – Svetu un Kornēliju. Abām asa mēle, abas runātīgas, tāpēc spriest jums pašiem, ko uz “Druvas” uzdotajiem jautājumiem atbildēja viena, ko otra.

– Jau kādu laiku esat prom no Rīgas, arī humora pilnais tēls Žurka Kornēlija uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves nav redzēts. Vairākus gadus dzīvojat Valmierā. Pastāstiet, kas tur redzams skaists?
– Baznīca, teātris un Gauja – vairāk nekas. Ja paeju tālāk no pilsētas centra, visur pelēks. Pelēkāks vairs nevar būt! Tāpēc neeju pat laukā no mājas, izņemot pie friziera. Pa logu skatoties, redzu tikai “skaistās” hruščovenes, bet pašās mājās gandrīz neviens nav redzams. Laikam Valmierā agri no rīta aiziet darbā un vēlu vakaros pārnāk mājās.

– Ja tā, tad labāk parunāsim par Žurkas Kornēlijas ziedu laikiem. Dažādas lomas esat spēlējusi, bet tautai esat un būsiet optimistiskā Sveta amizantās Žurkas tēlā.
– Tauta ir forša, tā prata man dzīvot līdzi. Joprojām daudz lasu un domāju, arī skaļi domāju, jo gudroju, ko teikt cilvēkiem. Taču apzinos arī, ka ar Žurku nekur vairs nebraukšu, uz skatuves nekāpšu. Ar to, kas man tagad ir, arī ceļos un guļos. Taču pašai Žurkai gan ir, ko teikt – gan par šodienas politiku, gan cilvēku sadzīves apstākļiem. Taču šīs domas pat nepierakstu, lai gan vajadzētu.

– Varbūt jums derētu personīgais rakstvedis, vismaz Žurkai Kornēlijai, jo tai ir, ko dokumentēt par šodienas Latviju.
– Vēl vienu veceni dzīvoklī gan nevajadzētu! Ja tas būtu vīrietis, tad jā, bet vīrietis, kurš ir gudrs cilvēks. Taču tādi ir aizņemti – teātrī, slimnīcā un citur darbā. Tāpēc runāšu vien pati ar sevi.

– Varbūt ašās domas jums vajadzētu ierunāt diktofonā?
– Man tāda instrumenta nav. Nē, es negribētu neko ierunāt. Jau tā dažs domā, ka man visa nav mājā.

– Ko jūs sakāt? Žurkai Kornēlijai taču vienmēr bijis, ko teikt!
– Nav vairs Žurkas. Tā palika mājās. Tātad pie manis. Esmu lūgusi meitai, lai Žurkas deguns un brilles paliek pie manis vienmēr, arī tad, kad aiziešu.

– Latvijā mums, eiropiešiem, tuvojoties gadu mijai, patīk pietuvoties nākotnei caur ķīniešu kultūras kalendāru. Un tas vēsta, ka 2020. gads būšot Žur­kas gads ar visu no tā izrietošo.
– Ļoti labi, ka cilvēkiem patīk, bet vēl labāk, ja paši prastu ķīniešu valodā izlasīt. Neko darīt – neizlasīsim. Un Žurkai tas nav vajadzīgs. Žurka vispār sevi uzskata par pārāku. Jā, Žurka ir domājoša, gudri domājoša un pati prot sev spēlēt teātri. Arī tā, kuru es pazīstu.

– Jūsu Žurka Kornēlija uz skatuves gāja kopā ar Circeni – aktieri Jāni Skani, un režisors bija Edmunds Freibergs. Gan izrādes, gan tās veidotāji un tēli joprojām ir skatītāju atmiņā. Galu galā gadiem iejutāties Žur­kas lomā tik humora piepildīti, ka raisījāt sajūtas – dzīvot var arī vieglāk. Pieņemts gan teikt, ka latviešiem neizdodas pasmieties pašiem par sevi.
– Tās ir muļķības! Dažos Žurkas uzvedumos skatītāji ne vairs smējās, bet sajūsmā par sevis atpazīšanu izrādē aplaudēja bez mitas un pat kliedza. Nebija vairs spēka smiet, tāpēc kliedza, bet tas bija jauki. Vai, cik jauki!

– Kā jūs abi kopā ar Jāni Skani sasmīdināto publiku varējāt noturēt rāmjos?
– Abi ar Janku ne reizi vien paši esam uz skatuves apsmējušies. Arī savā starpā uz skatuves dzinām jokus, improvizējot par izrādes tēmu. Tas skatītājiem patika pat vairāk. Janka nabaga Circeņa lomā varēja pateikt arī kaut ko tik stulbu, ka es pilnā galvā smējos. Janka sāka smiet līdzi, bet publika smēja mums abiem līdzi. Ja gribat zināt, jokus mēdzām izdomāt uz vietas – izrādes gaitā. Nē, nevis izdomājām, bet tie joki pie mums atnāca improvizācijās.

– Vai jūsu spēlētā Žurka Kornēlija ņēma galvā visu, ko režisē Edmunds Freibergs?
– Freibis ( Edmunds Freibergs) mēdza ieteikt, par ko runāt kārtējā izrādē. Viņš labi zināja, kas aktu­ālākais Latvijā, politikā. Katru gadu, sanākot atkal kopā, lai strādātu pie izrādes veidošanas, vispirms trijatā spriedām, vai to izrādi ar Žurku vispār vajag turpināt. Ja turpināt, tad kādā veidā?

– Stāsta, ka aktieriem cilvēkus sasmīdināt esot grūtāk nekā saraudināt?
– Kad nolēmām Žurkas un Cirčas izrāžu spēlēšanu pārtraukt, jutāmies atviegloti. Tik atviegloti! Taču drīz vien sadrūmām, jo neviens mūsu lēmumu nesaprata. Izrādes esot iznākušas ļoti labas – tā visi sacīja. Abi ar Jāni tiešām esam smējīgi cilvēki. Mums uz skatuves tik labi vedās tāpēc, ka varējām runāt, viens uz otru pat neskatoties. Kad nāca izrādes smējīgākās vietas, tīšām viens uz otru neskatījāmies. Taču no tā vēl vairāk nāca smiekli. Cilvēki zālē saprata, kas par štelli uz skatuves. Protams, viņi par to smēja vēl trakāk nekā mēs.

– Jūs nebeidzat vien slavēt pub­likas humora izjūtu. Kā­pēc?
– Tāpēc, ka laba! Lai tiktu uz kādu no mūsu izrādēm, cilvēki pat stāvēja pie teātra kases rindās, cerēja dabūt biļetīti kaut vai vissliktākajā vietā. To uzzināt man bija patīkami. Taču “Žurkas” izrāžu beigas sākās prozaiski – ar manu slimību. Mana sirsniņa ir slima. Pati pateicu izrādēm nē. Negri­bēju, lai ātrās palīdzības ārsti sēž pirmajā rindā, gaidot, kas ar mani notiks. Tā arī beidzām dzīt Žurkas un Circeņa jokus. Humora izrādes sāka veidot citi teātra aktieri, bet nevienam nebija tādas spējas improvizēšanā kā mums. Negribu neko vairāk teikt, bet mums ar Janku joki uz skatuves izdevās organiskāk.

– Vai jūsu sirsniņa aizvien liek sevi manīt, kaut dzīvojat bez Žurkas ēverģēlībām?
– Kad ātrās palīdzības mašīnā tiku vesta no Valmieras uz Rīgas 1. slimnīcu, lūdzu, lai labāk aizved līdz Stradiņiem Pārdaugavā. Tur ārsti mani jau zina, jo operēja. Šoferis tik atteica: “Tad nepaspēsim!” Cepuri nost dakteriem, kuri ap mani mašīnā un slimnīcā ņēmās!

– Gadi plūst, dzīve turpinās. Var just, ka sekojat notikumiem Latvijā. Ko teiktu Žurka Kor­nēlija, ja viņa pirms gadu mijas iznāktu uz skatuves?
– Dzirdot valdības cilvēkus runājam, redzu, ka notiek visādi čiki -čaki pašā valdībā, man žēl, ka Žurkas vairs nav. Taisni tagad būtu materiāls, ļoti daudz materiāla katrai izrādes dienai. Vai kā Žur­kai tagad jāraud par labo un taisnīgo Ventspils mēru! Taisni ārprāts, cik Žurkai viņa žēl. Ja taisnīgākais cilvēks Ventspilī paliks tāds kā mēs visi, tad gan būs slikti. Neprasiet man vairāk, neraudiniet mani! Nav labi Žurku raudināt!

– 2020. gads tuvojas. Vai gudrā Žurka varētu prognozēt, kam redz labvēlīgu vai ne tik labvēlīgu gadu?
– Tad jāraksta vesels referāts. Kamēr Žurka to lasītu, izrāde trīs stundu garumā. Par tiem, kuriem aizvien iet “slikti”, kuri grib, lai pažēlo, un tiem, kuriem joprojām varētu būt aizdomīgi labi.

– Vai teātra Žurka sacītu, ka Latvija ir neizdevusies valsts?
– Žurka par to nekad nav domājusi vai teikusi. Latvija ir prīmā zeme. Tikai atsevišķas personas vajadzētu noņemt no augstajiem krēsliem.

– Jums kā aktrisei, tēla veidotājai cilvēki tā ticējuši, ar smiekliem un aplausiem apbalvojuši. Tas nozīmē, ka pazīstat tautas mentalitāti, esat īpaša Kornēlija. Tātad zināsiet, ko domā vēl citi tautā mīlēti tēli. Ko Salavecis, staigājot Vecgada vakarā, pašai Žurkai atnesīs?
– Pēc pēdējām ziņām ir tā, ka maisā tieši man atnesīs lielā pakā ietītu peļu slazdu. Varbūt kādam citam domājis, bet tomēr tiks man. Janka, mans Circenis, kaut ko teica, ka viņam krāsa ejot nost no spārniem. Viņam taču vienmēr bijusi zaļa krāsa. “Kam tev Rīgā zaļie spārni, labāk sarkani!” es sacīju. Viņš vēl padomāšot un tad uzrakstīšot Salavecītim. Vēl viņš gribot piparkūkas. Saprotami! Vienreiz gadā taču var arī Circenis saēsties. Es jau esmu saēdusies. Man pietiek!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *