Ceturtdiena, 28. marts
Vārda dienas: Gunta, Ginta, Gunda

Zirgi, mīla un lauku dzīve

Līga Salnite
15:41
15.12.2020
13
Img 20201202 135427 1

Katrs tik atšķirīgs un reizē viens veselums. Šādi gribas ierāmēt Mores pagasta “Salaiņu” māju saimniekus Sniedzi un Jāni Robiņus, katra īpašo stāstu par attiecībām ar zirgiem, abu satikšanos un pēc tam jau kopīgo ceļu uz lauku māju.

Robiņu ģimene uz Mores pagastu pārcēlās pirms vairāk nekā trim gadiem, neilgi pēc vecākā bērna – meitas Olīvijas – piedzimšanas. Līgatnē uzaugusī košā un atraktīvā Sniedze teic, ka nekad nav spējusi iedomāties sevi dzīvojam Rīgā. “Lai gan Līgatnē mēs dzīvojām it kā pilsētā, tomēr tā bija lauku māja ar dārzu un govīm kūtī,” stāsta pašreizējā morēniete, atceroties, ka tolaik vien saprata – viņai nekad nebūšot govs. Zirgi gan. Sniedzes mamma strādājusi pie zirgiem Līgatnes dabas parkā esošajā nomas punktā. “Visa mūsu ģimene ir saistīta ar zirgiem, arī vecmamma agrāk jāja. Taču visvairāk tas pieķēries man,” atzīstas jaunā jātnieku sporta kluba instruktore. Lielpilsētas ritms Sniedzei gan nav pilnīgi svešs – tieši galvaspilsētā jauniete apguvusi poligrāfijas specialitāti. Pāris gadu šajā jomā arī nostrādāts, taču patlaban apgūtās zināšanas noliktas malā par labu ģimenei, laukiem un zirgiem.

Savukārt Jānis ir caurcaurēm rīdzinieks – uzaudzis un tur pavadījis skolas gaitas. Bērnības vasaras gan bijušas turpat Morē, ravējot bietes, burkānus un citādi palīdzot. Tolaik bijis pārliecināts, ka nekad nedzīvošot laukos, turpretī abām māsām še ļoti paticis. “Tagad viss sanācis otrādi, es kaut kā esmu atnācis šurp, bet māsām lauku dzīve vairs nemaz neinteresē,” par dzīves pagriezieniem stāsta “Salaiņu” saimnieks. “Mana pirmā pieredze ar zirgiem bija Rīgas cirkā, kad izdīcu mammai to vienu aplīti izvizināties,” par iesākumu nosmaida Jānis, pieļaujot, ka šie iespaidi laikam būs neapzināti iekodušies atmiņā. Iespējams, arī tādēļ Jelgavā, Lauksaimniecības universitātē studējot būvinženieros, izvēloties obligāto sporta veidu, nosliecies uz jāšanu. “Tur tikai vienu reizi nedēļā bija nodarbība, drīz vien gribējās vairāk, beigās jau sāku kavēt lekcijas, lai aizbrauktu pie zirgiem,” atceras J.Robiņš, atzīstoties, ka šīs neglābjamās patikšanas dēļ galu galā studijās pazaudējis budžeta vietu.

Sniedze un Jānis satikušies kā dalībnieki sacensībās Inčukalna Jauno jātnieku skolā. Svinētas kāzas, padzīvots nedaudz Līgatnē, taču jau Olīvijas gaidību laikā spriests, ka jāpārceļas uz Jāņa dzimtas mājām, kur bija palikusi vien viņa vecmamma, kas vēl kopusi dažas govis. Aktīvai saimniekošanai gan omītei spēka jau to­brīd bijis pamaz, tamdēļ iesākumā “Salaiņos” jaunajiem bijis jāiegulda krietns darbs, piemēram, kūts labiekārtošanā. “No govīm pierunājām atteikties, taču atstājām vistas, lai omītei prieks un ir, ar ko nodarboties,” teic mazdēls, vienlaikus pastāstot, ka viens no nākamā gada plāniem ir izveidot atsevišķu mītni vistām, lai tās turētu tālāk no zirgiem – to elpošanas sistēmai atrašanās vienā telpā nenākot par labu. Pagaidām vienkārši tiek pielāgots dienas režīms, lai zirgi ar vistām pēc iespējas mazāk būtu kopā, un telpas tiek regulāri vēdinātas.

Komunikablie zirgi. Arī zirgu puikas apveltīti ar saviem saimniekiem raksturīgo labvēlību , “Druvai”, ienākot aplokā, nākas sasveicināties ar katru.

FOTO: Līga Salnite

Sākumā nebūt nav bijusi doma attīstīt zirgu lietu kā nodarbošanos. Robiņi ilgojušies pēc zirgiem tikai pašu pastaigām un kāda ponija bērniem. Tīri sagadīšanās dēļ pie viņiem caur paziņām nonācis aicinājums adoptēt pāris zirgu. Tā maz pamazām ap Sniedzi un Jāni izveidojusies raiba kompānija, tostarp arī pāris poniju – kopumā seši komunikabli puikas, četras elegantas ķēves un viens aristokrātiska skata ogļmelns ērzelis vārdā Abats. Tieši tāpat – ar “kluso telefonu” un sociālo mediju starpniecību – ik pa brīdim Robiņus un viņu zirgus atrod kāda filmēšanas grupa vai kāzu rīkotāji. Tā, piemēram, baltais Hamlets (pasē – Hori) jau kļuvis gandrīz par filmzvaigzni – te riepu reklāmā, te filmā, klipos vai kā statists jaunlaulāto iemūžināšanā. “Visur viņš izdara, ko vajag,” dāņu prinča vārdā iesauktā zirga teju māksliniecisko profesionalitāti atzīmē Sniedze. Tomēr, sajūtot cilvēku interesi, ienācis prātā apgūt jāšanas trenera mācības, tagad Sniedze ir licencēta šādu nodarbību vadītāja. Juridiski viņa ir pašnodarbināta persona, un vienlaikus ir nodibināta arī biedrība, kas bijis vajadzīgs, lai izveidotu jāšanas klubu. Tikai caur šādu darba formātu iespējama sadarbība ar Latvijas Jātnieku federāciju.

Jānis ikdienā strādā kā Latvijas Dabas fonda mobilā ganāmpulka koordinatora asistents, par ko pats ironiski teic: “Būtībā pirms simt gadiem to sauktu par ganiņu.” Viņa pārziņā ir sekot līdzi šiem ganāmpulkiem un vajadzīgajā brīdī tos pārvietot, lai noganītu bioloģiski vērtīgos zālājus. Taču Jānis tāpat ar sirdi ir ģimenes zirgu kaislībā: “Ir jau tā, kad pienāk algas diena, tad plāns vienmēr ir skaidrs – vajag nopirkt dēļus, kaut ko aplokiem, smiltis āra boksam, līdz beigās tā naudiņa iziet. Pašiem tālāk jāiztiek no sievas treniņiem,” abu neapturamo vēlmi labiekārtot saimniecību atzīst Jānis, izrādot arī šīs vasaras nogalē pabeigto jāšanas laukumu. Zirgi atšķirībā no govīm, kuras ar kājām pļavas teju vai uzarot, zemi stipri pieblietējot, un tad šīs vietas pat uzart grūti. Tamdēļ ir labi, ja pastāvīgajiem treniņiem ir speciāls laukums. Tuvākajā nākotnē ir padomā neliela stāvlaukuma ierīkošana automašīnām. Sniedze savukārt uzsver vēlēšanos sakārtot klājumu sētā, lai rudeņos un pavasaros ceļš no aplokiem un laukuma nebūtu tik dubļains. “Viss notiek pamazām, lai gan, kad paklausāmies, kā citi gadiem ilgi cīnījušies, mums sāk šķist, ka pagaidām mums viss izdodas diezgan ātri. Tomēr var arī saprast, kad jātnieki ierodas, viņiem gribas visu uzreiz – pilnu servisu,” izjūtās par darba procesu, pašu gandarījumu un redzējumā, kā vietas attīstība izskatās no malas, dalās Jānis.

Jātnieku sporta klubs “Salaiņi” darbojas nu jau aptuveni pusotru gadu. Mācīties jāt vēlas ne tikai vietējie bērni un pusaudži, no Rīgas braucot arī sievietes pēc 30, kuras šajā dzīves mirklī iedvesmojušās apgūt šo prasmi “no pilnīgas nulles”. Robiņi spriež, ka ļaužu valodas veiksmīgi izplatījušās, jo cilvēkiem patīkot būt laukos, bet, svarīgi, ka tas nav pārāk dziļi nekurienē un ka uz šo vietu ved labs ceļš.
Otrais patīkamākais šī gada jaunums pēc mazuļa Olivera ienākšanas ģimenē ir Siguldas novada augstākais apbalvojums “Gada novadnieks 2020”. Pa­godinājums Robiņiem piešķirts par jātnieku sporta kluba izveidošanu, kā arī par jāšanas nodarbību un sacensību organizēšanu pagastā, piesaistot arvien jaunus nodarbību apmeklētājus un popularizējot Mori kā tūrisma galamērķi. Sniedze un Jānis teju vienā balsī teic, kad saņēmuši zvanu no nepazīstama numura un uzklausījuši teikto, bijis šoks. Ziņa patīkama, bet ļoti negaidīta.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Veselīgs uzturs – tas ir dzīvesveids

11:30
28.03.2024
45

Ēdienkarte, kurā ir tikai augu produkti. Tas ir Beātes Ligeres labsajūtas pamats “Mani sauc Beāte! Esmu vizuālās komunikācijas speciāliste, kura savus brīvos brīžus velta, aktīvi meklējot un iepazīstot informāciju, kuras galvenais nolūks ir veidot veselu, laimīgu, ilgtspējīgu ķermeni un garu. Nu jau vairāk nekā četrus gadus savā uzturā nelietoju dzīvnieku valsts produktus un glutēnu saturošus graud­augus. Tas ne tikai […]

Noderīgi padomi, kā aizvadīt skaistas Lieldienas

15:11
27.03.2024
60

Pavasaris ir klāt: dienas kļūst garākas, naktis – īsākas, un klāt arī skaistākie šī gadalaika svētki – Lieldienas, kas tiek svinēti par godu pavasara un saules atnākšanai, gaismas uzvarai pār tumsu. Lai palīdzētu dabai un zemei mosties un veicinātu tās auglību, mūsu senči jau izsenis piekopuši dažādus rituālus un tradīcijas. “Bonava Latvija” eksperti apkopojuši noderīgus […]

Varēt pašai, ne čīkstēt

14:29
22.03.2024
196

Skaidrīte Zūpe paskatās pa logu. “Pļavā, kur saauguši bērziņi, pļāva sienu. Bija sakrauts zārds pie zārda. Pēc ballēm tur pārīši gāja. Tepat pie mājas bija dārziņš. Viena mana stādītā ābelīte vēl rudeņos pilna ar āboliem. Te garām no fabrikas uz staciju brauca bānītis. Vīrs Aivars ar to nobrauca ilgus gadus.” Ar Līgatni saistās teju viss […]

Arī vēsturei vajag telpu

12:36
20.03.2024
15

Vēsturi nepaslēpsi, tā parādīs savu vaigu. Tas burtiski redzams arī uz Cēsu ēkas sienas, kurā pirms vairākām desmitgadēm darbojās Banka Baltija. Uzraksts laiku pa laikam izceļas vairāk, citreiz mazāk, bet vienmēr atgādina par ne tik seno laiku, kuru lielākā daļa piedzīvojuši personīgi.

Kopā ar ģimeni atgriezties bērnības mājās

00:02
09.03.2024
83

“Ar ģimeni dzīvojam Kvēpenē. Mūs uz palikšanu šeit atveda kovida pandēmijas laiks. Līdz tam dzīvojām Rīgā, “Kvēpenes” bija mūsu brīvdienu māja. Es gan šeit esmu pavadījusi visu bērnību, dzīvojām no 1989.gada līdz maniem pusaudža gadiem,” pastāsta Anete Ķuze. Vēlāk sekoja uzņēmējdarbības vadības studijas Rīgā augst­skolā “Turība”, pēc tam arī darbs – kādu laiku kopā ar […]

Kurpju jaunākās tendences

15:35
08.03.2024
48

Jaunākās kurpju tendences ir mainījušas modes ainavu, piedāvājot jaunus un aizraujošus apavu dizainus. Šajā rakstā tiks izskatītas aktuālās apavu tendences – no futūristiskiem sporta apaviem līdz elegantiem klasiskiem modeļiem. Metāliskas un neona krāsas Metāliskas un neona krāsas ir ļoti populāras pēdējā laikā. Neona toņi dod kurpēm spilgtu izskatu, piesaistot uzmanību. Metāliskie akcenti var piešķirt eleganci […]

Tautas balss

Nebija patīkami

20:22
25.03.2024
31
Druva raksta:

“Tādā laikā dzīvojam, kad suņu saimniekiem ir savas īpašās tiesības un nav jārēķinās ar citiem. Laikam jau ir nožēlojami, bet ne visiem cilvēkiem tomēr suņi patīk, ir arī tādi, kam no šiem dzīvniekiem bail. Protams, tā ir viņu problēma! Tāpat kā tā, ka nešķiet pieņemami, ja lielveikala    iepirkumu ratiņos tiek ielikts suns, vadāts pa […]

Vakars aizkustināja

12:38
20.03.2024
23
Druva raksta:

“Esmu pateicīga skolotājiem un abiturientiem par skaisto Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas Žetonu vakaru. Cik lielu darbu ieguldījuši skolotāji un audzēkņi, lai būtu šis brīnišķīgais pasākums! Novēlu, lai veiksmīgs skolas gadu nobeigums un gandarījums par paveikto, piepildās sapņi un cerības. Cik gudri un skaisti cilvēki aug nākotnei! Paldies 2.pamatskolai par telpām, zāle pilna, un katrs, […]

Savāda iepirkšanās

00:01
16.03.2024
29
Druva raksta:

“Atradu kādā interneta mēbeļu veikalā galdiņu, pasūtīju to, kurjers atveda, viss kārtībā. Tomēr, redzot, ka mēbele ražota Baltkrievijā, radās jautājums, vai tas tā drīkst būt. Ierakstot veikala mājaslapas preces komentāru sadaļā šo informāciju, to kāds operatīvi izdzēsa. Ne­vēlas, ka traucē biznesu,” savas aizdomas klāstīja liepēniete V.

"Druva" noskaidro. “Latvijas Pasts” nepiegādā Cēsu novada pašvaldības izdevumu

11:57
15.03.2024
60
36
Andra Gaņģe raksta:

“Mēs, vecpiebaldzēni, kas dzīvo Greiveros, šomēnes neesam saņēmuši pašvaldības izdevumu “Cēsu Novada Vēstis”. Gaidām jau ilgāku laiku, bet kā nav, tā nav. Kāpēc “Latvijas Pasts” kavējas ar piegādi?” redakcijā ar šādu jautājumu vairākkārt vērsās kāda vecpiebaldzēniete. “Latvijas Pasta” Vidzemes reģionā vadītāja Gunita Tomsone paskaidroja, ka no 1.marta “Latvijas Pasts” vairs neizplata Cēsu novada pašvaldības izdevumu. […]

Noteikumi nav visiem?

11:54
15.03.2024
34
1
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā Cēsīs, Gaujas un Palasta ielas krustojumā, manīju kādu ārkārtīgi steidzīgu baltas krāsas apvidus auto, kurš “palidoja” garām krustojumā divu trīs jau apstājušos spēkratu rindai, it kā luksoforā degošais sarkanais signāls uz viņu neattiektos. Žēl, ka vēl arvien sastopami tādi sevi un citus apdraudoši autovadītāji,” stāstīja raiskumietis Ainārs.

Sludinājumi