Raksti

Dzīves stils

Vienoties lielāku mērķu vārdā

Gatis Krūmiņš.
Foto: no albuma

Aprit 75 gadi, kopš Eiropā beidzās karadarbība. Šodien Eiropā atzīmē Nacisma sagrāves dienu un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu, bet ir valstis, kurās rīt svinēs Uzvaras dienu. Krievijā šie, šķiet, ir gada svarīgākie svētki, tur viss tiek likts uz šīs kārts.

Taču arī tur vīrusa dēļ nācies atcelt iecerēto vērienīgo svētku parādi.

Par Otro pasaules karu, tā atstātajām sekām saruna ar Vidzemes Augstskolas rektoru, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Aizvadītajā nedēļā iznāca viņa un vēsturnieka Jāņa Šiliņa grāmata par Latvijas valstiskuma tapšanu un atdzimšanu.
– Vai 75 gadi ir pietiekams laiks, lai uz Otro pasaules karu paraudzītos objektīvi?
– Es teiktu – noteikti. Loģiskā vēstures ritējumā tie ir notikumi, kas no sabiedrības intereses zūd. Ja notikumi ir pārāk seni, ja ne cilvēki paši, ne viņu vecāki tajos nav piedalījušies, viņi ar šo notikumu nav emocionāli tuvi, līdz ar to – mazāka ir sabiedrības interese.
Atceramies, kā svinējām valsts simtgadi. Mēs apzināmies, cik 18.novembris ir svarīgs, tajā pašā laikā, ja emocionāli salīdzinām 18.novembri ar 4.maiju, pēdējā ir pavisam cits līmenis. Man tolaik bija tikai 16 gadi, bet ar šo notikumu ir spēcīga emocionālā saite. Taču bērniem, kuri nav piedzīvojuši ne vienu, ne otru, šie datumi ir līdzvērtīgi.

Tāpēc, runājot par Otro pasaules karu, pilnīgi noteikti varam izvērtēt visus aspektus, bet šis temats sabiedrībā joprojām ir karsts, jo viena liela kaimiņvalsts šo temperatūru mākslīgi uztur augstu. To dara, izmantojot savu stratēģisko komunikāciju, jo Krievijā, runājot par pagātni, šis ir pats būtiskākais elements. Viņi to padarījuši par savu veiksmes stāstu.
– Kādreiz par to aizdomājoties, liekas skaudri, ka tik lielai valstij nav nekā cita, ar ko lepoties, kā ar uzvaru karā pirms 75 gadiem.
– Tas tiešām ir gaužām nožēlojami, ja tik milzīga valsts vienu karu, par kuru varētu daudz diskutēt, cik tas šai valstij bija uzvarošs, liek pašā priekšplānā. Manuprāt, tas ļoti kavē sabiedrības attīstību, jo visu laiku notiek koncentrēšanās uz vienu pagātnes notikumu. Turklāt Otrais pasaules karš nav nekas tāds, ar ko varētu lepoties. Rietumvalstis gadu gaitā ļoti mainījušas savu komunikācijas paradigmu, neviena vairs nelepojas ar koloniālismu, bet Krievija joprojām daudzas valstis, tostarp mūs, uzskata par savām bijušajām teritorijām. Šī valsts skatās uz to no imperiālisma pozīcijām, kas ir simts gadu vecs koncepts. Pasaule tagad strādā pavisam citādi, respektē lielas un mazas valstis, bet Krievija caur šo ačgārno propagandu, caur skolu programmu jaunajai paaudzei iepotē nepareizu pasaules redzējumu.

-Vai nav arī tā – jo tālāk no notikumiem, jo mazāk aculiecinieku, jo vieglāk vēsturi piegriezt pēc valdošo aprindu vēlmēm? Cik zināms, 2. pasaules kara arhīvi Krievijā joprojām nav atvērti.
– Ar arhīviem tiešām ļoti bēdīgi, daudzām svarīgām lietām klāt netiek. 90.gados bija iespēja piekļūt kam vairāk, tagad, aizbildinoties ar nesaprotamiem argumentiem, atkal daudz kas tiek slepenots.

Ir piemirsts, ka Staļins to neuzskatīja par uzvarošu karu, jo pašam gandrīz nācās mukt prom no Maskavas. Staļina laikā Uzvaras dienas parādes nebija, viņš apzinājās, ka tie nav nekādi svētki. Tikai pēc viņa nāves nolēma vēsturi pārrakstīt, tā ļoti izkropļojot padomju cilvēku priekšstatus par šo karu. Tika radīts uzskats, ka galvenais ir Lielais Tēvijas karš, kas krietni sašaurina visu Otro pasaules karu. Vispirms jau tīri hronoloģiski, pasakot, ka karš sākās tikai 1941.gada 22.jūnijā, lai gan zinām, ka tas sākās 1939.gada 1.septembrī. Tas tika darīts apzināti, jo līdz 1941.gada vasarai PSRS un Vācija bija sabiedrotie, bet tad abas lielvalstis kaut ko nespēja sadalīt. To atzīst dominējoši lielākā daļa vēsturnieku, kuri cenšas būt objektīvi, jo pierādījumu pietiekami daudz, vispirms jau Molotova – Rībentropa pakts. Taču Staļina ambīcijas Eiropas pārdalē kļuva arvien lielākas, Hitlers jutās apdraudēts, un bija jautājums, kurš kuram pirmais paspēs uzbrukt. Ir daudz pierādījumu, ka arī Staļins gatavojās uzbrūkošam karam, viņš tādu gribēja.

Taču padomju laikā viss tika traktēts, kā izdevīgāk, un tā tiek darīts joprojām.

– Ir teiciens, ka karš nebeidzas nekad. Raugoties uz lielo kaimiņvalsti, ir skaidrs, ka tas nav beidzies. Var teikt, ka Latvijā tas beidzās 1990.gada 4.maijā?
– Sekas jau palika arī pēc tam. Skaidrs, ka 4.maijs ir simbolisks datums, tāpat kā 18.novembris, un es starp šiem datumiem velku lielas paralēles. Pēc 18.novembra bija Neatkarības karš, un var teikt, Latvijas valsti faktiski atzina 1921.gada janvārī, kad notika starptautiskā atzīšana. Līdz tam varam runāt par pārejas periodu, un tas bija pietiekami ilgs laiks. Līdzīgi ar 1990.gada 4.maiju, jo līdz 1991.gada augustam pilnīgi noteikti bija pārejas periods. Labi, ka viņi tur Maskavā puču sataisīja, tas paātrināja mūsu pilnīgas neatkarības iegūšanu, lai gan Latvijā joprojām bija PSRS karaspēks.

Šobrīd arvien vairāk novērtē Baltijas valstu devumu PSRS sabrukumā. Mēs bijām kā katalizators, iespējams, ja Gorbačovs būtu ātri palaidis Baltiju brīvībā, viņš nebūtu ar to aizrijies, bet varbūt saglābis pārējo PSRS. Tas ir kā šahā, ka reizēm ir kaut kas jā­upurē, lai svinētu uzvaru kopumā. Es teiktu, ka Gorbačovs stratēģiski pārrēķinājās.

Baltijas fenomens komunisma sistēmas sabrukumā bija ļoti būtisks. Sākot ar Baltijas ceļu, kas iedrošināja Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis, kas paātrināja Berlīnes mūra krišanu, Vācijas apvienošanu. Vēsturnieki atzīst, ka Eiropā varēja atļauties vairāk, redzot, ka mums izdevās Baltijas ceļš.

– Vērojot, kas ik gadu Rīgā notiek 9.maijā, ir jādomā, ka Otrā pasaules kara sekas joprojām nav izzudušas.
– Ir skaidrs, ka tas tiek mākslīgi kurināts, jo cilvēkiem, kas šajos pasākumos piedalās, vairs nav nekādas emocionālās saiknes ar šo karu. Bet viņi dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, kur ļoti prasmīgi strādā, iefiltrējot savas idejas ne tikai filmās, bet visā izklaidējošajā programmā, pat multfilmās. Tās ir smalkas tehnikas, kā panākt, lai cilvēku virzītu konkrētajā virzienā.

Ja skatāmies uz krieviski runājošo jauno paaudzi, viņi vairs tik daudz nav Krievijas informatīvajā telpā. Mēs veicām nelielu pētījumu, tas parādīja, ka viņi līdzīgi kā latviešu jaunieši ir starptautiskajā mediju telpā, viņiem ir plašāks redzējums uz pasaules notikumiem. Protams, kaut ko no ģimenes viņi saņem, bet tā ietekme krietni mazāka.

– Tikko iznāca jūsu grāmata par 4.maiju. Kādi galvenie secinājumi?
– Mani kā vēsturnieku vienmēr interesējis, kā tiek pieņemti lēmumi un kāpēc, kas to pieņēmis, tāpēc gribējām par šo notikumu stāstīt caur cilvēku biogrāfijām. Deklarāciju pieņēma konkrēti cilvēki, bija interesanti redzēt, cik viņi dažādi. Tāpēc likās svarīgi sabiedrībai parādīt, ka tad, kad ir kādas būtiskas problēmas, jāpaņem nost personīgās ambīcijas un lielāku mērķu vārdā jāvienojas. Un gan 18.novembris, gan 4.maijs ir tam uzskatāmi piemēri. Cilvēki spēja vienoties, tas ir piemērs, no kura mums mācīties nākotnē.

– Vai sabiedrība prot izdarīt secinājumus un mācīties?
– Situācija lēnām uzlabojas, bet tāds nācijas briedums vēl īsti līdz galam nav sasniegts. Joprojām, kritizējot ikdienas nebūšanas, kuru ir gana daudz un kuras ir jākritizē, dažkārt aizķeram ļoti būtiskas valstiskuma pamatvērtības. Diemžēl daļa sabiedrības joprojām nesaprot, ka bez 18.novembra un 4.maija te varbūt vispār nevarētu brīvi runāt, nebūtu stāsta par Latviju. Kā jau teicu, te ir runa par nācijas briedumu. Piemēram, briti arī labprāt lamā valdību, bet viņi nekad nelamās britu monarhiju un valsti kā tādu, viņi ir un paliek savas valsts patrioti. Viņi nekad nesaka, ka Lielbritānija kā valsts nekam neder. Mēs šajā ziņā dažkārt pāršaujam pār strīpu.

Mums jāapzinās, ka bez Latvijas, bez Eiropas Savienības, NATO mēs nebūtu, kas esam. Tik ģeopolitiski turbulentā zonā tik maza tauta ar savu valsti, savu kultūru – tas ir viens no pasaules brīnumiem. Mēs varam paskatīties, cik daudz krietni lielākas tautas pasaulē bijušas, bet izzudušas. Mums par to ļoti jādomā.

– Mūsu cerības ir jaunatne?
– Esmu drošs par mūsu jaunatni! Viņi ir kosmopolītiskāki, vairāk domā starptautiski, tajā pašā laikā apzinās sevi šajā valstī, viņiem ir šī lokālā identitāte. Viņi, no vienas puses, ir pasaules pilsoņi, bet viņiem patīk arī tas, ko dara šeit. Jā, viņiem nav tādas valstu robežas, kā mēs esam definējuši, tāpēc daļa brauks prom, bet daļa atgriezīsies. Esmu pārliecināts par mūsu jauniešiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *