Raksti

Dzīves stils

Tiekas topošie seno kultūraugu lolotāji

Janvāra nogalē Ikšķilē tikās seno kultūraugu sēklu lolotāji no visas Latvijas, arī no Cēsīm un Priekuļu novada. Dārzkopji pārbaudīja zināšanas praktiskajā botānikā un agronomijā, kā arī mainījās ar sēklām.

Ikgadējā vēsturisko kultūr­augu sēklu lolotāju saieta dalībnieki piedalījās NORDPLUS projekta “Growing Seed Savers” divu dienu mācībās, iegūstot sertifikātus un kļūstot par savas jomas vēstniekiem, lai, atgriežoties mājās, varētu dalīties arī ar zināšanām. Kopā ar Lietuvas, Igaunijas un Dānijas sēklu lolotājiem tapšanas stadijā ir mājaslapa https://growingseedsavers.org/, kurā tiks uzkrāta publikāciju, vēsturisko šķirņu un audzētāju datu bāze. Savukārt mācību materiāla “Ceļvedis sēklu lološanā” sagatavošanā padomus snieguši Dānijas speciālisti, jo viņu valstī sēklu lolotāju organizācija darbojas jau 30 gadus un apvieno 800 biedrus.
Mainīšanās un dalīšanās ar seno kultūraugu sēklām ir zināma visā pasaulē, ar to nodarbojas arī kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igau­nijā. Lai gan ne viens vien Latvijas profesionālais dārzkopis raugās uz šo procesu skeptiski, jo vēsturiskās šķirnes nav tik ražīgas, lai kļūtu par lielā tirgus “spēlētāju”, tomēr kuluāru sarunās godīgi atzīstas, ka “vecmāmiņas dārzā zirņi, gurķi un burkāni bija garšīgāki nekā mūsdienās”. Sēklu lolotāji ir brīvprātīgie, kuri gadiem audzē mantotās šķirnes, veido kolekcijas, dodas ekspedīcijās pa apkārtni, tiekas ar iedzīvotājiem un rosina dārzos meklēt izzūdošus retumus. Tas vairāk ir vaļasprieks, taču var savu darbību pieteikt dārzeņu kolekcionāru reģistrā, iegūstot tiesības sēklas audzēt realizācijai par maksu.

Par botāniku un praktiskām lietām saistoši stāstīja bioloģijas doktore Anta Sparinska no Bulduru Dārzkopības vidusskolas: “Sēklu pirkšana ir izlaidība un smuko paciņu vilinājums. Katram dārzkopim ir sava pieredze, zināšanas no senčiem, savi augi un ticība, kā jādara. Kur katram glabājas sēklas no pagājušā, no aizpagājušā gada? Virtuves skapīšos, atvilktnītēs, arī pie spoguļa saspraustas sēklu paciņas. Vajag eksperimentēt un ļauties sēklu priekam, taču, izņemot pašu dārzā vāktās, par internetā, tirgū vai veikalā pirktajām nav zināma patiesā izcelsme. Savējām ir labās īpašības: lētāk, klimatam piemērotas, saglabā auga garšas īpašības, rada neatkarības sajūtu – mācēšu sevi pabarot. Sēklu audzēšana ir mūžīgs process.”

Ar līdzpaņemtajām sēklām un to “biogrāfijām” iepazīstināja 11 dārzkopji, stāstot par izcelsmi un audzēšanas īpatnībām. Visvairāk piedāvājumā bija dažādas raibās pupas un cukurzirņi. Arī skolotāja no Kandavas Inga Jefremova bija atvedusi pupas: “Ar sēklu lološanu nodarbojos tikai divus gadus, daru to kopā ar bērniem. Piedā­vāju zemo, raibo pupiņu izlasi, kas neaug augstu, ap metru, bet tā jauki saķeras kopā. Nevar agri sēt, kā ierasts, maija sākumā, jo var nosalt. Ikdienā pupas izmantoju skolā radošajās nodarbībās, veicam dažādus vingrinājumus.”

Launkalnes dārznieks Aigars Rubiķis no permakultūras saimniecības “Zadiņi” pārsteidza ar pašaudzēto burkānu, spinātu, balto redīsu un kajennas piparu sēklām. Jau šozezon Cēsu viduslaiku pils dārzā tiks izmēģināta sēklu maiņā iegūtā violeto burkānu šķirne, kuras senākā izcelsme ir Bre ciemats Šveicē.

Vislielāko kolekciju bija atvedusi igauniete Tia Morfina, kuras saimniecību Mehkli ciemā sauc “Vecmāmiņas dārzs” (Vanaema Aed). Viņa piedāvāja 60 dažādu kultūraugu sēklas un bija paņēmusi līdzi patiešām īstus retumus, piemēram, 200 gadu senas kāļu šķirnes sēklas no Sāremā salas un vecvecmāmiņas garos saldos zirņus.

Arta Kronberga, Agro­resur­su un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centra vadošā pētniece, piedāvāja vietējās sojas šķirni, kuras izcelsme meklējama pirmskara Latvijas laikā: “Man ir liela interese par vairākām augu sugām, viena no tām – kaņepes. Gēnu bankā šobrīd ir trīs šķirnes: ‘Sidrabe’, ‘Adzel­vieši’ un ‘Pūriņi’. Ja jums dārzos ir vietējās kaņepes, kas tur augušas 20-30 gadus, priecātos, ja sēklas nonāktu arī pie manis, jo tiek veidota kolekcija. Otra suga ir vietējā tabaka, kurai vēlamies pamēģināt selekciju, lai izstrādātu augu aizsardzības līdzekļus.”

Tiem, kuri nolēmuši uzsākt vēsturisko kultūraugu šķirņu pavairošanu, ieteicams iekārtot “Dārznieka dienasgrāmatu” ar ikdienas darbu tabulu un dārza shēmu. Visu dienā paveikto nav iespējams vakarā atcerēties, tādēļ šo informāciju darba gaitā vērts pierakstīt: kurā dobē kādas sēklas, no kurienes, kura gada, kāds sēšanas dziļums, augsnes apstrāde, kādi laika apstākļi un citi zīmīgi fakti. Ievāktajām sēklām jāveido kartotēka, katra gada ražas paciņas jāmarķē, svarīgi atzīmēt ievākšanas gadu, senāko zināmo izcelsmi (kurš devis, dāvinājis vai kur pirktas), ja ir, tad arī senāko nosaukumu. Nav ieteicams sēklas glabāt plastmasas maisiņos, avīžu tūtās. Par labāko fasējumu dārznieki atzinuši stikla burkas, var kontrolēt, vai nav ieviesušies kaitēkļi. Ja sēklas paredzēts dot citiem, svarīgi pārliecināties par to dīdzību.

Ikšķiliete, skolotāja Sandra Stabinge, sēklu lolotāju kustības aizsācēja Latvijā, jauno dārza sezonu sākot, novēlēja: “Svarīgi, lai mēs visi kopā kļūtu gudrāki, zinošāki un sēklu saglabāšanu veiktu atbildīgi. Ja ikviens atrastu kaut vienu savas dzimtas kultūr­augu, cik bagāti mēs kļūtu!”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *