Ceturtdiena, 25. aprīlis
Vārda dienas: Visvaldis, Nameda, Ritvaldis, Ritums

Tēvu un dēlu sajūta

Jānis Gabrāns
11:51
26.01.2016
14

Pārgājiens dabā vairāk saistās ar siltām, jaukām vasaras dienām, taču izrādās, īpašu piedzīvojumu var gūt arī ziemā. Pavisam nesen uz kopīgu pārgājienu tēvus un dēlus aicināja Mareks Dombrovskis ar savu saliedet.lv komandu. Viņš stāsta, ka ideja par šādu pārgājienu radusies, piedaloties trīs dienu izdzīvošanas kursos Lielbritānijā: “Tur redzēju šādu paaudžu mijiedarbību un sajutu – tas ir kas emocionāli skaists un īsts.”

Viņi izsludināja šādu pārgājienu, nosakot, ka dēlam jābūt astoņus līdz 13 gadus vecam. Interese izrādījusies pārsteidzoši liela. Nolemts, ka vairāk par 11 ģimenēm nevar piedalīties, lai gājēju rinda nav pārāk gara, jo apvidus smags. Rezultātā daudziem nācies atteikt un apsolīt, ka janvāra beigās būs vēl viens pārgājiens.

PĀRGĀJIENĀ. Mareks Dombrovskis ziemas pārgājienā vada tēvus un dēlus, kuriem šī bija iespēja ne tikai sajust dabu, mācīties izdzīvošanas elementus, bet arī labāk saprast vienam otru. Foto: NO ALBUMA

* PĀRGĀJIENĀ. Mareks Dombrovskis ziemas pārgājienā vada tēvus un dēlus, kuriem šī bija iespēja ne tikai sajust dabu, mācīties izdzīvošanas elementus, bet arī labāk saprast vienam otru. Foto: NO ALBUMA

Nakts mežā

Mareks uz vietu, kur bija ieplānots sākt pārgājienu, devās jau iepriekšējā vakarā, lai pārlaistu nakti mežā un atsvaidzinātu savulaik gūtās izdzīvošanas iemaņas.

“Apzināti neņēmu līdzi neko nakšņošanai, lai būtu kā situācijā, kad piespiedu kārtā nākas palikt mežā. Tā bija viena no aukstajām naktīm, vakarpusē termometrs rādīja –26 grādus. Rīta pusē bija nedaudz siltāks, bet kopumā nakts bija gana izaicinoša. Atceroties apgūto, nakšņošanai izvēlējos pareizo vietu pie kādas klints, un, kurinot ugunskuru, bija pat patīkama sajūta. Kādas četras stundas naktī pat gulēju ciešā miegā, pārējais bija tāda atpūta un grozīšanās. Grūtākais, ka salst seja, bet, ja pareizi uzliek virsū jaku un neelpo guļammaisā, to var pārciest. Atzīšos, no rīta bija vēsi, tāpēc vajadzēja celties un aktīvi izkustēties, lai atkal būtu formā. Kad visi ieradās, biju iekurinājis ugunskuru un sagaidīju ar karstu tēju. Tādējādi uzskatāmi varēju parādīt, kā mežā sagatavot sev naktsmītni, kas jāņem vērā, lai varētu arī –25 grādos pārnakšņot, nenodarot pāri veselībai,” stāsta M. Dombrovskis.

Viņš norāda, ka šāda nakts dabā liek pārskatīt tās uzpūstās vērtības, ko mums vajag ikdienai, dzīvojot komfortā. Patiesībā šādas iemaņas vajadzētu katram, jo nekad nevar zināt, kad varam nonākt kādā ekstrēmā situācijā.

Kur paliek ūdens

Pārgājienā piedalījās tēvi un dēli no Rīgas, Siguldas, Ikšķiles, citām Vidzemes vietām, kopā noejot apmēram 25 kilometrus gar Braslas upi no Valmieras šosejas līdz ietekai Gaujā. Līdztekus iešanai bija dažādi uzdevumi, kuros Mareks ar kolēģi dalījās pieredzē, kas jāzina, dodoties ziemas pārgājienā. Tēvi un dēli centās iekurt ugunskuru ar kramu, mācījās veidot naktsmītni, pārvarēt šķēršļus, pa trosi ceļoties pāri upei, apguva orientēšanos, veica citus uzdevumus.

“Taču pāri visam bija iespēja tēviem pabūt vairāk kopā ar dēliem kopīgā piedzīvojumā,” saka M. Dombrovskis. “Mūsuprāt, tēvs dēlam ir kā karte un kompass uz lielo dzīvi. Mūsu laikos tēvi ar darbiem, aizņemtību attālinājušies no šādiem kopīgiem pārgājieniem. Šī bija iespēja tēviem izaicināt sevi, paņemot līdzi šajā piedzīvojumā arī dēlu. Bija patīkami redzēt, kā veidojās gan sadarbība, gan zināmā mērā sāncensība. Varēja just, ka ne puika grib padoties un teikt, ka vairāk nevar, ne tēvs parādīt, ka viņam grūti.”

Šādi gari pārgājieni ziemā pa mežu mūsdienās nav bieži. Tā bija iespēja puikām sajust dabu īpaši tuvu, tā teikt, būt ar to aci pret aci. Mareks stāsta, ka atmiņā joprojām ir kāda puikas jautājums, kas licis domāt, ka dabas izzināšana nepieciešama: “Viens no zēniem jautāja: “Tēt, kur paliek ūdens, kad uz upes ir ledus?” Var skaidrot, ka ūdens pārvēršas ledū, bet viss taču nepārvēršas. Šāds pārgājiens ir iespēja ne tikai ieraudzīt dabu, bet arī tajā notiekošos procesus. Kāds tēvs, ar kuru sazinājāmies dažas dienas pēc pārgājiena, atzina, ka nākamajā dienā bijusi atpūta, bet dienu vēlāk dēls jau prasījis, vai pavasarī arī abi tā kopā kaut kur iešot.

Mums gribas, lai šajā laikā, kad pilsēta piedāvā tik daudz atpūtas iespēju, mēs nepazaudētu saikni ar dabu. Ja jaunajai paaudzei nedodam iespēju izbaudīt dzīvi dabā, kur to ņemt? To nevar sajust, sēžot pie datora. Var teikt, mēs braucam uz Ēģiptes kūrortiem, bet, iespējams, daudz lielāks piedzīvojums un ieguvums ir no vienas šādas kopīgi pavadītas dienas mežā.”

Esam vajadzīgi viens otram

To, ka pārgājiens izdevās, vislabāk apliecina kāda tēva ieraksts facebook: “Kaut ko tādu piedzīvoju pirmo reizi mūžā. Milzīgs gandarījums, ka kopā ar dēlu paveicām krietnu attālumu pārgājienā pa kalnainām vietām, aukstumā. Protams, prieks par apgūtajām iemaņām jeb to, ko parasti pilsētā nekad neiemācīsimies – iemaņas, kā dzīvot dabā, kā kurt ugunskuru, veidot naktsmītni dabā, kā orientēties mežā. Bet galvenais, ka pārgājiens tiešām stiprināja vecāku un bērnu attiecības. Pārgājienā sapratu, ka esam ļoti vajadzīgi viens otram.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
43

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
114

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
352

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
114

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Ar skatu uz sevi ārēji un iekšēji

08:36
15.04.2024
44

Cēsu klīnikas fizioterapeite Māra Krūze saņēma Latvijas Ārstu biedrības titulu “Gada funkcionālais speciālists”. Ik gadu biedrība dažādās nominācijās pasniedz balvas Latvijas labākajiem mediķiem. Fizioterapeite savā profesijā strādā 19 gadus. Māra Krūze vada individuālās nodarbības dažāda vecuma cilvēkiem, bet lielākoties bērniem – no zīdainīšiem līdz pusaudžiem. Viņai vistuvākā ir neiroloģija, kas ietver darbu ar bērniem ar […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
27
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
37
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
37
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
36
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi