Raksti

Dzīves stils

Starp ģimenes vīriešiem jūtas fantastiski

Lingartu ģimene.
Foto: no albuma

Ieva un Jānis Lingarti aprīlī sagaidījuši savu trešo dēliņu. Vairākās paaudzēs tradīcija Lingartu ģimenē ir zēnam dot vārdu Jānis, tā sauc vectēvu, tēvu un Ievas un Jāņa vecāko dēlu, bet pastarītis nosaukts par Jurģi.

Nu tas ir piepildījies

Lingartu ģimenē visi bērni ir gaidīti un plānoti. “Es vēlējos, lai tie dzimst siltajos gadalaikos, un priecājos, ka viss tik veiksmīgi ir sakārtojies. Vecākais dēls Jānis (8) ir dzimis maijā, Rūdolfs (2) augustā, bet Jurģis aprīlī,” stāsta Ieva. “Šogad man apritēs 30 gadu, mans mērķis bija līdz šim vecumam pasaulē laist trīs bērniņus. Nu tas ir piepildījies. Augustā būšu sasniegusi attiecīgo vecumu un realizējusi izvirzītos mērķus.”

Izbaudīja katru mirkli

Par trešā bērniņa gaidību laiku Ieva stāsta: “Katra grūtniecība bija citāda. Pirmā bija ļoti harmoniska, bet otrajā un trešajā izjutu ļoti lielu nogurumu un ik mīļu brīdi varēju aizmigt, bet rīta nelabumu nebija nevienā. Devos uz grūtnieču vingrošanu un izbaudīju katru gaidību dienu. Visās reizēs nelielas problēmas sagādāja dzemdības, jo dēli vēlējušies ilgāk par nolikto laiku dzīvoties manā vēderā, ar visiem bērniem esmu pārstaigājusi noteikto datumu,” atklāj Ieva.

Ziņu, ka Ieva ir stāvoklī un ģimenē gaidāms vēl viens mazs bērns, abi ir noklusējuši līdz trešajam grūtniecības mēnesim. “Tāda mums tradīcija ar visiem bērniem,” smaidot stāsta Ieva un atklāj: “Kad paliku stāvoklī ar trešo bērniņu, sajutos fantastiski. Visu grūtniecības laiku daudz staigāju, bija nepieciešamība pēc svaiga gaisa, visbiežāk gāju no Cēsīm uz Priekuļiem. Pēdējos mēnešus staigājot gan bija aizdusa, bija arī grūti apaut kājas, bet tas jau ir paš­saprotami.”

Puisītis slēpās, bet beigās “izlidoja”

Ieva atklāj, ka līdz astotajam grūtniecības mēnesim trešā bērna dzimums nebija zināms. “Pirmajā sonogrāfijā teica, ka būs meitenīte, to pateicu vīram. Viņš nedaudz sabijās, jo mums bija pieredze tikai ar dēliem. Pirmās bērna drēbītes mazulim pirku neitrālās krāsās. Kāds cits ārsts, pie kura biju, teica, ka, iespējams, redzams ir puisītis. Tikai astotajā grūtniecības mēnesī vizītē pie ginekologa skaidri parādīja, ka tas tiešām būs puika,” atklāj Ieva.

Tā kā ritēja jau 41.grūtniecības nedēļa un bērniņa gaidīšanas laiks bija pārstaigāts, Ieva pati devusies uz Vidzemes slimnīcu, lai stimulētu dzemdības. “Vēlējos arī trešo bērniņu pasaulē laist dabiskā ceļā, tāpēc divas dienas slimnīcā man dzemdības stimulēja ar medikamentu. Trešajā dienā pārdūra augļūdeņus, un tālāk jau viss noritēja ļoti ātri, tā 2. aprīlī pulksten 16.40 pasaulē ieradās Jurģis – 4,40 kg smags un 59 cm garš.” Viņa ar smaidu sejā atceras, kā dēls piedzimis: “Bērns gandrīz “izlidoja” ārā. Sāpes bija lielas, nevarēju izturēt, tāpēc saucu vecmāti. Viņa teica, ka vēl nevajadzētu dzemdēt un grasījās paskatīties dzemdes atvērumu. Atminos, ka vecmāte teica – pagaidi! – un vilka virsū pilno mediķu aizsargtērpu ar sejas masku, kā to paredzēja vīrusa piesardzības pasākumi. Māsiņa blakus tik vēl paguva noteikt: “Ja nevari izturēt, pamēģini spiest!” Vecmāte pagriezās pret mani, un bērns “ielidoja” viņai rokās. Tas notika ļoti ātri. Nežēlīgās sāpes uzreiz izgaisa, un man rokās jau bija trešais dārgums.”

Trīs dēli – lepnums un prieks

Ieva stāsta, ka pirmajās divās dzemdībās blakus bijis vīrs, pārgriezis nabassaiti. Diemžēl šogad koronavīrusa ierobežojumu dēļ viņš nevarēja būt kopā ar sievu. “Vīrs ir priecīgs un pateicīgs par trīs dēliem, un es starp viņiem visiem jūtos ļoti laimīga.”

Tagad abi vecākie dēli palīdz māmiņai ikdienas darbos un pieskata mazāko. “Kad Jurģi atveda mājās no slimnīcas, stāstīju Rūdolfam, vidējam dēlam, ka tas ir viņa brālis, bet viņš teica: “Tas nav brālis, tas ir bēbis!” Sākotnēji Rūdolfs bija nedaudz greizsirdīgs, bet nu visi trīs kopā sadzīvo ļoti labi. Vecākais dēls pieskata Jurģi, ļauju viņam arī iemidzināt mazāko,” stāsta Ieva.

“Atzīšos – ar trīs bērniem nav viegli, bet viss ir iespējams. Kad iznācu no slimnīcas, vīrs darba dienās strādāja, bet vecākais dēls dzīvoja mājās, mēs kopīgi līdz maija beigām mācījāmies, lai pabeigtu 1.klasi. Vidējais bērns arī bija mājās, bērnudārzu neapmeklēja. Tas laiks bija grūts, bet atlicināju kādu brīdi arī sev, lai nedaudz “restartētos”,” saka Ieva. Attālinātās mācīšanās un ierobežojumu laiku atvieglojis arī tas, ka gada sākumā, meklējot plašāku mājvietu turpat Priekuļos, kur dzīvojuši dzīvoklī, atraduši māju, kurp pārcēlušies. “Ja pareizi saplāno, atliek laiks gan sev, gan kopā ar visiem ģimenes vīriešiem. Dažkārt bērnus palīdz pieskatīt arī vecvecāki un draudzene,” vērtē trīs dēlu māmiņa.

Bieži pirka smalkmaizītes

Radinieki teikuši, ka vēl gaida ceturto Lingartu ģimenes bērniņu – meiteni, bet Ieva smejoties saka: “Mana banka ir ciet, un Lingartu uzvārdu tālāk nesīs trīs braši puiši.”

Ieva un Jānis janvārī atzīmēja astoto kāzu jubileju, “Druvas” lasītājiem viņi atklāj savu iepazīšanās stāstu: “Strādāju Priekuļu veikalā par pārdevēju, Jānis bieži nāca pirkt smalkmaizītes, bija ļoti neatlaidīgs. Atminos, kādā februāra svētdienā negāja ārā no veikala, kamēr neiedevu savu telefona numuru. Kopš tā laika esam kopā.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *