Trešdiena, 24. aprīlis
Vārda dienas: Visvaldis, Nameda, Ritvaldis, Ritums

Starp ģimenes vīriešiem jūtas fantastiski

Kristīne Lāce
12:00
30.06.2020
15
Lingarti 1

Ieva un Jānis Lingarti aprīlī sagaidījuši savu trešo dēliņu. Vairākās paaudzēs tradīcija Lingartu ģimenē ir zēnam dot vārdu Jānis, tā sauc vectēvu, tēvu un Ievas un Jāņa vecāko dēlu, bet pastarītis nosaukts par Jurģi.

Nu tas ir piepildījies

Lingartu ģimenē visi bērni ir gaidīti un plānoti. “Es vēlējos, lai tie dzimst siltajos gadalaikos, un priecājos, ka viss tik veiksmīgi ir sakārtojies. Vecākais dēls Jānis (8) ir dzimis maijā, Rūdolfs (2) augustā, bet Jurģis aprīlī,” stāsta Ieva. “Šogad man apritēs 30 gadu, mans mērķis bija līdz šim vecumam pasaulē laist trīs bērniņus. Nu tas ir piepildījies. Augustā būšu sasniegusi attiecīgo vecumu un realizējusi izvirzītos mērķus.”

Izbaudīja katru mirkli

Par trešā bērniņa gaidību laiku Ieva stāsta: “Katra grūtniecība bija citāda. Pirmā bija ļoti harmoniska, bet otrajā un trešajā izjutu ļoti lielu nogurumu un ik mīļu brīdi varēju aizmigt, bet rīta nelabumu nebija nevienā. Devos uz grūtnieču vingrošanu un izbaudīju katru gaidību dienu. Visās reizēs nelielas problēmas sagādāja dzemdības, jo dēli vēlējušies ilgāk par nolikto laiku dzīvoties manā vēderā, ar visiem bērniem esmu pārstaigājusi noteikto datumu,” atklāj Ieva.

Ziņu, ka Ieva ir stāvoklī un ģimenē gaidāms vēl viens mazs bērns, abi ir noklusējuši līdz trešajam grūtniecības mēnesim. “Tāda mums tradīcija ar visiem bērniem,” smaidot stāsta Ieva un atklāj: “Kad paliku stāvoklī ar trešo bērniņu, sajutos fantastiski. Visu grūtniecības laiku daudz staigāju, bija nepieciešamība pēc svaiga gaisa, visbiežāk gāju no Cēsīm uz Priekuļiem. Pēdējos mēnešus staigājot gan bija aizdusa, bija arī grūti apaut kājas, bet tas jau ir paš­saprotami.”

Puisītis slēpās, bet beigās “izlidoja”

Ieva atklāj, ka līdz astotajam grūtniecības mēnesim trešā bērna dzimums nebija zināms. “Pirmajā sonogrāfijā teica, ka būs meitenīte, to pateicu vīram. Viņš nedaudz sabijās, jo mums bija pieredze tikai ar dēliem. Pirmās bērna drēbītes mazulim pirku neitrālās krāsās. Kāds cits ārsts, pie kura biju, teica, ka, iespējams, redzams ir puisītis. Tikai astotajā grūtniecības mēnesī vizītē pie ginekologa skaidri parādīja, ka tas tiešām būs puika,” atklāj Ieva.

Tā kā ritēja jau 41.grūtniecības nedēļa un bērniņa gaidīšanas laiks bija pārstaigāts, Ieva pati devusies uz Vidzemes slimnīcu, lai stimulētu dzemdības. “Vēlējos arī trešo bērniņu pasaulē laist dabiskā ceļā, tāpēc divas dienas slimnīcā man dzemdības stimulēja ar medikamentu. Trešajā dienā pārdūra augļūdeņus, un tālāk jau viss noritēja ļoti ātri, tā 2. aprīlī pulksten 16.40 pasaulē ieradās Jurģis – 4,40 kg smags un 59 cm garš.” Viņa ar smaidu sejā atceras, kā dēls piedzimis: “Bērns gandrīz “izlidoja” ārā. Sāpes bija lielas, nevarēju izturēt, tāpēc saucu vecmāti. Viņa teica, ka vēl nevajadzētu dzemdēt un grasījās paskatīties dzemdes atvērumu. Atminos, ka vecmāte teica – pagaidi! – un vilka virsū pilno mediķu aizsargtērpu ar sejas masku, kā to paredzēja vīrusa piesardzības pasākumi. Māsiņa blakus tik vēl paguva noteikt: “Ja nevari izturēt, pamēģini spiest!” Vecmāte pagriezās pret mani, un bērns “ielidoja” viņai rokās. Tas notika ļoti ātri. Nežēlīgās sāpes uzreiz izgaisa, un man rokās jau bija trešais dārgums.”

Trīs dēli – lepnums un prieks

Ieva stāsta, ka pirmajās divās dzemdībās blakus bijis vīrs, pārgriezis nabassaiti. Diemžēl šogad koronavīrusa ierobežojumu dēļ viņš nevarēja būt kopā ar sievu. “Vīrs ir priecīgs un pateicīgs par trīs dēliem, un es starp viņiem visiem jūtos ļoti laimīga.”

Tagad abi vecākie dēli palīdz māmiņai ikdienas darbos un pieskata mazāko. “Kad Jurģi atveda mājās no slimnīcas, stāstīju Rūdolfam, vidējam dēlam, ka tas ir viņa brālis, bet viņš teica: “Tas nav brālis, tas ir bēbis!” Sākotnēji Rūdolfs bija nedaudz greizsirdīgs, bet nu visi trīs kopā sadzīvo ļoti labi. Vecākais dēls pieskata Jurģi, ļauju viņam arī iemidzināt mazāko,” stāsta Ieva.

“Atzīšos – ar trīs bērniem nav viegli, bet viss ir iespējams. Kad iznācu no slimnīcas, vīrs darba dienās strādāja, bet vecākais dēls dzīvoja mājās, mēs kopīgi līdz maija beigām mācījāmies, lai pabeigtu 1.klasi. Vidējais bērns arī bija mājās, bērnudārzu neapmeklēja. Tas laiks bija grūts, bet atlicināju kādu brīdi arī sev, lai nedaudz “restartētos”,” saka Ieva. Attālinātās mācīšanās un ierobežojumu laiku atvieglojis arī tas, ka gada sākumā, meklējot plašāku mājvietu turpat Priekuļos, kur dzīvojuši dzīvoklī, atraduši māju, kurp pārcēlušies. “Ja pareizi saplāno, atliek laiks gan sev, gan kopā ar visiem ģimenes vīriešiem. Dažkārt bērnus palīdz pieskatīt arī vecvecāki un draudzene,” vērtē trīs dēlu māmiņa.

Bieži pirka smalkmaizītes

Radinieki teikuši, ka vēl gaida ceturto Lingartu ģimenes bērniņu – meiteni, bet Ieva smejoties saka: “Mana banka ir ciet, un Lingartu uzvārdu tālāk nesīs trīs braši puiši.”

Ieva un Jānis janvārī atzīmēja astoto kāzu jubileju, “Druvas” lasītājiem viņi atklāj savu iepazīšanās stāstu: “Strādāju Priekuļu veikalā par pārdevēju, Jānis bieži nāca pirkt smalkmaizītes, bija ļoti neatlaidīgs. Atminos, kādā februāra svētdienā negāja ārā no veikala, kamēr neiedevu savu telefona numuru. Kopš tā laika esam kopā.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
33

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
110

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
335

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
113

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Ar skatu uz sevi ārēji un iekšēji

08:36
15.04.2024
43

Cēsu klīnikas fizioterapeite Māra Krūze saņēma Latvijas Ārstu biedrības titulu “Gada funkcionālais speciālists”. Ik gadu biedrība dažādās nominācijās pasniedz balvas Latvijas labākajiem mediķiem. Fizioterapeite savā profesijā strādā 19 gadus. Māra Krūze vada individuālās nodarbības dažāda vecuma cilvēkiem, bet lielākoties bērniem – no zīdainīšiem līdz pusaudžiem. Viņai vistuvākā ir neiroloģija, kas ietver darbu ar bērniem ar […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
27
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
37
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
37
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
34
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi