Raksti

Dzīves stils

Sliktie sapņi un lietuvēns

Nedzīt sevi stresā. Ir kaitīgi lasīt sapņu tulkus. Protams, grāmatu un literatūras netrūkst, taču tās ir pat bīstamas, jo skaidrojumi piesūcināti ar brīdinājumiem un negācijām.
Foto: Indars Krieviņš

Nespēja pakustēties un paelpot, smagums uz krūtīm, neskaidri notikumi, pat panika, tad pēkšņa pamošanās, strauji sirdspuksti un auksti sviedri. Paiet dažas sekundes, līdz saproti – esi savā istabā, savā mājā, gultā, un tas bija tikai murgs.

Psihoterapeite Mārīte Prie­kule skaidro: “Murgs no psihiatrijas viedokļa ir cilvēka neadekvāta reakcija uz to, kas notiek realitātē. Taču cilvēki par murgiem sauc sliktus sapņus, kuros ir kas nepatīkams, nepieņemams vai biedējošs. Murga laikā cilvēks nespēj uztvert realitāti tādu, kāda tā ir, pie tam tas notiek nomodā.” Lai cik dažādi arī netiktu aprakstīti gan murgi, gan slikti sapņi, tiem visiem kopīgais ir bailes.

“Sapņi atspoguļo to, kas notiek zemapziņā, ar sapņiem zemapziņa mums sūta vēstījumus. Ja, piemēram, cilvēks pirms gulētiešanas ir noskatījies šausminošu raidījumu vai lasījis grāmatu, tad šie tēli nonāk viņa zemapziņā un naktī sapņa veidā dod informāciju par citiem zemapziņā notiekošajiem procesiem. Līdz ar to var apgalvot, ka mēs paši esam atbildīgi par tiem tēliem, kurus redzam sapnī,” saka psihoterapeite.

M. Priekule pārliecināta, ka, šiem procesiem darbojoties vienā virzienā, iespējams tos pagriezt arī pretējā, proti: “Jo mazāk mēs pievērsīsimies negācijām un šaus­mu stāstiem, jo lielāka ticamība, ka cilvēks gulēs mierīgi un ar baudu. Arī simboli, kurus zem­apziņa sūtīs sapnī, būs daudz tīkamāki. Tomēr sapņa biedējošā daļa jebkurā gadījumā signalizē par iekšēju konfliktu.

Klienti mēdz stāstīt par sapņiem, kuros kāds mirst vai izbeidz attiecības, taču es arvien pārliecinos, ka sapnis aktualizē dzīves posmus un atgadījumus, no kuriem pienācis laiks atvadīties. Tomēr cilvēki ne vienmēr saprot, ka atvadas no pagātnes nāks par labu, un turpina pārdzīvojumu nēsāt kā lielu dārgumu, kā kaut ko svarīgu. Cilvēka personības veidošanās procesā mēs atsakāmies no iepriekšējā, un sapņi sūta signālus par to, kā tas notiek vai nenotiek.”

Psihoterapeites praksē klienti nāk ar saviem sapņiem, baidoties no to nozīmes, taču, atšifrējot sapni kopā ar speciālistu, izrādās, tas var izrādīties arī labā vēstījums.

Jebkura mamma pazīst bailes par bērniem, ome par mazbērniem, un dažkārt redzēts sapnis liek sirdij sažņaugties, ja nu tā ir zīme, ka kaut kas slikts atgadījies? Arī šīs situācijas dzirdētas M. Priekules praksē: “Protams, reizēm var gadīties, ka uztraukumam un sliktiem sapņiem ir iemesls, taču, ja realitātē uztraukumam nav iemesla, tad jāskatās, kas notiek ar mums pašiem, varbūt tās ir mūsu pašu bailes! Šādās situācijās, it īpaši, ja sliktie sapņi atkārtojas, jāiet pie speciālista. Pāris konsultāciju laikā šīs problēmas ir viegli atrisināmas.

Ja par sliktiem sapņiem uztraucas bērns, tad jāņem vērā viņa vecums, attīstības posms un sociālā situācija, jo, sīki atstāstot sapni, bērns atklāj, kas ar viņu notiek. Taču te jāpiekodina, ja vienādu sapni redzētu piecgadīgs bērns un 15 gadus vecs pusaudzis, katram no viņiem šī informācija būtu jā­analizē pilnīgi atšķirīgi.”

Terapijas rezultātā cilvēks izanalizē slikto sapni un izmaina skatu punktu uz konkrēto problēmu, citu izmaiņu arī nav. Tur­pretī, ja cilvēks saprot, ka viņam šis skaidrojums atklāj problēmas, ar kurām viņš negrib turpmāk samierināties, sākas ilgstoša terapija, līdz parādās pozitīvs iznākums.

“Vienu gan gribētos uzsvērt. Ir kaitīgi lasīt sapņu tulkus. Protams, grāmatu un literatūras netrūkst, taču tās ir pat bīstamas, jo skaidrojumi piesūcināti ar brīdinājumiem un negācijām. Kāds nomirs, kāds saslims, tad būs karsts laiks, tad auksts – un cilvēks sevi nevajadzīgi iedzen stresā. Nav brīnums, ka rādās slikti sapņi. Sapņu tulkos sarakstītas tādas lietas, kurām nav nekāda sakara ar realitāti. Tas ir bizness, kas pelna uz cilvēku lētticību. Bieži izrādās, ka šo grāmatu autori paši sirgst ar nopietnām psihiskām slimībām un, protams, tic tam, ko saka, ko dara. Taču nav izslēgts, ka viņi patiešām murgo, bet murgs, kā runājām, var šķist pavisam reāls. Te jābūt ārkārtīgi uzmanīgam.”

Ir vēl kāds fenomens, ko, šķiet, par sliktu sapni vis nenosauksi, jo tā izpausme guļošo paralizē un nobiedē teju līdz nāvei, turklāt notiekošais šķiet pavisam īsts. Šo fenomenu cilvēce centusies izprast gadsimtiem ilgi, senos laikos saistot ar dēmonu, mirušo garu un pat citplanētiešu klātbūtni. Miega paralīzes dēļ radušās dažādas leģendas un mīti. Arī latviešu folklorā ir kāda mitoloģiska būtne – lietuvēns, kas naktīs žņaudz vai nospiež guļošos. Miega paralīze ilgst no dažām sekundēm līdz vienai minūtei, bet retos gadījumos var turpināties pat stundu. Šīs sajūtas visbiežāk izjūt pusaudži un veci cilvēki.

Par miega paralīzi liecina nespēja pakustēties, spiediens uz krūtīm, rīkli vai vēderu, neizskaidrojamas bailes, sirdsdarbības paātrināšanās, skaņas, čuksti, balsis, grūtības elpot, doma, ka telpā kāds atrodas, visbiežāk tas ir baiss tēls, sajūta, ka baisais tēls pieskaras vai pat nodara kaitējumu, pārdabiskas jūtas, piemēram, “iziešana” no sava ķermeņa, lidošana, rezultātā rodas sajūta, ka iepriekš pieredzētais bijis īstenība.

Miega laikā cilvēka smadzenes izraisa muskuļu tonusa zudumu. Miega paralīze notiek tad, kad cilvēks ir pamodies, bet muskuļu tonusa zudums nav “izslēgts”. Miegam ir cikli, katrs cikls sastāv no dziļākām un seklākām miega fāzēm un visbeidzot REM fāzes jeb paradoksālā miega.

Psihiatrs un miega speciālists Jevgeņijs Iznovs skaidrojis: “REM fāzē organisms aktivizējas, izdalās hormoni, paaugstinās ķermeņa temperatūra, kļūst biežāka elpošana, paātrinās sirdsdarbība un parādās sapņi. Kad beidzas REM fāze, cilvēkam jāmostas, bet nav iespējams to izdarīt, ja vēl joprojām darbojas muskuļu tonusa zudums. Gluži vienkārši nav iespējams pakustēties.

Tad var rasties baisu izjūtu buķete, ko var salīdzināt ar šausminošu bezpalīdzību, jo nevar pakustināt locekļus, ne parunāt vai saukt palīgā. Iespējams, tāpēc cilvēks šajā brīdī redz halucinācijas, nereti savu baiļu lielāko iemiesojumu. Un vienlaikus ir sajūta, ka acis ir vaļā, lai gan miega paralīzes laikā cilvēks acis nevar atvērt.”

M. Priekule saka, ka laba miega pamatā ir pašdisciplīna un pareiza izvēle par to, kas mums der un no kā jāatsakās, kas mums nāk par labu un kas kaitē. Sākot sevi mīlēt, mēs arī mierīgāk guļam.

“Der duša, silta vanna, pastaigas, jaukas sarunas, patīkama mūzika un izvēdinātas telpas. Jo mierīgāk jau laikus sevi sagatavojam gulētiešanai, jo labāks un saldāks būs miegs,” uzsver M. Priekule.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *