Raksti

Dzīves stils

Sieviete ar samtainu tembru

Ance Krauze.
Foto: Publicitātes

8.martā Vidzemes koncertzālē “Cēsis” viesosies dziedātāja Ance Krauze. Koncertā piedalīsies arī Maestro Raimonds Pauls, ar kuru kopā tapusi koncertprogramma “Sasala jūrīna”.

Ance Krauze atzīst, ka tā radusies īstajā laikā – brīdī, kad dziedātājai ir, ko teikt uz skatuves.

– Kas būs dzirdams koncertprogrammā “Sasala jūrīna”? Ar ko tā ir īpaša?
– Koncertprogramma man ir kā pārbaudījums, to veidoju kopā ar Maestro Raimondu Paulu, uzstāšos kopā ar pazīstamiem mūziķiem. Koncerta pirmajā daļā būs dzirdamas Maestro melodijas no izrādēm “Kabīrijas naktis” un “Marlēna”, otrajā daļā klausītājiem nodošu tautasdziesmas Raim­­­­onda Paula apdarē no mana – suitu – novada. Klausītāji varēs dzirdēt manu radošo izpaušanos, jo Maestro iedeva apdares melodiju, bet man pašai bija jāizdomā, ar kādām zilbēm un kā labāk melodiju izdziedāt. Koncerta izskaņā, protams, varēs dziedāt līdzi arī tautā iemīļotās dziesmas “Rasa”, “Šūpoles” un citas.

– Kādu laiku bijāt “pazudusi” no lielās skatuves. Kas mudināja atgriezties?
– Pēdējos gados vairāk pievērsos meitu audzināšanai. Pēc profesijas esmu skolotāja, jūtu, ka arī dzīves aicinājums ir būt pedagoģei. Tad, kad piedzima bērni, sapratu, ka mans aicinājums ir skolot, palīdzēt un atbalstīt meitiņas, tāpēc savas zināšanas nododu tieši viņām. Šajā koncertprogrammā priecēs mana vecākā meita Elza, kura spēlēs vijoli.

– Kā tapa ideja par savu koncertprogrammu?
– Draugi un paziņas ik pa laikam vaicāja, kad atkal kāpšu uz lielās skatuves. Nav tā, ka nedarīju neko, nereti iesaistījos projektos, bet līdz šim brīdim nevēlējos nekā liela, jo nebija jaunumu, ko parādīt citiem. Tagad ir īstais brīdis, man ir, ko teikt uz skatuves.
Atminos pirmo šīs koncertprogrammas izrādi publikai, tas bija novembrī, Mūzikas namā Daile. Tas man bija īpašs koncerts, nācās sakopot spēkus, bija liels satraukums, kā viss izdosies, jo dziedāšanu pāris gadu biju atstājusi otrajā plānā. Šķiet, vien minūtes piecas pirms koncerta tā īsti sapratu, ka būs jāiziet uz skatuves. Bija tāda sajūta kā nekad. Taču arī sapratu, ka šādu koncertprogrammu nevarētu nodziedāt agrāk. Īstais brīdis bija un ir tieši tagad, jo līdz katrai savai mazākajai šūnai sajūtu sevi un nododu emocijas klausītājam.

– Kā sākās jūsu mūzikas dzīve?
– Sākotnēji mācījos klavierspēli Alsungas Bērnu mūzikas skolā, pēc tam iestājos E.Melngaiļa Liepājas Mūzikas koledžā, apguvu klasisko vokālu. Tālāk jau dzīves ceļi veda uz Rīgu – J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kuru absolvēju kā mūzikas pedagoģe.

– Vai atminaties pirmo skatuves pieredzi?
– Nāku no Alsungas, aptuveni desmit gadu vecumā dziedāju ansamblī “Mazie suitiņi”. Suitu tautasdziesmu dziedāšanā raksturīgas saucējas, locītājas un vilcējas. Un kas ansamblī biju es? Protams, saucēja!

– Kā sākās jūsu sadarbība ar Maestro?
– Studiju laikos dziedāju Mūzi­kas akadēmijas korī, kur Maestro mani pamanīja un uzrunāja. Tolaik man bija 20 gadu, viņš piedāvāja piedalīties savā 65 gadu jubilejas koncertā. Man tas sākumā, protams, likās neticami, bet Maestro redzēja, ka pret iedoto nošu materiālu izturos ļoti nopietni, un tā mūsu sadarbība turpinās vēl šodien. Vēl joprojām pret Maestro izjūtu lielu cieņu.
Veidojot šo koncertprogrammu, prātoju, kā to visu salikt kopā, bet jutu Maestro atbalstu, viņš izstaroja tādu neaprakstāmu mieru, pateikdams, ka viss būs kārtībā un pats saliksies kopā īstajā brīdī un laikā. Viņam ir brīnišķīga intuīcija.

– Mākslinieki, kāpjot uz skatuves, sniedz savu enerģiju klausītājam. Kur smeļaties došanas enerģiju?
– Tā noteikti ir mana ģimene. Diendienā esmu kopā ar savām lieliskajām meitām un vīru. Redzu progresu it visā – kā viņas aug un attīstās, kā gūst zināšanas gan skolas mācību priekšmetos, gan mūzikas skolā. Mēs kopā mācāmies. Tajā es saskatu savu ieguldījumu. Protams, pozitīvas emocijas un enerģijas lādiņu sniedz arī mamma, māsa un pārējie radinieki.

Liela nozīme arī ir dzīvesveidam. Šobrīd aizvien populārāk ir ēst veselīgi un nodarboties ar sportiskām aktivitātēm. Arī es aizvien vairāk domāju par to, ko ēdu ikdienā un cik daudz kustos. Tas viss veido manu dzīves kvalitāti un sniedz enerģiju.

– Kāda šobrīd ir jūsu ikdiena, un ko varam sagaidīt nākotnē?
– Es varētu teikt, ka man dzīvē ir paveicies un esmu tāda kā izredzētā, jo sadarbojos ar Maestro Raimondu Paulu, esmu dziedājusi Jāņa Lūsēna izrādēs un koncertprogrammās un daudzos citos projektos, kas mani aizrāvuši. Man interesē tas, ko dziedu. Man nav pašmērķa tiekties pēc koncertu kvantitātes. Ja komponists redz mani savā darbā, tad ar lielāko prieku atsaucos. Katrs jauns projekts ir interesants man pašai. Patlaban nevaru neko solīt par nākotni.

– Kādā intervijā lasīju, ka aizraujaties ar distanču slēpošanu. Vai šosezon ir iznācis paslēpot?
– Šogad ziema diemžēl ir “zaļa”, manas slēpes nav varējušas slīdēt pa sniegu. Brīvajos brīžos skrienu, ja ir labvēlīgi laikapstākļi manam dziedātājas kaklam. Dzīvoju gaidās par siltākiem laikapstākļiem, lai varētu kaitot, jo arī tas man ļoti patīk.

– Kā sevi raksturotu vienā teikumā?
– Esmu sirdsapziņas cilvēks un cilvēks, kuram liekas, ka viss dzīvē ir jāizdara pašam.

– Padalieties ar kādu skatuves notikumu, kas liek jums pasmaidīt!
– Reiz, dziedot koncertā 11.novembra krastmalā, jutu, ka kleitai aizmugurē plīst un pamazām atveras rāvējslēdzējs. Šo koncertu filmēja tiešraidē televīzijā, operatori, protams, nemana, kas ar kleitu aizmugurē notiek, taču filmē arī no mugurpuses. Pēc tam man zvanīja draudzenes un kopīgi pasmējāmies par atgadījumu.
Vēl, protams, amizanti ir brīži, kad koncertā iznāc uz skatuves skaņdarbu ātrāk, nekā vajadzētu. Tas ir tāds neveikls brīdis, kad tā nemanāmi jācenšas noiet. Gājiens nost bieži vien ir vēl neveiklāks.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *