Ceturtdiena, 25. aprīlis
Vārda dienas: Līksma, Bārbala

Sajust rudens pieskārienu

Jānis Gabrāns
16:46
28.09.2016
15

Jau sācies laiks, kad var dziedāt: “Nāk rudens apgleznot Latviju.” Un tagad pastaigas dabā nes īpašu prieku acīm. Tik ierasto vasaras zaļumu nomaina bagātīga krāsu palete, ko vēl vairāk akcentē rudenīgi pieklusušais mežs. Rudens pastaigas atšķiras ar to, ka mazāk meklējam kultūrvēsturiskus objektus, vairāk dabas tuvumu. Protams, vislabāk, ja var apvienot gan to, gan to. Tie, kuri nevēlas doties tālākos ceļos, jo dienas kļūst īsākas, arī tepat Cēsu apkaimē var atrast lieliskas pastaigu takas, kur sajust rudens pieskārienu.

Niniera taka

Cēsīs dzīvojošajiem paveras lieliskas iespējas no pilsētas ātri nonākt dabā. Katrā pilsētas daļā ir savas pastaigu takas. Dzīvojot Valmieras, Festivāla, Akmens ielas un tuvējo privātmāju kvartālos, teicams pārgājiens ir līdz Niniera ezeram. Sanāk aplis nepilnu septiņu kilometru garumā. Var sākt ceļu pa taku, kas sākas pie dzelzceļa pārbrauktuves pie Birzes ielas. Tad gar naftas bāzi, pa taku gar Dukuriem, pāri pļavām, pakalniem, cauri mežiņam līdz pat Ninierim. Elpu var atvilkt cēsnieku iecienītajās peldvietās, kas rudenī kļuvušas jūtami klusākas. Pateicoties vietējo iniciatīvai, ezera krastā uzstādīti soliņi, kur var apsēsties un priecāties par rudenīgo ezeru, tā gludo spoguli, kurā spoguļojas dzeltenie bērzi. Var sēdēt un skatīties, kā peldēšanās sezonu turpina vēsā ūdens cienītāji. Viņu netrūkst, cilvēki atbrauc, nopeldas un dodas prom. Laikam šis ir visiecienītākais ezers rudens un ziemas peldēm.

Kad spēki uzkrāti, jādodas apkārt ezeram. No otras puses var papriecāties par “Čiekuru” jeb kokos iebūvēto māju, par ko arī “Druvā” esam rakstījuši. Tad pa taciņu, kas ved gar nelielu purvu, cauri mežam, mežiņam dodamies uz priekšu. Taka iestaigāta, jo pastaigas te iecienījuši ne tikai cēsnieki, bet arī Dukuros dzīvojošie. Taisnības labad jāteic, ka takas vairākas, katrs var atrast savu pastaigu maršrutu. Vasarā turpat var nobaudīt ogas, rudens pusē palasīt sēnes, ziemā – vienkārši priecāties par ainavu. Ejot pa galveno taku, ir sajūta kā pasaku mežā, jo virs galvas koku galotnes sakļāvušās, un dažbrīd atrodies gluži kā zaļā alā. Tā no vienas takas uz otru, tad jau mežs beidzas un nonākam uz ceļa, kas ved uz “Staļiem”. Atpakaļ var atgriezties pa to pašu celiņu gar Dukuriem, bet var nedaudz paiet uz “Staļu” pusi un tad pa grants seguma ceļu ieiet pilsētā pa Birzes ielu. Jā, šajā pastaigā nav kultūrvēsturisku objektu, toties dabas vai cik, un vakara pastaiga iznāk lieliska.

Saules kalna taka

Ja gribas tālāk no pilsētas, var braukt uz olimpisko centru “Cēsis” jeb slēpošanas – biatlona kompleksu “Priekuļi”. Tā ir īsta vieta daždažādām fiziskām aktivitātēm, tostarp pastaigām un nūjošanai. Tur marķētas divas pastaigu takas: īsākā ir Vanagkalna – Mežavota taka (2,3km), otra – Saules kalna taka, kuras garums 3,7 km. Abas ar zināmu kāpumu, kas liek patērēt arī spēkus jeb, raugoties no pozitīvā, sadedzināt kalorijas. Abas takas marķētas, vajag tik meklēt marķējumus un soļot uz priekšu, neaizmirstot sajust arī dabas tuvumu, kas katrā gadalaikā citāds. Ja gribas noiet tālāku gabalu, var iziet abus maršrutus. Tie, kurus bažīgus dara rudens dubļi, var staigāt pa asfaltētajiem celiņiem. Arī tā ir pastaiga 2,5 km garumā ar kāpumiem un kritumiem. Katrs var atrast sev un saviem spēkiem piemērotāko.

*AUGŠUP VAI LEJUP. Pārgājiens Veselavas takās sākas ar kāpienu lejup pa kāpnēm, kurām kopumā ir 141 pakāpiens. Kāpjot var raudzīties uz norisēm dabā vai pārdomāt dzīvi. FOTO: Jānis Gabrāns

*AUGŠUP VAI LEJUP. Pārgājiens Veselavas takās sākas ar kāpienu lejup pa kāpnēm, kurām kopumā ir 141 pakāpiens. Kāpjot var raudzīties uz norisēm dabā vai pārdomāt dzīvi. FOTO: Jānis Gabrāns

Veselavas muižas taka

Ja tomēr gribas arī kultūrvēsturisko piedevu, jābrauc uz Veselavas muižu. Mašīnu var novietot pie muižas ēkas un pastaigas sākt ar tās apskati. Šoreiz par pašu muižas ēku nestāstīšu, jo tas cits stāsts. Informācijai vien tas, ka muižu tālajā 1602. gadā no vairāku Raunas pilsmuižai piederošu māju zemēm izveidojis stārasts Pēteris Veselavskis, no kura uzvārda tad arī cēlies vietvārds Veselava.

Ap pašu muižas ēku ierīkotas pastaigu taciņas, soliņi, kur pastaigāties, pabaudīt šo kultūrvēsturisko gaisotni, paskatīties uz ēkām, kas iztēlē uzbur laikus, kad muiža bija pašā plaukumā, visas ēkas kalpoja savam uzdevumam. Var pat iedomāties sevi muižkunga lomā, laiski pastaigājoties pa īpašumu.

Kad tas iepazīts, var vai nu kājām, vai ar auto doties uz Veselavas brīvdabas estrādi, jo tur sākas vēl viena pastaigu taka. Jāuzteic teritorijas uzturētāji, jo viss sakopts, novietoti atkritumu maisi, tur ir galdi, soliņi, lai pēc pastaigas varētu iebaudīt maltīti svaigā gaisā. Var izmantot estrādes dotās iespējas un kopīgi nodziedāt kādu dziesmu vai uzlaist danci, iedomājoties, ka skatītāju pilnas rindas un visi sauc “bravo!”.

Pēc priekšnesuma laiks doties uz taku, kas ved lejā līdz upei. Informācija vēsta, ka jānokāpj 141 pakāpiens, ko tomēr nepārskaitīju. Te var vilkt zināmu līdzību ar Sapņu trepēm Mazsalacā. Arī Veselavā var kāpt un sapņot, bet vēl labāk – priecāties par lielisko ainavu. Pusceļā var piestāt tā sauktajā Mīlestības terasē. Lejā nonākam vietā, kur Dzirnupīte ietek Raunī, un tā esot vieta, kur krustojas triju pagastu – Veselavas, Vaives un Priekuļu – robežas. Bieži negadās būt šādās krustcelēs. Ūdens tuvums allaž nomierina, rosina uz meditatīvajām apcerēm, bet jo īpaši upītes čalošana, plūstot pa izteikti akmeņainu gultni. Jāteic, sen nebiju redzējis tik akmeņainu gultni, kas šobrīd, kad līmenis zems, redzama īpaši uzskatāmi.

Redzot stāvos krastus abpus upei, var aizdomāties par tās kādreizējo varenību, jo straume iegrauzusies dziļi zemē. Šī ir īsa taka, jo, mazu gabaliņu vedusi gar upi, tā atkal steidzas kalnā pa izbūvētiem pakāpieniem. Kad tikts augšā, nedaudz vajadzētu paiet pa labi un paraudzīties uz leju, uz upi, kas plūst kaut kur dziļi, dziļi. Iespaidīgi! Tad var atgriezties pie estrādes, un, kā jau minēts, ja ir vēlme, piesēst pie galda un kaut ko apēst.

Iespējas pastaigām ar ideju ir tepat Cēsu apkaimē, atliek tikai doties dabā un izbaudīt tās jaukumus.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
6

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
44

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
114

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
358

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
114

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
27
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
37
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
37
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
36
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi