Raksti

Dzīves stils

Saglabājot veco, veido jauno

Pagalmā. Pie mājas liela vērtība ir vecie koki. Tos nevar kā puķi iestādīt dārzā, atgādina taureniete Diāna Ligere.
Foto: Sarmīte Feldmane

Cauri mežam, kur ik pa laikam redzami nelieli tīrumi, parādās neliels ceļš, kura malās aleja ved uz mājām kalniņā. Taurenes pagasta “Lejas Bērziņus” noslēpj koki, bet ceļā pie pagalma kā sargi sagaida divas tūjas. “Vecā māja bijusi lejā, tāpēc arī tāds nosaukums. Arī jaunā kalnā ir sirmgalve,” stāsta saimniece Diāna Ligere. “Lejas Bēr­ziņi” ir Diānas drauga Jāņa Grīn­berga mātesmātes māja. Pēdējos trijos gados viņi apkārtni pārvērtuši līdz nepazīšanai, te viss tiek veidots tā, kā pašiem patīk.

“Pagalmā kādreiz bija bijusi rožu dobe, tās auga arī otrpus mājai. Izveidoju apaļu dobi, sastādīju vēl citas šķirnes, bet goda vietā ir vecās saimnieces Elziņas roze. Prieks, ka visas pārziemoja. Ta­gad tikai čubinu, mēsloju ar zirga mēsliem, bet rozes grib saulīti, kuras trūkst. Pārstādīju arī vecās peonijas, kopā ar īrisiem tās veido skaistu dobi, “ stāsta Diāna un uzsver, ka vēl tikai praksē mācās un savu reizi kaut kas arī neizdodas, kā gribētos.

Plašo pagalmu no vējiem pasargā Jāņa mammas stādītais egļu dzīvžogs, jaunie saimnieki iestādījuši priedes. “Man patīk skujeņi. Gribu iemācīties tos pavairot,” saka Diāna un ved rādīt skaisto dobi, kas iekārtota pie jaunceļamā staļļa. Divi milzeņi izauguši pie mājas, pārāk tuvu ēkai, un viņa mēģinās pārstādīt. “Stādām dekoratīvos kokus, krūmus, jaunus augļu kokus. Vecās ābeles pēc apzāģēšanas ir ļoti skaistas. Tās pagalmā dod tādu īpašu noskaņu. Kad zied, ir tik gleznaini,” stāsta saimniece un atklāj, ka katrs koks tiek iestādīts ar kādu nākotnes domu, ko abi ar Jāni grib īstenot. Viena no tām – lai apkārt būtu skaisti un te būtu laimīgi dzīvot.

“Katram augam svarīgākais – atrast īsto vietu. Ja redzu, ka kaut kas nepatīk, pačubinu, vēlāk pārstādu,” saka Diāna.

Pagalmā vairākas puķu kompozīcijas, kuras saimniece sauc par laivām – izgrebtos koka bluķos stādītas dažādas puķes. Tās priecē ar krāsām. Vienā, piemēram, mīļi sadzīvo begonijas, mazās rozītes un studentu neļķes. Studen­tu neļķu gadu gaitā saaudzis pagalmā daudz, dažviet tās zied kā paklājs.

“Man dobēm patīk dažādas formas, ne kvadrāti. Pavasarī iztēlojos, ko gribu. Tagad redzu, kas iznācis, kur vajadzēja kādu košāku augu, kur garāku. Jo tālāk no mājas, jo stādu kaut ko garāku, lai pa gabalu redzams krāsains akcents,” pieredzē dalās taureniete.

Lielu daļu vasaras puķu stādu Diāna audzējusi pati. “Ledus­puķes pati pārziemināju istabā pie loga, kur gaišs, nedaudz palaistīju, un jau ziemā uzziedēja. Lobēlijas labāk pirkt, nevis audzēt stādus, jo tomēr pārāk vēlu zied. Ar petūnijām var gadīties visādi. Samtenēm trūkst saules, tās ēd gliemeži, balzamīnes gan ne. Sasēju saulespuķes, tikai divas uzdīga. Bieži vien iznācis, ka lētākās sēklas un lētākie krūmi labāk aug,” ar smaidu stāsta saimniece un atklāj, ka ar istabas puķēm īsti nesaprotas, iespējams, tām telpās trūkst gaismas.

Pie mājas lejiņā ir dīķis. Nākamvasar Diāna un Jānis ķersies klāt tā sakopšanai. Un noteikti iestādīs arī kādu ūdensrozi.

“Darām tā, kā pašiem patīk, lai te justos labi,” saka Diāna un pārlaiž skatienu pagalmam. Aiz tā nelielas pļavas un visapkārt mežs. Lielie koki aiztur vējus. “Man vienmēr patikušas alejas. Katrā dārzā var iestādīt rozes, dažādus košumkrūmus, bet ne tādus kokus,” ar lepnumu stāsta saimniece. Iebraucamā ceļa alejā, vēl arī pagalmā, veci oši, kļavas, gobas, ozoli. “Puķes, kas zied, dod prieku, bet vecajiem kokiem ir cita vērtība, tādu nav pie katras mājas. Cik daudz šie varenie oši varētu pastāstīt, ko pieredzējuši! Uztrau­cos par ošu slimību, dzirdēju, ka arī Piebalgā vairāki gājuši bojā,” pārdomās dalās taureniete un lietišķi piebilst, ka starp ošiem vēlas iekārt šūpuļtīklu. Karstās dienās tā būtu ļoti jauka atpūtas vieta.

Ar smaidu Diāna pastāsta, ka daudzi brīnās, vai viņai laukos nav garlaicīgi. Diāna tikai atsmej: “Te visu dienu ir ko darīt. Un man patīk!” Viņa ir rīdziniece, kura jau bērnībā zinājusi, ka reiz dzīvos laukos. Netālu, tepat Taure­nes pagastā, dzīvo vecvecāki. Jānis katru dienu brauc uz darbu Valmierā. Diānas aizraušanās ir zirgi. Patlaban viņai ir ķēve un kumeliņš, līdz rudenim “Lejas Bērziņos” tiks uzcelts stallis. “Mums vakaros patīk doties izjādēs un pastaigās. Ap saulrietu noskaņa dabā ir neizstāstāma,” bilst taureniete un atzīst, ka abi ar draugu domā par kādu nodarbošanos laukos.

“Te redzams padarītā rezultāts, to īpaši pamana tie, kuri kādu laiku nav bijuši ciemos. Māja veca, uzturam, remontējam, kopjam. Apkārtnē gribam saglabāt vērtīgo un veidot ko jaunu. Esam jauni, viss vēl priekšā, plāni lieli, tikai jāīsteno,” saka taureniete Diāna Ligere “Lejas Bērziņos”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *