Raksti

Dzīves stils

Pie klavierēm – zem bērziem

Reinis Zeri'ņš.
Foto: Publicitātes

Londonā dzīvojošais, pasaules koncertzālēs spēlējošais latviešu pianists Reinis Zariņš klausītājus nekad neatstāj vienaldzīgus. Un Cēsīs mūzikas cienītāji to izbaudījuši ne reizi vien. Maza pilsēta, samērā maza koncertzāle, bet pie Cēsu flīģeļa aizraujoši mākslinieki.

– Jūs zināt koncertzāles tālu aiz Latvijas robežām. Kā varētu raksturot Cēsu koncertvietu?
– Cēsis patiešām ir maza vieta! Taču fakts, ka šurp koncertzāles dēļ vien brauc mākslinieki no visas pasaules, ir tik lielisks!

– Pateicoties jūsu ierosmei, rīt festivāla “Čello Cēsis” atklāšanas koncertā būsiet kopā ar amerikānieti – virtuozo čellisti Ešliju Bāsgeitu.
– Mēs esam studiju biedri no Amerikas laikiem. Eiropā ar Ešliju uz vienas skatuves uzstāsimies pirmo reizi.

-Uz ko lai publika gatavojas, izdzirdot par jūsu kopīgo koncertu?
– Uzaicinu izbaudīt modernu mūziku vai vismaz veselīgu ziņkāri par to, kas nezināms. Izzināt un saprast – tādu ziņkāri pret mūziku ir vērts izkopt. Zinu, tāda nerodas dabiski, pie tā jāpiestrādā.

– Vidzemes koncertzāle piestrādā. Pilna zāle bija pirms pieciem gadiem, kad spēlējāt Čaikovska Pirmo klavierkoncertu, un šopavasar, kad jūsu izpildījumā atkal skanēja pasaulslavenais koncerts.
– Arī šovasar man bija laba sajūta. Pagājuši pieci gadi, atkal šeit varēju spēlēt Čaikovska koncertu. Kad biju mazs, manai vecmāmiņai bija tāds sapnis, kā šo slaveno koncertu spēlēšu uz lielas skatuves. Viņa gan to nepiedzīvoja, bet mana mamma klausījās ar asarām acīs.

– Vai esat saskaitījis, kuru reizi rīt nāksiet pie Cēsu brīnišķīgā flīģeļa?
– Jau grūti saskaitīt. Cēsu zāle man ir kā mājas, kad esmu prom no mājām.
Pēc koncertiem mani neviens te nav steidzinājis. Esmu izmantojis iespēju palikt apartamentos. Līdz ar to arī pilsētā kaut ko esmu redzējis, pabaudu Cēsis, kaut vai saullēktu nākamajā rītā pēc koncerta.

– Saullēkti ir skaisti visos gadalaikos. Jūsu repertuārā ir Pētera Vaska skaņdarbs “Gadalaiki”.
– Esmu tos iestudējis kā personisku vēstījumu, strādājot kopā ar horeogrāfu Kirilu Burlovu. Cēsīs gan to neesam rādījuši. Tam vajadzīga skatuviskā vide, kurā var panākt pilnīgu tumsu – melnā kaste kā teātrī. Cēsu skatuvi apņem gaišais koks. Nav iespējams tā īsti paslēpties.

– Jūs par emocijām runājat ne tikai caur mūziku, bet arī caur dabu. Savā interneta vietnē esat dalījies ar dabas attēliem: “Ķemeru purvs pēc saullēkta”, “Dzintaru pludmale saulrietā. Pirms mana Bēthovena”. Pastāstiet, kāpēc?
– Mūzika ir bezvārdu māksla, un tomēr par to jārunā. Klausītāji pēc koncerta sajūtas apraksta vārdos. Tāpat arī es. Kā pianists asociējos ar ieraudzīto dabā. Līdz šim nebiju apsvēris, kāpēc tieši fotografēju. Man ir iedzimta krāsu dzirde. Es harmonisko mūzikas pusi uztveru krāsaini – akordi, toņkārtas ir krāsas manām sajūtu acīm.

– Kā šādu darbību uz Cēsu skatuves esat izjutis?
– Reiz līdzi uz koncertu atbrauca holandiešu gleznotāja. Grūtā darbā bijām sagatavojuši skaņdarbu, spēlēju, un viņa tieši to mirklī gleznoja. Viņa no galvas zināja visu partitūru. Līdzīgi atkal būs tagad Čello festivālā. Čells un klavesīns, bet čelliste Margarita Balanas gatava gleznot uz skatuves. Interesanti, ko tieši viņa darīs!

– Akcijas “Baltijas ceļš” 30. gadskārtu jūs piepildījāt ar klavierspēli birztalā pie Siguldas kultūras nama. Kāpēc tāda izvēle?
– Tas šķita īpaši, saulrietā piesēsties pie klavierēm un zem bērziem spēlēt, atceroties tā laika notikumus. Šī akcija bija graujoša toreizējai varai. Siguldā gribēju izcelt faktu, ka tajā laikā Baltijas valstīs bijām tik vienoti, uzsvērt dienu ar neparasti ciešo vienotību. Tāpēc meklēju atbilstošus skaņdarbus un tikai divas nedēļas pirms koncerta uzzināju, ka bijis īpašs skaņdarbs. Tas sacerēts, rakstot trim komponistiem no trim valstīm, katram bija sakāmais par “Baltijas ceļu”.

Ieraksts neeksistē, kā izklausījies, nevienam nebija ne jausmas. Ļoti daudzi cilvēki, ja tā varētu teikt, sadevās rokās, lai atrastu notis. Izdevās! Skaņdarbs atradās, un varēju to nospēlēt. Domāju, 99 procenti Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju nemaz nezina, ka tāds kopīgs skaņdarbs eksistē, bet es paspēju to līdz īstajam brīdim iemācīties un nospēlēt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *