Ceturtdiena, 25. aprīlis
Vārda dienas: Līksma, Bārbala

Patagonijas dabas neaprakstāmā varenība

Jānis Gabrāns
11:59
18.01.2017
16
Argentina1 1

Dzirdot vārdu “Patagonija”, vispirms prātā nāk grāmata “Kapteiņa Granta bērni”, jo pazudušā kapteiņa meklētāji savā ceļojumā pa 37. paralēli šķērsoja arī to. Uzziņai. Patagonija ir ģeogrāfisks reģions Dienvidamerikas dienvidos – Čīlē un Argentīnā. Aizvadītā gada nogalē uz Patagoniju Argentīnā devās Juris Leimanis, kurš ik palaikam iepazīst kādu mazāk zināmu vietu. Jautāts, kā notiek galamērķa izvēle, viņš saka: “Uz austrumu pusi esmu bijis vairākas reizes, bet uz otru – Amerikas pusi – ne. Gribējās apskatīt arī šo pasaules daļu. Meklējot iespēju, atradu grupu, kas gatavojās doties uz Patagoniju. Tā kā vēlējos braukt nevis uz populāriem tūrisma galamērķiem, bet doties mežonīgā dabā un informācija, ka vairākas dienas būs pārgājiens, kurā nebūs elektrības, tālruņu, mani nebiedēja, drīzāk vilināja, sapratu, ka šis būs īstais ceļojums.”

Viņš norāda, ka šādā braucienā jārēķinās ar garu ceļu, jo galamērķis – pilsētiņa Čaltena Argentīnas nekurienē – sasniegta tikai pēc 37 stundām, no kurām kādas 20 pavadītas lidmašīnā.

“Interesantas bija pēdējās trīs stundas, ko pavadījām autobusā ceļā no lidostas līdz naktsmītnei. Bija nereāla sajūta. Braucām pa labu, asfaltētu šoseju – Route40 -, kas ved cauri visai Argentīnai no ziemeļiem uz dienvidiem, bet neviena cilvēka, nevienas mājas, nevienas mašīnas. Vienu brīdi bija sajūta, ka tūlīt blakus autobusam parādīsies indiāņi zirgos ar spalvu rotām uz galvas,” atceras J. Leimanis.

Lai izstāstītu visu piedzīvoto Patagonijā, vajadzētu vismaz laikraksta atvērumu, tāpēc sarunā centāmies iezīmēt tikai pašu interesantāko. Vispirms Jurim nācies aprast, ka atrodas dienvidu puslodē, jo saule dienas vidū spīdējusi no ziemeļu puses, nevis no dienvidiem kā pie mums: “Bija interesanti dzirdēt, ka draugi, paziņas teica – dodies uz dienvidiem, tur karsti! Viņi nebija padomājuši, ka tas ir ļoti uz dienvidiem, mēs Dienvidpolam bijām tuvāk nekā te, Latvijā, Ziemeļpolam. Siltāk, protams, bija, jo no Latvijas vēlā rudens bijām nokļuvuši agrā pavasarī, kad daba sāk atmosties.”

Ceļojuma centrālais notikums – septiņu dienu pārgājiens pa Los Glaciares nacionālo parku. Atceroties piedzīvoto, J. Leimanis norāda, ka vispirms jāpastāsta, ko tur uzskata par nacionālo parku, un tas ļoti atšķiras no mūsu izpratnes: “Ierodoties parakstījām dokumentu, ka ievērosim visas prasības, pirmkārt, nespersim kāju nost no takas, otrkārt, neko aiz sevis dabā neatstāsim. Visi atkritumi jānes līdzi, pat banānu mizas, ābolu serdes un citas organiskas vielas, ko Latvijā mierīgu prātu nometam. Tur neko nedrīkst atstāt, lai tas kaut niecīgākā veidā neietekmētu vietējo dabu.”

Arī somas, teltis, pārtika jānes cilvēkiem, dzīvniekus nastu nešanai izmantot aizliegts. Savulaik tas mēģināts, taču lietainā laikā takas ļoti izbradātas. Tur tiek darīts viss, lai būtu iespējami mazāka iejaukšanās dabā. Tur dabai neviens netraucē, cilvēkiem tajā jājūtas nevis kā saimniekiem, bet kā viesim.

“Tas ļoti disciplinē, nav pat domas kaut ko atstāt. Drīzāk, ieraugot, ka kādam kaut kas nejauši izkritis, uzreiz to paņem,” atceras Juris.

Ceļotājiem nenācās pašiem nest teltis, pārtiku, to nodrošināja vietējā tūrisma firma, katram plecos tikai sava mugursoma, vidēji 12-17 kilogrami.

“Tās bija īpašas, neaizmirstamas dienas, katrā kāda “odziņa”, vieta, kur gribas apstāties, skatīties, baudīt, fotografēt un fotografēt,” stāsta ceļotājs. “Viena no tām – kad sasniedzām pāreju un priekšā pavērās Lielais ledus lauks. Ledus visur – priekšā, pa labi, pa kreisi. Tajā brīdi saproti, ka esi tik niecīgs dabas priekšā. Citu dienu pavērās fantastisks skats uz Fitz Roj masīva virsotņu zobiem, šis siluets ir Patagonijas galvenais simbols. Vieta un panorāma tik skaista, ka negribas doties prom. Un tā katru dienu,” stāsta ceļotājs.

Lielākais pārbaudījums pārgājienā bijusi diena, kad vispirms nācies iet 2000 metrus uz augšu, uz Cerro Huemul virsotni (2677m) un tūlīt tikpat daudz lejā. Pašā augšā sniegs un migla, taču virsotne tikusi sasniegta. Tiesa, tuvu pie kores pārkares nav bijusi vēlēšanās iet, jo otrā pusē uz leju 1000 metru stāva klints siena. Kopumā tās dienas pārgājiens ildzis 13,5 stundas, bet visā nedēļā ceļotāji veikuši 102 kilometrus, sakāpuši 6180 augstuma metrus, ejot pavadījuši 55 stundas.

“Septiņas dienas aci pret aci ar dabu, ar milzīgu bijību pret to. Ja ir doma par šādu ceļošanu, katram sev jāpajautā, vai viņš gatavs nedēļu dzīvot bez elektrības, saziņas līdzekļiem, interneta, mazgāties kalnu upē un darīt to maksimāli ātri, lai rokas, kājas nenosalst. Es saku – tas ir to vērts,” atzīst ceļotājs.

Arī turpinājums bijis atmiņā paliekošs, jo apskatīts iespaidīgākais Patagonijas ledājs – Perito Moreno. Tas ir viens no 48 ledājiem, kas plūst no Dienvidpatagonijas ledus lauka, kas ir pasaulē trešā lielākā saldūdens rezerve. Perito Moreno ledājs ir 31 km garš un 5 km plats, kopējā platība – 250 km2.

“Šo skatu nevar izstāstīt, arī fotogrāfijas to nespēj atspoguļot, tas jāredz savām acīm. Ledus siena apmēram 70 m augsta, un te atkal saproti, ka cilvēks pret šo dabas varenību ir mazs un niecīgs. Izbaudījām visiem tūristiem pieejamās iespējas, jo Perito Moreno kļuvis par vienu no galvenajiem tūrisma apskates objektiem, aprīkots ar iespaidīgu infrastruktūru. Tas nedaudz traucēja tikko izbaudītajai Patagonijas mežonībai, taču iespaids, veroties ledāja varenībā, tomēr neaprakstāms,” stāsta J. Leimanis.

Ceļojuma noslēgumā divas diennaktis pavadītas Buenosairesā ar tango vakariem, slavenāko kapsētu visā Dienvidamerikā un citām interesantām vietām, bet tas jau ir cits stāsts.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
26

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
46

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
114

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
361

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
114

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
28
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
38
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
37
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
36
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi