Piektdiena, 29. marts
Vārda dienas: Aldonis, Agija

Par mūzikas instrumentu, kurā iemiesojas cilvēka dvēsele

Arita Lejiņa
07:29
16.07.2019
11
Kokle 1

Latviešu folklorā visvairāk apcerētais un apbrīnotais mūzikas instruments ir kokle, ar ko saistās ne tikai senākās, visvairāk izpētītās spēles tradīcijas, bet arī inovācijas un jaunrade.

Kokles spēli ir iespējams mācīties Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā, kur instrumentu spēli šobrīd apgūst vairāk nekā desmit audzēkņu. Šī gada kokles klases absolvente Samanta Ceruka stāsta:

“Kokle ir mans ceļvedis uz harmoniju un saskaņu ar sevi, arī folklorā šis instruments tiek dēvēts par dvēseles instrumentu. Kokle sakustas, un sakustas arī pats spēlētājs. Reizēm man ir vieglāk paust savas emocijas mūzikā, nekā izrunājot tās vārdos. Etno­grāfisko kokļu meistars Ģirts Laube ir sacījis: “Koklētājs atrod atslēgu pie kokles dvēseles caur savu dvēseli.””

Samanta ir 21 gadu jauna praulēniete, kuru uz Cēsīm atvilināja muzicēšana. Līdztekus koncert­koklei jauniete spēlē un apgūst etnogrāfisko kokli un darbojas popfolka grupā “Sintēze”. Viņa savu turpmāko dzīvi vēlas saistīt ar muzicēšanu.

Ilzei Žvartei, Austrumlatvijas reģiona koklētāju ansambļu virsvadītājai un Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas kokles spēles skolotājai mācīšana jau vairākus gadus ir tiešais darbs, pie­nākums un arī atbildība. “Mā­cīt spēlēt kokli, mācīt diriģēt un spēlēt kokli pašai sniedz fantastiskas sajūtas un emocionālo pacēlumu. Tas ir pozitīvs lādiņš, jo kokles skaņām ir spēcīga enerģētika.”

A.Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola ir vienīgā vieta Cēsu pusē, kur apgūt kokles spēli. Ilze Žvarte atklāj: “Ir liels pieprasījums pēc kokles spēles skolotājiem, jo daudz bērnu, jauniešu un pat pieaugušo vēlas apgūt šī instrumenta spēli. Piedāvājumu nodrošināt grūti, bet priecē, ka cilvēkiem ir interese.”

Samanta Ceruka kokli spēlē jau kopš astoņu gadu vecuma: “Sanāk, ka šo instrumentu mācos un spēlēju trīspadsmit gadus. Kokles spēles prasmi sākotnēji apguvu Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā pie skolotājas Ineses Ābolas. Manas mammas neizlolotais bērnības sapnis bija prast spēlēt kokli. Šis bija iemesls, kāpēc viņa man neviļus aicināja mācīties spēlēt tieši šo mūzikas instrumentu. Pēc 10. klases nolēmu kokli apgūt profesionālākā līmenī, tāpēc iestājos Cēsu Mūzikas vidusskolā, kur kokles spēli apguvu pie skolotājām Ilzes Žvartes un Ievas Lapšānes, un šogad skolu absolvēju.”

Kas pamudināja Ilzi Žvarti apgūt kokles spēli? To viņa pati nemaz nezina. “Mācījos tagadējā Cēsu 1.pamatskolā un 3.klasē izdomāju, ka vēlos mācīties spēlēt kokli. Pirms tam ar šo mūzikas instrumentu nebija nekādas saskarsmes. Ļoti priecājos, ka mana skolotāja Ruta Bērziņa ielika pamatus un mīlestību uz spēlēšanu, un nu jau vairāk kā četrdesmit gadus dzīvoju ar šo dvēselisko mūzikas instrumentu.”
Par savām uzstāšanās reizēm un piedzīvojumiem I.Žvarte dalās atmiņās: “No skolas laikiem visspilgtāk atminos dalību konkursā Gulbe­nē, kur ieguvu 3.vietu. Spēlēju “Div`dzelteni kumeliņi”, un to visu atskaņoja Latvijas Radio. Tajā laikā tas bija liels notikums un arī liels pārdzīvojums, jo pati dzirdēju, kā vienu noti nospēlēju nepareizi”.

Abas koklētājas atzīst, ka vissaviļņojošākie brīži ir tie, kad vairāki simti koklētāju vienlaicīgi atrodas uz skatuves un muzicē kopā. Viens no šādiem īpašajiem brīžiem ir iespēja piedalīties gan pieaugušo, gan bērnu un jauniešu Dziesmu un deju svētkos Kokļu mūzikas Lielkoncertā. Protams, var kokli spēlēt arī individuāli un ansamblī. S.Ceruka atzīst: “Katra reize, spēlējot kokli uz skatuves, ir kā piedzīvojums, tomēr labprātāk izvēlos spēlēt ansamblī. Protams, vienmēr būs uztraukums, bet muzicēšana ansamblī sniedz prieka sajūtu, ka uz skatuves atrodas vēl kāds atbalsta plecs, kuram patīk tas, ko dara. Ikkatru gadu visos Latvijas reģionos notiek kopspēles pasākumi, kuros piedalās vairāk nekā simts koklētāju. Šie koncerti, kā arī citi festivāli, ikvienam koklētājam ir svarīgi un aizraujoši – programmas gatavošana, garie mēģinājumi un pēc tam arī brīnišķīgie koncerti. Tajos ir sajūta, ka visi koklētāji var vienoties mūzikā kā viena liela un laimīga ģimene.”

Abas koklētājas ir vienisprātis, ka ikviens var apgūt kokles spēli. Tomēr, lai iemācītos, ir jābūt vēlmei, pacietībai un gribasspēkam, jo mācību process prasa laiku un cītīgu darbu. “Protams, neaizmirstama sastāvdaļa ir mīlestība pret tautas mūziku – tautasdziesmas, dejas – tas viss ir cieši saistīts ar kokli,” papildina Samanta. Tur­klāt, ja vēlas sajust maģisko sajūtu, vispirms jāizdomā, kādu kokli apgūt – etnogrāfisko vai koncert­kokli. Etnogrāfiskā kokle ir “atnākusi” no 8., 9.gadsimta līdz mūsdienām, tā ir mazāka, tai ir no piecām līdz 15 stīgām, un to var paņemt klēpī. Uz etnogrāfiskās kokles var iemācīties spēlēt akordu pavadījumus dziesmu un deju melodijām. Koncertkokle piedāvā plašākas iespējas – koklei ir 32 līdz 34 stīgas, tā ir lielāka un vairāk domāta “lielajai skatuvei. ”

S.Ceruka, daloties pieredzē, stāsta: “Mūsdienās, lai iemācītos spēlēt koncertkokli, visieteicamākā vieta, kur to apgūt, būtu mūzikas skola. Koncertkokles iegāde ir dārga. Lielākā daļa Latvijas mūzikas skolu piedāvā izīrēt šo instrumentu, dodot iespēju visiem bērniem mācīties spēlēt šo kokli. Lielu popularitāti ir guvušas etnogrāfiskās kokles jeb “mazās” kokles. Šo instrumentu var iemācīties spēlēt gan pašmācības ceļā, gan folkloras kopās vai privātstundās. Lielu ieguldījumu un mācību materiālus etnogrāfiskajām koklēm ir sniedzis Ansis Jansons, kurš pats ir etnogrāfiskās kokles spēles virtuozs. Viņš arī izveidojis Rīgā kokļu studiju “Kokļu mežs”, kur ikviens, kurš vēlas iemācīties etnogrāfisko kokli, var droši doties spēlēt.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Rotaļlietām jābūt bērniem drošām. Top jauna regula

08:18
29.03.2024
6

Eiropas Parlaments (EP) turpina darbu, lai pilnveidotu normatīvo regulējumu, kas samazinātu ES vienotajā tirgū pārdoto bīstamo rotaļlietu skaitu un labāk aizsargātu bērnus ar tām saistītajiem riskiem. 13.martā Parlaments balsoja par priekšlikumu EP un Eiropas Padomes regulai par rotaļlietu drošumu. Ar to atceļ direktīvu, kas līdz šim regulē šo jomu. Te jāatgādina, ka direktīvas ir tiesību […]

Veselīgs uzturs – tas ir dzīvesveids

11:30
28.03.2024
124

Ēdienkarte, kurā ir tikai augu produkti. Tas ir Beātes Ligeres labsajūtas pamats “Mani sauc Beāte! Esmu vizuālās komunikācijas speciāliste, kura savus brīvos brīžus velta, aktīvi meklējot un iepazīstot informāciju, kuras galvenais nolūks ir veidot veselu, laimīgu, ilgtspējīgu ķermeni un garu. Nu jau vairāk nekā četrus gadus savā uzturā nelietoju dzīvnieku valsts produktus un glutēnu saturošus graud­augus. Tas ne tikai […]

Noderīgi padomi, kā aizvadīt skaistas Lieldienas

15:11
27.03.2024
68

Pavasaris ir klāt: dienas kļūst garākas, naktis – īsākas, un klāt arī skaistākie šī gadalaika svētki – Lieldienas, kas tiek svinēti par godu pavasara un saules atnākšanai, gaismas uzvarai pār tumsu. Lai palīdzētu dabai un zemei mosties un veicinātu tās auglību, mūsu senči jau izsenis piekopuši dažādus rituālus un tradīcijas. “Bonava Latvija” eksperti apkopojuši noderīgus […]

Varēt pašai, ne čīkstēt

14:29
22.03.2024
196

Skaidrīte Zūpe paskatās pa logu. “Pļavā, kur saauguši bērziņi, pļāva sienu. Bija sakrauts zārds pie zārda. Pēc ballēm tur pārīši gāja. Tepat pie mājas bija dārziņš. Viena mana stādītā ābelīte vēl rudeņos pilna ar āboliem. Te garām no fabrikas uz staciju brauca bānītis. Vīrs Aivars ar to nobrauca ilgus gadus.” Ar Līgatni saistās teju viss […]

Arī vēsturei vajag telpu

12:36
20.03.2024
15

Vēsturi nepaslēpsi, tā parādīs savu vaigu. Tas burtiski redzams arī uz Cēsu ēkas sienas, kurā pirms vairākām desmitgadēm darbojās Banka Baltija. Uzraksts laiku pa laikam izceļas vairāk, citreiz mazāk, bet vienmēr atgādina par ne tik seno laiku, kuru lielākā daļa piedzīvojuši personīgi.

Kopā ar ģimeni atgriezties bērnības mājās

00:02
09.03.2024
83

“Ar ģimeni dzīvojam Kvēpenē. Mūs uz palikšanu šeit atveda kovida pandēmijas laiks. Līdz tam dzīvojām Rīgā, “Kvēpenes” bija mūsu brīvdienu māja. Es gan šeit esmu pavadījusi visu bērnību, dzīvojām no 1989.gada līdz maniem pusaudža gadiem,” pastāsta Anete Ķuze. Vēlāk sekoja uzņēmējdarbības vadības studijas Rīgā augst­skolā “Turība”, pēc tam arī darbs – kādu laiku kopā ar […]

Tautas balss

Nebija patīkami

20:22
25.03.2024
32
Druva raksta:

“Tādā laikā dzīvojam, kad suņu saimniekiem ir savas īpašās tiesības un nav jārēķinās ar citiem. Laikam jau ir nožēlojami, bet ne visiem cilvēkiem tomēr suņi patīk, ir arī tādi, kam no šiem dzīvniekiem bail. Protams, tā ir viņu problēma! Tāpat kā tā, ka nešķiet pieņemami, ja lielveikala    iepirkumu ratiņos tiek ielikts suns, vadāts pa […]

Vakars aizkustināja

12:38
20.03.2024
24
Druva raksta:

“Esmu pateicīga skolotājiem un abiturientiem par skaisto Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas Žetonu vakaru. Cik lielu darbu ieguldījuši skolotāji un audzēkņi, lai būtu šis brīnišķīgais pasākums! Novēlu, lai veiksmīgs skolas gadu nobeigums un gandarījums par paveikto, piepildās sapņi un cerības. Cik gudri un skaisti cilvēki aug nākotnei! Paldies 2.pamatskolai par telpām, zāle pilna, un katrs, […]

Savāda iepirkšanās

00:01
16.03.2024
29
Druva raksta:

“Atradu kādā interneta mēbeļu veikalā galdiņu, pasūtīju to, kurjers atveda, viss kārtībā. Tomēr, redzot, ka mēbele ražota Baltkrievijā, radās jautājums, vai tas tā drīkst būt. Ierakstot veikala mājaslapas preces komentāru sadaļā šo informāciju, to kāds operatīvi izdzēsa. Ne­vēlas, ka traucē biznesu,” savas aizdomas klāstīja liepēniete V.

"Druva" noskaidro. “Latvijas Pasts” nepiegādā Cēsu novada pašvaldības izdevumu

11:57
15.03.2024
60
36
Andra Gaņģe raksta:

“Mēs, vecpiebaldzēni, kas dzīvo Greiveros, šomēnes neesam saņēmuši pašvaldības izdevumu “Cēsu Novada Vēstis”. Gaidām jau ilgāku laiku, bet kā nav, tā nav. Kāpēc “Latvijas Pasts” kavējas ar piegādi?” redakcijā ar šādu jautājumu vairākkārt vērsās kāda vecpiebaldzēniete. “Latvijas Pasta” Vidzemes reģionā vadītāja Gunita Tomsone paskaidroja, ka no 1.marta “Latvijas Pasts” vairs neizplata Cēsu novada pašvaldības izdevumu. […]

Noteikumi nav visiem?

11:54
15.03.2024
34
1
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā Cēsīs, Gaujas un Palasta ielas krustojumā, manīju kādu ārkārtīgi steidzīgu baltas krāsas apvidus auto, kurš “palidoja” garām krustojumā divu trīs jau apstājušos spēkratu rindai, it kā luksoforā degošais sarkanais signāls uz viņu neattiektos. Žēl, ka vēl arvien sastopami tādi sevi un citus apdraudoši autovadītāji,” stāstīja raiskumietis Ainārs.

Sludinājumi