Raksti

Dzīves stils

Pagalms vairs neslēpjas aiz ceriņiem

Veselavas “Ezernieki”. Pamazām pārveidojas bijušās muižas ēkas apkārtne un pagalms. Garāmbraucējus priecē ziedošās puķes, karogs mastā, pastkastīte, pie kuras arī zied puķes.
Foto: Sarmīte Feldmane

Nogriežoties uz Veselavas muižu, pašā ceļa malā ir “Ezernieki”. Ēka kādreiz piederējusi muižai, kolhoza laikā tajā ierīkoti trīs dzīvokļi. Patlaban “Ezernieki” pieder diviem īpašniekiem.

“Es jau maz ko vairs varu izdarīt. Sava teritorija jākopj, cik spēka ir, tik daru. Kaimiņi ļoti strādā, apkārtne top skaista,” saka pensionāre Ilga Tomsone, kura te dzīvo gadus trīsdesmit. Viņai rūpes par nelielu teritoriju un puķēm podos. “Kādreiz mājā iedzīvotāji bieži mainījās, par apkārtni nevienam nebija nekādas daļas. Tagad ir citādi,” saka viena dzīvokļa saimniece un atceras, ka pirms gadiem kaimiņienei Veltai Lakovickai ļoti patikušas rozes, viena no tām aizvien skaisti zied. Ilga atzīst, ka kaimiņiem ir savs skatījums, kādai jābūt mājas apkārtnei. “Gar ceļa malu gadiem auga ceriņi. Sen bija pārauguši, labi, ka nozāģēja, pavisam cits skats,” vērtē Ilga un uzteic kaimiņus.

Ivars Ignatjevs “Ezerniekos” dzīvo jau gadus četrdesmit. Atceras, ka, puika būdams, skrējis skatīties, kā celtnieki pārbūvē veco ēku. Viņš pamazām atjauno šķūni, kas kādreiz bijis stallis. Darāmā vēl ļoti daudz. “Vecai ēkai ķeroties klāt, jārēķinās, ka pārsteigumi būs,” nosaka Ivars un pastāsta, ka šķūnim spāres bija sapuvušas, ja vēl kādu laiku neko nedarītu, sabruktu. “Kad pats izdari, nav neviena, ko vainot, ka kaut kas nav pareizi,” bilst saimnieks.

Ivars un Jeļena Ignatjevi “Ezerniekos” tā nopietni saimnieko trīs gadus.

Tiek veidots pagalms un apkārtne. Skaistums pagalmā ir dzīvesbiedres Jeļenas ziņā. “Ja strādā līdz tumsai, visu var pagūt,” saka saimniece un nosmej – viņiem abiem nedrīkst dot rokās ne šķēres, ne cirvi, ne motorzāģi – tūlīt kaut ko sāks darīt, pārveidot.

Ceriņu saknes ceļmalā nosegtas, ar tām vēl būs jāpacīnās, lai neataugtu. Gan jau ar laiku būs kāds dzīvžogs. Pagalmā karoga masts. Tajā plīvo karogs, saimnieki to noņem tikai ziemā. Dobēs aug ziemcietes, podos krāšņojas vasaras puķes. “Viengadīgās puķes stādu tikai podos. Tagad lielā laistīšana. Pat divas reizes dienā. Gadās, ka vējš kaut ko nolauž. Bijis, ka pa dienu, kamēr esam darbā, podi sagāzti. Ziemcietes arī jāčubina. Kurai gan puķei patīk, ja par to nerūpējas,” pastāsta veselaviete.

Jeļena atklāj, ka pagalmu grib veidot citādu nekā daudzviet laukos. “Cilvēki domā – ja jau zeme ir, sastāda visu, ko iegribas. Kad saaug, pagalmā vairs nav saules, viss aizaudzis,” pārdomās dalās Jeļena un uzsver, ka jāstāda tādi augi un apkārtne jāiekārto tā, lai būtu ērta kopšana.

Zāles pļaušana ir dēla Eduarda ziņā. Un pļaujamās platības nemaz nav tik mazas. Ceļmalā pastkastīte. Par to priecājas ne tikai pastniece, bet arī garāmgājēji. “Pastkastīte pie staba neizskatījās skaisti, aplikta ar puķu podiem – pavisam cita lieta,” saka Jeļena, bet Ivars atzīst, ka ideju un ieceru ir daudz. Tā kā visu dara paši, rezultāts ilgāk jāgaida. “Pēc pieciem gadiem redzēsim, kā te izskatīsies,” viņš nosaka.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *