Ceturtdiena, 25. aprīlis
Vārda dienas: Līksma, Bārbala

Mūzikas valoda aizstāj ikvienu valodu

Līga Salnite
15:42
22.02.2021
43
Ilmars Vejins 1

Cēsnieks Ilmārs Vējiņš atgriezies pie jaunības aizraušanās – vijoļspēles. Uz to vedinājis meitas draugs, britu ģitārists, aktieris un filmu veidotājs Sems Hārdijs.

Nekad nav par vēlu modināt snaudošo. Vēl jo vairāk, ja tas ir talants un kaislība, kas pragmatisko vajadzību kārtā kā šķietami nelietderīgs iegūlis kādā prāta bēniņu stūrī.

Šis stāsts ir par atgriešanos pie personības saknēm un sapņiem, neļaujoties nožēlai par it kā pazaudētiem gadiem talanta slīpēšanā, bet gan brieduma gados atrotot piedurknes un mērķtiecīgi brienot atpakaļ uz savējo taku. Par to, kā šī izvēle piešķiļ dzirksti jaunam dzīves posmam un būvē tiltu uz citu kultūru.

Ilmāra Vējiņa vijoļspēli pirmo reizi izdzirdēju 2018.gada pavasarī Cēsu Centrālās bibliotēkas pasākumā, kur viņš bija ieradies atbalstīt meitu Jutu (ar starptautisko pseidonīmu – Juta Stīla), bijušo kikboksa čempioni, viņas pirmās bērnu grāmatas publicitātes pasākumā. Toreiz nenojautu stāstu, kas ir aiz šī muzikālā priekšnesuma.

Gandrīz trīs gadus vēlāk uzrunājot Ilmāru, “Druvai” tapa zināms, ka vijole savulaik apgūta nopietni: bērnībā šīs spēles pamati ielikti Cēsu Mūzikas skolā izcilu pedagogu vadībā, pēcāk mācības turpinātas mediņos (toreiz – Rīgas 1.mūzikas skola). Bijuši arī panākumi konkursos, taču astoņdesmito gadu sākumā no vijoļspēles novērsies. “Nemācēju ieraudzīt perspektīvu,” teic Ilmārs, atzīstot, ka tagad būtu vēlējies, lai kāds tobrīd viņu būtu stingrāk piebikstījis. Taču arī ar vijoli atgadījusies tehniska ķeza, tas jau nācis kā zīme. No mūzikas pavisam nav aizgājis, dziedāts ansamblī “Tremolo”, kādu gadu Zigmara Liepiņa radošajā vienībā “Opus”, taču jaunības dullums nedevis miera meklēt vēl ko citu. Gribējies arī gādāt par nodrošinātu dzīvi ģimenei. Dažādās nodarbošanās, kas vairāk nekā 20 gadu laikā iemēģinātas ģimenes budžeta uzturēšanai, nav bijušas saistītas ar mūziku. Nu izaudzinātas trīs meitas, un Juta “Druvai” atklāj – tētim šajā laikā vijoles ļoti pietrūcis, taču nodrošināt stabilitāti savējiem bijis svarīgāk. “Manuprāt, tas ir iemesls, kāpēc viņš vienmēr atbalstīja mūsu mērķus, lai cik traki tie citiem likās. Tētis gribēja, lai mēs dzīvē darām to, kas mūsu sirdij tuvs,” teic Ilmāra meita, piemetinot, ka tieši tēvs uzklausījis viņas vēlmi trenēties cīņās un aizvedis uz pirmo treniņu. Pirms gadiem sešiem Ilmāra audzināšanas ieguldījums atspēlējies. Meita Juta dzīvo Lielbritānijā, Londonā, kur mīla savedusi kopā ar profesionālu ģitāristu, aktieri un filmu veidotāju Semu Hārdiju. Pirmo reizi Ilmārs ar meitas izredzēto saticies Latvijā 2014.gadā. Britu viesis atceras – lai arī abi kungi nav pratuši otra valodu, viņi nejauši atraduši veidu, kā komunicēt – ar mūziku, jo Semam paķērusies līdzi arī ģitāra. “Toreiz viņš man deva vienu no vērtīgākajiem muzikālajiem padomiem, ko jebkad esmu saņēmis – lai spēlējot aizdomājos par emocijām un integrēju tās notīs. Uzreiz pamanīju atšķirību savā spēlē.”

Nākamajā viesošanās reizē Latvijā Sems ar Ilmāru kopā muzicējuši gandrīz katru vakaru, kopā radījuši jaunas melodijas. “Manuprāt, Ilmāram vajadzētu uzstāties kopā ar orķestriem visā pasaulē!” teic meitas draugs un saspēles biedrs. Sems izlēmis, ka vēlas ierakstīt albumu ar Ilmāru. Arī par šo brīdi ir interesantas atmiņas. Meita Juta noslēpumaini gādājusi, lai tēvam būtu vijole, piekodinājusi patrenēties, atjaunot prasmes. Tad norunāts beidzot apciemot meitu Londonā, un kopā ar abām pārējām meitām devušies ceļā. “Pa dienu gājām ekskursijās, iepazināmies ar kultūru, vakarā, protams, esmu saguris, bet te pēkšņi – Sems aicina uz savu studiju, sākām kaut ko improvizēt.” Sems paskaidro: “Es biju ierakstījis ģitāru un palūdzu Ilmāram improvizēt pa virsu.”

Fascinēts par Ilmāra spēju izvēlēties unikālu nošu un harmoniju kombinācijas, Sems aptuveni nedēļas laikā ierakstīto materiālu apstrādājis un publiskojis. Tagad viņu kopīgais albums “Duende” ir atrodams vairākās tīmekļvietnēs un atskaņošanas platformās. Un atkal – ieraksta laikā kungus šķīra ne tikai vecuma un pieredzes, bet arī valodas barjera. “Mums nedaudz palīdzēja tulkošanas aplikācijas, taču to tulkojumi reizēm bija kā komēdija,” atceras Sems. “Mūsu sadarbība ir pierādījums tam, ka mūzika ir valoda pati par sevi, ar kuras palīdzību var komunicēt arī tad, ja katrs runā citā valodā.”

Sadarbība ar Ilmāru turpinājusies arī pēc mājmuzicēšanā tapušā “Duende” krājuma. Cēsnieks komponēja un ierakstīja oriģinālu skaņdarbu Sema filmai “#Seko man” (“#FollowMe”), kas tika uzņemta Holivudā un tagad skatāma visā pasaulē. “Noteikti sadarbosimies vēl, un ļoti drīzā nākotnē man gribētos uzstāties ar Ilmāru jau dzīvajā – skatītāju priekšā,”saka Sems.

Arī Ilmārs “Druvai” apliecina – visi notikumi un tuvāko iedrošinājums devis pārliecību, ka tagad jāmēro šis ceļš. “Vajag darīt dzīvē to, kur sirds un kas vislabāk padodas!” Ilmārs apņēmies atjaunot meistarību, ik dienu trenējoties, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju iespējas klausīties dažādus izpildījumus pasaulē, viņš vērtē, ka gribēsies sniegt nelielus koncertus klātienē Latvijā. Ik pa laikam ar spēlēšanu rodas arī peļņas iespējas. “Badā gan jau nenomiršu,” ar humoru attrauc vijolnieks, vēlreiz apliecinot nobriedušo apņēmību dzīvi pilnībā saistīt ar mūzikas valodu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
14

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
45

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
114

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
360

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
114

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
28
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
37
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
37
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
36
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi