Raksti

Dzīves stils

Mājas kafejnīca – izaicinājums un pieredze

Dārzā Cēsīs. Liāna Beņķe, Edgars Klāvs un Elīza Žildes, Selga Beņķe, Jānis Lungevics, Lelde un Juris Beņķi kopā ar ciemiņu Didzi Stari, kurš slavēja gardo zupu un teicās - labprāt tādu baudītu biežāk.
Foto: Sarmīte Feldmane

Mājas kafejnīcu dienās Cēsu novadā durvis vēra 13 saimnieki Cēsīs, Skujenē, Straupē, Liepā, Kārļos un Drabešos. Katrā vietā bija kas īpašs – ne tikai ēdiens, arī vieta, apkārtne, piedāvājums saturīgi pavadīt laiku.

Rimtas sarunas pie ugunskura

Cēsīs ne vienu vien piesaistīja aicinājums apmeklēt Augļu un bērnu dārzu. Savu pagalmu bija atvērusi Beņķu dzimta, kas saimnieko vecvectēva īpašumā. To daudzi cēsnieki zina kā bijušo bērnu silīti un bērnudārzu pie Dubinskas dīķa. “Piedalīties bija spontāna ideja, gribējās izaicinājumu. Savu­laik strādāju tūrisma nozarē, vēlējos atbalstīt iniciatorus. Protams, bija    ticība, ka ģimenē varam to izdarīt. Arī pierādīt, ka latvieši nemaz nav tādi viensētnieki,” pastāsta Lelde Beņķe un piebilst, ka nav profesionāli pavāri, ēdinātāji, viesus cienāja kā draugus ar uz ugunskura vārītu zupu, īpašajā no Austrālijas atvestā katlā oglēs ceptu maizi ar kaņepju sviestu.
“Gribējām, lai atnāk kaimiņi, tie, kam par šo māju ir atmiņas. Bija sirsnīgas un jaukas sarunas, daudz ko uzzinājām,” stāsta Selga Beņķe, uzsverot, ka viss notika nesteidzīgi. To novērtējuši arī viesi, atzīstot, ka dārzā jutušies ļoti labi tieši tāpēc, ka maz cilvēku. Uz galdiņa bija salikti veci albumi, vēl no 40.gadu beigām, ko saim­nieki atrada ēkā. Daudzi tos šķirstīja, atpazina telpas.
Dienas gaitā atbrauca ciemiņi no Valmieras, Rīgas, daudzi paziņas, kuri nebija sen tikušies.
“Tas mums tāds ģimenes notikums, kad kopā darbojāmies visas trīs paaudzes.
Mājas kafejnīcā jau vēlā pievakarē “Druva” satika Didzi Stari. “Domāju vakariņām gatavot tradicionālo “Roltona” zupiņu. Tad draugi ieteica, ka te ir ļoti garda zupa. Uz ugunskura vārīta, tas ir kaut kas,”    vērtēja cēsnieks un uzsvēra, ka ne jau tikai viņš tā domājot.
Vērtējot mājas kafejnīcu dienu, Lelde atzīst, ka noteikti bijis svarīgi pie vārtiņiem jau laikus izvietot norādes, lai garāmgājēji izlasa, padomā, ieinteresējas.    “Labi, ka nav definēts, kas ir mājas kafejnīcas, kam tajās jābūt. Varbūt cilvēki vēl nezina, pārprot, tāpēc neuzdrošinās piedalīties,” spriež Lelde.
Pērn ģimene pabija kafejnīcu dienā Skujenē, pirms tam Kolkā. “Mums vislabāk patika tur, kur bija visvienkāršāk, kur varēja parunāties ar saimniekiem,” saka Selga, atzīstot, ka ļoti svarīga ir vide, jo cilvēki jau nenāk, lai tikai paēstu.
“Esam gandarīti, ka piedalījāmies. Jaunas iepazīšanās, pazīstamu cilvēku satikšana un ģimenes kopā būšana – tāda mums bija kafejnīcas diena,” saka Lelde.

Gandarījums, ka izdevās

Skujenes pagasta “Indrānos” Liene Margēviča ar ģimeni bija atvērusi mājas kafejnīcu “Klim­pas un ķiļķeni”.    Ikdienā saimniecība uzņem tūristus, kuri var apskatīt saimniekošanu, iegādāties izaudzēto, bet maltītes te nepiedāvā.
Liene jau pērn pamēģināja, ko nozīmē atvērt mājas kafejnīcu, un piekrita arī šoruden. Viņas lauku sētā brīvdienās pabija vairāk nekā simts viesu. “Viņi bija dažādi, lielākoties no Rīgas, Valmieras, Cēsīm, arī novadnieki. Bija arī vāciešu grupa. Visa ģimene strādājām. Žēl, ka nevarēju ar viesiem parunāties, bija jāstāv pie katliem,” teic skujeniete.
“Indrānu” saimniece uzsver, lai arī noguruši, mājinieki bijuši gandarīti. “Ir iegūta pozitīva dopinga deva turpmākajam. Tik daudz labu vārdu, jauku emociju no satiktajiem cilvēkiem. Gūta arī pieredze, jaunas idejas, šīs dienas bija kā mācību stunda,” vērtē skujeniete un pastāsta, ka Mājas kafejnīcas dienā piedalījās trīs skujeniešu ģimenes, visas kopā arī centās sevi reklamēt līdztekus tam, ko darīja gan “Lauku ceļotājs”, gan Cēsu Tūrisma informācijas centrs. “Tādā pasākumā, lai piesaistītu cilvēkus, tikai paši vien to izdarīt nevaram, atbalsts un padoms ir vajadzīgs,” saka Liene. Viņa atzīst – ja vien ģimene būtu ar mieru, varētu tādu dienu atkārtot vairākas reizes gadā.

Tūristi jāvilina uz Skujeni

Uz Pilskalna maltīti “Pie Straupēm” Skujenē aicināja Straupes ģimene. Skujenes pilskalna saimniece Sandra, atceroties sestdienu, uzreiz saka: “Bija traki!” Bet tas teikts par laikapstākļiem – vējš satrakojās, trauki plīsa… “Noskurinājāmies un turpinājām. Viesi bija saprotoši. Un negadījums ātri aizmirsās.  Piedāvājām ēdienus, ko varam un protam pagatavot, tādus, kas varētu daudziem garšot,” pastāsta skujeniete.
Pirms četriem gadiem ģimene iegādājās aizaugušu Skujenes pilskalnu. To saviem spēkiem sakopj un pamazām vien rada vietu, kur ikviens var atbraukt apskatīt kultūras mantojumu un baudīt Vidzemes augstienes ainavu. “Saprotam, ka tūristiem nevaram būt galapunkts. Bet varam viņiem kaut ko piedāvāt, vilināt uz Skujeni. Esam atvēruši nelielu suvenīru radošo telpu, kur var nopirkt dāvanas. Esam entuziasti. Kad bija jāpiesakās Mājas kafejnīcu dienai, skujeniešu interese bija minimāla. Ideja laba, gribējās atbalstīt, labi, ka iesaistījāmies,” vērtē Skujenes pilskalna saimniece.
Sandra atzīst, ka pasākums bijusi laba skola. Katrs, kurš iesaistījās, varēja pārliecināties, vai ir gatavs uzņemt viesus, vai    grib ar to nodarboties. “Vai mestos tādā izaicinājumā vēlreiz? Sestdien šķita, ka noteikti ne, tāpat arī vēl pirms nedēļas, kad notika gatavošanās. Tagad jau saprotu, ka nebija tik traki. Mācoties no kļūdām un darot kaut ko citādāk, tas var būt forši. Un, ja gūst gandarījumu un vēl citiem dod prieku, kāpēc nedarīt,” atklāj skujeniete.
Pie Straupēm sestdien paviesojās ap simts cilvēku gan no Pierīgas, gan Alūksnes, gan tuvākām vietām. Atbrauca arī pazīstami, lai atbalstītu. Ieradās arī tādi, kuri nebija pieteikušies. Nā­kamreiz    jādomā arī par tādiem viesiem. Vasarā varētu nolikt galdiņu pilskalnā, bet lietū un vējā teltī varēja apkalpot tik, cik drīkstēja.
Sandra vērtē, ka cilvēkiem galvas jauc jaunie administratīvie nosaukumi. Skujeni nemeklē un nesaista ar Cēsu novadu, tāpat Amatas apvienību.
“Ne vienam vien bija grūti orientēties. Būtiski, ka mēs, trīs skujenieši, sevi reklamējām kopā. Aicinājām uz laukiem. Stāstījām, ko    apkārtnē vēl var apskatīt. Mums taču ir Krāmu un seno lietu muzejs un vēl daudz kas cits, ko vērts redzēt,” stāsta Sandra un uzsver, ka ir svarīgi saprast, kas, rīkojot šādus pasākumus, darāms kopā. Ēdienu pagatavot gatavs katrs pats, bet cilvēkus ieinteresēt vieglāk kopā.
Arī Sandra Straupe kā nenovērtējumu ieguvumu    vērtē ģimenes kopā darbošanos vienam mērķim, kad katrs gatavs darīt to, kas to­brīd būtiskākais. Ar smaidu Sandra atklāj, ka nav zinājusi par vīra Raimonda prasmi tik eleganti nest paplātes.

Vienmēr var labāk

Cēsu Tūrisma un informācijas centra    galvenā tūrisma speciāliste Anita Savoņi – Vaido vērtē, ka Mājas kafejnīcu dienas ir laba ideja vietējā tūrisma veicināšanai. “Cēsīs mājas kafejnīcas bija labi    apmeklētas. Izvēlējāmies rudeni, lai pagarinātu tūrisma sezonu, jo vasarā tāpat ir plašs piedāvājums,” viedokli pauž speciāliste. Tam piekrīt arī tūrisma uzņēmēji, taču ar piebildi, ka rudenī jārēķinās ar dubļainajiem ceļiem, lietu, pielijušiem pagalmiem, pļavām, lai novietotu automašīnas. Jābūt kam ļoti īpašam, lai pilsētnieki pa sliktiem ceļiem brauktu uz laukiem.
Mājas kafejnīcu dienas sāka organizēt jau pavasarī, tad vēl Cēsu novada teritorijā bija septiņi atsevišķi novadi.    Pret to, ka kaut ko varētu darīt kopā jaunajā novadā, daudziem attieksme bija diezgan atturīga.    “Vēl vecās robežas ir iezīmētas. Mums vēl jāmācās darīt kopā. Mājas kafejnīcu dienas bija viens no pirmajiem kopīgajiem pasākumiem,” saka    A. Savoņi – Vaido, uzsverot: “Ja “Lauku ceļotājs” arī nākamgad rīkos pasākumu, aicināsim novadniekus piedalīties. Tagad ir kaut neliela pieredze.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *