Raksti

Dzīves stils

Laime palīdzēt citiem

Gandarījums. Anita Rēta Bērziņa priecājas par nesen noausto drelli.
Foto: Sarmīte Feldmane

Anita Rēta Bērziņa tikko atnākusi no dārza, pavasara darbi steidz. Kartupeļiem vagas izdzītas, daudz kas sasēts, var papriecāties par pavasara ziedēšanu. Anita, kā viņu sauc un pazīst raunēnieši, vārdadienā saņēma apsveikumus arī 90.jubilejā.

“Tēvs bija strēlniekos, kuri pārbēga uz Igauniju, un viņam bija draugs igaunis, bija arī mans krusttēvs. Tāpēc man otrs tāds igaunisks vārds. Bērnībā mani vairāk sauca par Rētu. Kādreiz Anitām vārdadiena bija 8.oktobrī, tad pārlika tieši uz manu dzimšanas dienu,” smaidot pastāsta Anita Rēta un piebilst, ka padomju laikā bija Anita, bet jaunajā pasē atkal ierakstīti abi vārdi.

“Piedzimu kā rentnieka meita, tad biju saimnieka meita, tad kulaka, kļuvu par kolhoznieci, visu mūžu nostrādāju medicīnā,” vienā teikumā dzīvi raksturo Anita. Bet katrā vārdā ir notikumi, likteņa pagriezieni. Viņai patīk lasīt, kā pati saka, – par veciem laikiem, jo tad var atcerēties notikumus, ko pati piedzīvojusi dažādos laikos. “Žēl, ka mammai un tētim daudz ko nepaprasīju, bērnībā nesapratu,” bilst Anita.

Laiki mainās

Anitas dzimtā puse ir Naukšēni, auga kopā ar jaunāku māsu un brāli. Tēvs rentēja zemi, saimniekoja. Tad netāls kaimiņš kārtīs nospēlēja īpašumu, un tēvs nopirka 35 hektārus zemes. Būdams praktisks, sagādāja tehniku, cēla māju. “Mums bija skaisti zirgi. Tēvs kāzās brauca par vedēju jaunajiem pāriem,” stāsta Anita. Viņa mācījās pamatskolā Nauk­šēnos. “Kad 1941.gadā ienāca krievi, tēvs teica, ka tagad ar Latviju ir cauri. Nesapratu, ko viņš ar to domā. Laukos viss bija mierīgi. Tad ienāca vācieši, diez ko augstu tēvs arī viņus nevērtēja. Mūsu mājā bija štābs. Viņi mūs, bērnus, lutināja ar saldumiem,” atceras Anita, bet atmiņās neizbālē, kā viņai bija jāiet uz Rūjienas mācītājmāju pēc izziņas, ka viņas ģimenē nav neviena ebreja. To astoņus kilometrus garo ceļu, pārdomas nevar izdzēst no prāta.

Anita mācījās Rūjienas vidusskolā, kad karš beidzās. Kādudien visiem aizsargiem, arī tēvam bija jāierodas pagasta padomē. “Mamma stāstīja, ka kaimiņš bijis atnācis un teicis tēvam, ka jāiet mežā. Viņš nepiekrita, jo tas nebūšot uz vienu gadu un neko sliktu nav darījis, ieroci atdevis. Kad pie pagastmājas ieraudzījis citus aizsargus, visu sapratis,” atmiņās par 1946.gada notikumiem kavējas Anita. Tēvs nokļuva cietumā Valmierā, tad Cē­sīs. Abas ar mammu ar zirgu brauca, veda paciņas. Tad tēvu izsūtīja uz raktuvēm Ņizņijtagilā. Tēvs atgriezās pēc Staļina nāves.

“Kaimiņš, kurš bija parakstījies par tēva izvešanu un viņu brīdināja, 1949.gadā brīdināja mammu. Tēvs viņu vairs nesatika, bet saprata, ka cilvēks citādi rīkoties nevarēja, tāda bija iekārta. Bet viņš paglāba mūs. Strādājām, lai cik lieli bija nodokļi , galā tikām. Kulakus jau kolhozā neņēma,” stāsta Anita un piebilst, ka arhīvā izpētījusi tēva lietu. “Mammu regulāri sauca uz drošības dienestu, viņa bija ļoti iebaidīta. Sūtījām tēvam paciņas, pastā pretī neņēma, par daudz sūtot, braucām uz citu pastu, lai nosūtītu,” pastāsta Anita.

Dzīve pagriezās tā, ka draudzene Anitu ieteica darbam kolhozā. “Pateica, ka jāiekārto sarkanais stūrītis un bibliotēka. Vai es zināju, kas ir sarkanais stūrītis, bet domāju, kur dabūt sarkanu drēbi. Tirgoju kino biļetes, rīkoju balles. Kādudien vairāki bijām kantorī, kad ieskrēja kolhoza priekšsēdētāja un balsī raudāja: “Tētiņš nomiris! Ko darīsim, kā dzīvosim?” Stāvējām līdzjūtīgi, viņai taču tēvs miris. Tad grāmatvedis iedeva dunku sānos: “Raudiet!” Bija miris Staļins,” atmiņās kavējas raunēniete un uzsver, ka ļoti gribējusi tikt prom no kolhoza.

Ceļš uz medicīnu

Anita klusībā sapņoja, ka varētu būt mediķe. Bērnībā bija tikusi pie pamatīgas plaušu kaites un dakteris pateicis: “Ja gribat bērnu glābt, vediet no kūts govi ārā un brauciet uz slimnīcu.” Rūjienā bija baltvācietes privātā slimnīca. “Redzēju, ka ārsti, māsiņas var cilvēkiem palīdzēt. Turpat blakus bija dzemdību nodaļa. Lai mani iepriecinātu, māsiņa man ienesa tikko dzimušu bērniņu, kā lelli. Pirmoreiz redzēju zīdaini ar gariem, melniem matiem. Visā mediķes mūžā otru tādu neredzēju. Kad māsīcai piedzima mazmeita, skatījos, brīnījos – tādi paši gari mati kā manai dzīvajai lellei,” pastāsta Anita.

Ceļš uz Cēsu māsu skolu nebija tik viegls. Tā kā pamatskola bija pabeigta vācu laikā, diploms nederēja. Vienu ziemu nācās iet skolā. “Klasē bija dažnedažādi skolēni, es dabūju teicamnieces apliecību. Uz pārējo fona tāda arī biju. No ķīmijas nezināju neko, tāpat krievu valodu. Cēsu māsu skolā kā jau teicamnieci uzņēma bez eksāmeniem. Viena meitene paprasīja, kur klasē sēdēšu, atbildēju, ka man blakus vajag tādu, kas stipra ķīmijā un krievu valodā. Ilga Zvirgzdiņa no Piebalgas man daudz palīdzēja. Sēdēju blakus logam, visa palodze bija norakstīta ar ķīmijas formulām. Krievu valodas diktātu Ilga ātri uzrakstīja, tad paņēma manu darbu, salaboja. Nākamajā dienā skolotāja teica: “Zvirgzdiņa, pamācieties pie Bērziņas!”” ar smaidu skolas gaitas atminas Anita.

1955.gadā viņa saņēma medicīnas māsas diplomu. Varēja palikt Cēsīs operāciju zālē, bet Anitai nepatika praksē iepazītā gaisotne. Anita sāka strādāt Alojā, bet tur ilgi nepalika.

Lai palīdzētu citiem

Viņa interesējās Cēsu slimnīcā, bet tieši tad Raunas slimnīcai vajadzēja laboranti. Tā no 1957.gada rudens Anita ir Raunā.
“ Rauna ievelk, kurš atnāk, paliek. Man Rauna iepatikās, daba un cilvēki,” teic Anita. Bija laborante, tad izmācījās par rentgena māsu, strādāja arī par fizioterapeiti. “Darīju visu, esmu arī pieņēmusi dzemdības. Māsu skolā mums visu iemācīja,” saka mediķe un uzsver, ka viņai laimējies strādāt kopā ar personībām – ārstēm Skaidro, Kundziņu, Birkenšteini. Kad mainījās laiki, Anita bija rentgena māsa ģimenes ārstu praksē, tad pirmā sociālā darbiniece pagastā.

Ir, ko atcerēties

Darba gados piedzīvots daudz. Atmiņā paliek notikumi, par kuriem var pasmaidīt. Anita tikko bija sākusi strādāt, darba daudz, pēcpusdienā arodbiedrības sapulce. “Man bija pieteikts, ka mikroskopa kamera jāsargā. Kā ņēmu, tā pārplīsa. Sēdēju un raudāju, ienāca kolēģi, stāstīju, ka salauzu kameru. Kolēģis ielēja kaut ko krūzītē, iedeva izdzer. Tā arī izdarīju. Tad sapratu, ka spirts. Aizgāju uz sapulci, mani ievēlēja par priekšnieces vietnieci. Es taču nevarēju vērt muti vaļā un iebilst,” pastāsta Anita.

Anita atgādina, ka ar tuberkulozi savā laikā tikts galā. Un lielas infekcijas pēdējās desmitgadēs nav bijušas. “Šodienas medicīnas prob­lēma – šaurā specializācija. Ģimenes ārsts ir dispečers, kurš par visu atbild. Neviens neārstē cilvēku, bet tikai vienu slimību. Kādreiz katrs lauku ārsts bija ģimenes ārsts,” pārdomās dalās pensionētā mediķe un izstāsta kādu gadījumu. Kāds pacients bijis pikts uz dakteri: “Uz šo slimnīcu nekad vairs nenākšu! Man sāp kakls, bet Kundziņa pārbauda no galvas līdz kājām, liek noaut kājas, tausta vēderu. Daktere izmeklēja slimnieku. Nebija reizes, kad kādam nebija asinsspiediens izmērīts, izklausīta sirds,” atceras Anita.

Par šodienas vīrusu mediķe saka: “Spriežot pēc tā, kas rakstīts par vīrusu, – tas ir riebīgs. Vecie cilvēki jāsargā, jo vīruss dzīvo nevis bronhos, bet alveolās, tās nevar iztīrīt, tāpēc slimniekiem nepieciešama plaušu ventilācija. Nezinām, cik vīruss izturīgs, vai slimniekiem būs imunitāte, vai kā ar tuberkulozi, ar ko var vēlreiz saslimt.”

Vairākus gadus Anita pagastā bija sociālā darbiniece. “Nezināju, ko tas nozīmē. Sociālā iekārta, sociālais darbinieks? Pierunāja, aizbraucu uz kursiem, noliku eksāmenu. Kad bija aizvien vairāk papīru, pavisam aizgāju pensijā,” pastāsta Anita.
Pret personas datu aizsardzību viņa ir skeptiska un atzīst, ka ir dīvaini, jo jāraksta iesniegums, lai apsveic jubilejā. “Savulaik, kad nebija datoru, tāpat uzzinājām. Agrāk mediķi brauca pie veciem cilvēkiem, zināja, kurš vientuļš. Tagad, datoru laikā, jāiet un jāraksta, ka jubileja? Ja datoros informācija pazudīs, kas notiks,” pārdomas izsaka raunēniete.

Pati atver pasauli

Anitai ir trīs aizraušanās: dārzs, ceļošana un aušana. Kad visiem deva dārzus, arī viņai iedalīja palielu gabalu. “Esmu audzējusi tulpju un gladiolu sīpolus, rožu mežeņus,” ar lepnumu teic dārzkope. Viss sākās nejauši. Viņai iedeva maisiņu ar tulpju sīpoliem. Noskaidrojusi, ka jāstāda rudenī, viņa par tiem aizmirsa. Un šķūnītī peles sīpolus apēda. Rudenī noraka, cik nu dobītē skaistumam bija izauguši. “Un saņēmu vairāk nekā 20 rubļus! Ko tās peles izdarījušas! Tā sāku audzēt tulpju sīpolus, gladiolas nepadevās, bet rožu mežeņi bija ienesīgi,” atklāj Anita.

Tā tika pelnīta nauda ceļošanai. Izbraukāta visa bijusī Padomju Savienība, visspilgtākais ceļojums viņai bija uz Kamčatku. Padomju laikā pabūts arī ­Ru­­mānijā, Bulgārijā, Čehoslovā­kijā. Ceļojumā ar kuģi uz Japānu. Šrilanku un vēl dažām valstīm viņu nepalaida. Mediķu arodbiedrība bija piešķīrusi ceļazīmi. “Divreiz bija jāiet uz drošības komiteju. Pētersons prasīja: “Kāpēc gribat tur braukt, tās ir kapitālistiskās valstis.” Atteicu, ka gribu redzēt pasauli. Lika manīt, ka strādāju ar cilvēkiem un daudz zinu. Tad gan atbildēju, ka strādāju tikai ar slimiem cilvēkiem, viņi sūdzas par savām vainām, es cenšos uzlabot viņu veselību. Tad prasīja, kas man ir ārzemēs? Brālēns bija Polijā. Viņš bija leģionā un piekrita atgriezties Latvijā. Tika līdz Polijai, pārdomāja, jo uzzināja, kas sagaida. Prasīja, vai sarakstāmies. Stāstīju, ka es ne, viņš slikti raksta latviski, neko nesaprotu, mamma raksta, es uz aploksnes adresi. Tad pēkšņi pajautāja – kas man ir Vācijā. Sākumā neaptvēru. Mudināja padomāt. Vēl Latvijas laikā caur Sarkano Krustu mamma meklēja brāli, bet ziņu nebija. Tad gan paliku pikta: “Ja domājat mammas brāli, kas pazudis 1.pasaules karā un kaut ko par viņu zināt, tad pasakiet, vecais cilvēks būs priecīgs.” Novēlēja laimīgu ceļu, bet, protams, mani nekur nepalaida,” laikmetu griežu atskaņas atceras Anita. Nebija viegli, bet tos iespaidus nevar izdzēst.”

Aušanu Anita sauc par vingrošanu. To viņa dara jau no 70.gadiem. Kādā mājā ieraudzīja austu lupatnieku, ieminējās, ka tādu gribētu. Lai nākot un aužot. Tā Anita sāka aust. Dara to aizvien. Viņas darbi ir Vēstures un Brīvdabas muzeju kolekcijās. Ieguvusi Tautas daiļamata meistares godu. “Reiz Vēstures muzejā skatījos, cik līdzīga sega manējai. Ieskatījos, mana,” smej audēja un piebilst, ka dziedājusi arī korī, bijusi divos Dziesmu svētkos Rīgā.

Vēl daudz jāpagūst

“Man tā laime, ka dzīvoju viena. Man pašai ir jāiet un jādara. Ja būtu ģimenē, par mani rūpētos, sēdētu, čubinātos,” saka Anita un vairākkārt uzsver, ka dzīvē allaž blakus bijuši labi cilvēki. “ Kāpēc man uzticēts pazīstamos pavadīt. Gan radi, gan bijušie kolēģi – mana paaudze ir aizgājusi. Jau­najiem cita dzīve, domāšana.

Dzīvē tik daudz redzēts – labais un sliktais. Bijis daudz skaista. Nedomāju, ka tik ilgi dzīvošu, neapguvu datoru, māku tikai rakstīt. Tā gan žēl. Bija mums radio, ko klausījāmies ar austiņām, tad teica – būs tāds, ka skanēs visa istaba. Vēlāk solīja – būs tāds, ka redzēs bildi, ” pārdomas izsaka Anita Rēta Bērziņa un klusi piebilst, kad beigsies vīruss, varbūt aizies uz bibliotēku un pamācīsies datorlietas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *