Raksti

Dzīves stils

Laiks mazbērniem, ne politikai

Šodien pašvaldību vēlēšanas. Cēsīs par vietu novada domē cīnās 105 deputātu kandidāti. Starp viņiem nav ilggadējā pilsētas mēra un deputāta Jāņa Beikmaņa. – 39 gadus nepārtraukti esmu bijis deputāts. Cēsnieki pieraduši, esmu viņiem apnicis. Tā jocīgi jau paliek. Uz ielas nākuši klāt: “Jāni, neredzēju tevi nevienā sarakstā!” Kad pasaku, ka manis tiešām nav, jūtas vīlušies, nezinot vairs, par ko balsot.

Kāpēc nebalotējos? Neesmu nevienā partijā. Cēsīs sarakstos ir labi cilvēki, bet, kad paskatos partiju augšgalus, neviena nepārliecina. Lai tikai balotētos, tiktu par deputātu, ieiet kādā sarakstā… Cilvēki varētu teikt: “Beikmanis, partiju nomainījis, raujas pie varas.” Man to nevajag. Ne jau sarakstos visi ir partiju biedri, lielākā daļa ir atbalstītāji.

Papētīju sarakstus. Ļoti daudz jaunu cilvēku. Paskatos uz dzimšanas datiem, nudien, – ar savu 1942.gadu neiederos. Vienu, divas

paaudzes jaunāki. Viņiem īstais laiks. Protams, vajadzīga pieredze, bet ar to nepietiks, ja pietrūks drosmes, uzņēmības, spējas riskēt. Visos sarakstos ir tikai daži, kurus nepazīstu, bet ir kādi pieci, par kuriem noteikti nebalsotu. Ka pilsētā tik daudz sarakstu, esmu pārsteigts. Kandidē daudzi, kuri vēl pirms dažiem gadiem teica, ka no politikas turas pa gabalu. Tas priecē, viņi saprot, ka jābūt aktīvākiem, ka nevar tikai no malas kritizēt. Lai iebāž galvu, redzēs, ka nekāds medus pods domē nav. No pieredzes varu teikt, ka novados būs aizvien grūtāk izveidot kandidātu sarakstus. Arī iepriekšējās vēlēšanās bija cilvēki, kuri teica, ka sarakstā ies, bet tikai ar garantiju, ka

neievēl.

– Katra desmitgade deputāta vai domes priekšsēdētāja amatā bijusi citāda. Kā mainījušās pašvaldības? – Tikko atnācu uz Cēsīm, strādāju par meistaru. Biju izglītots, jauns strādnieks, bezpartijiskais. Direktors izsauca, teica – pēc darba būs sapulce: “Mēs tevi virzīsim par deputāta kandidātu!”. Tikai noteicu: “Kas tas tāds?” Laikam kaut ko darīju, biju diezgan aktīvs, vēlāk jau izpildkomiteja prasīja, lai virza mani.

70.gados deputāti nelēma neko. Četrreiz gadā bija sesijas, izpildkomitejas priekšsēdētājs sagatavoja ziņojumu. Lemjošajā daļā visi nobalsoja. Sava budžeta pilsētai nebija, tā arī nesapratu, kur tai dabūt naudu. Kad bija projekts, braucu uz ministrijām, valsts plāna komiteju un pārliecināju. Nācās šmaukties. Lai kaut cik uzturētu ielas, trīs gadus valsts plānam tika doti dokumenti, ka būvējam Pētera ielu. Tad atšifrēja, bet vīrs, kurš par to atbildīgs, man bija labi pazīstams. Viņš satraukts zvanīja. Bet ko es varēju darīt? Tad piešķīra fondus bitumam, bet jau ārā sals. Kādā kvalitātē ko varēja izdarīt! Ko un kā darīt, nelēma izpildkomiteja, bet pats priekšsēdētājs.

Pamatjautājums izpildkomitejai bija – sadalīt neesošos dzīvokļus. Pie deputātiem kāds nāca, mēģināja jautājumu kustināt, bet pie priekšsēdētāja sēdēja rinda. Arī sūdzības rakstīja lielākoties par dzīvokļiem. Vēl nāca meklēt palīdzību, ja nesapratās ar kaimiņiem. Tā nu izpildkomitejas pamatdarbs bija atrakstīšanās. Kam tikai izpildkomiteja nav rakstījusi atbildes! Brežņevam, Andropovam un citiem augstiem vīriem Maskavā, par Latviju nemaz nerunājot, arī daudziem plašās savienības žurnāliem un avīzēm. Ar sūdzībām, protams, neko atrisināt nevarēja. Ja nu vienīgi partijas pirmajam sekretāram apnika un viņš norādīja, ka nākamajā jaunajā mājā tam jāiedod dzīvoklis. Man gluži otrādi – sūdzību rakstītājus gribējās pabīdīt malā. Rindā tolaik bija vairāk nekā 400 ģimenes. Laiki mainījās, pilsētai vairs dzīvokļu nav. – Kura Cēsīs ir jūsu mīļākā vieta?

– Abi parki. Atkarībā no noskaņas. Kad mazbērni mani izved pastaigā, tad ejam uz Maija parku. Patīk pastaigāties pa vecpilsētu. Cēsīs visas vietas mīļas, ar katru kas saistās. Esmu laimīgs, ka te nokļuvu, varēju strādāt. Tagad te aug mani mazbērni. Ceru, ka viņi būs tikpat laimīgi kā es. (Visa intervija laikrakstā Druva Sarmīte Feldmane, “Druva”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *