Raksti

Dzīves stils

Katrs mirklis – piedzīvojums (turpinājums)

Tempļi it visur. Šīs celtnes atrodas gan pilsētās, gan vulkānu pakājēs, gan okeāna un ezeru krastos. Īpaši skatienus piesaista atsevišķu būvju daudzpakāpju jumti.
Foto: Sandra Trēziņa

Par tempļiem varētu runāt ļoti daudz, jo tie Bali ir uz katra soļa. Katrai ģimenei, katrai iestādei ir savs templis, tad vēl tie, kuri apvieno jau plašākas sabiedrības grupas, kā arī vēsturiskie, no seniem laikiem saglabājušies.

Ja aprēķinātu tempļu aizņemto platību skaitļos, tā noteikti būtu daudz lielāka nekā tā, ko aizņem iedzīvotāju mājokļi un sabiedriskās celtnes. Tempļi, protams, ir saistīti ar reliģiju, un Ba­li salā tas ir hinduisms. Ie­dzi­ļināties šīs reliģijas būtībā nebija un nav mans mērķis, bet to, cik liela nozīme un loma Bali iedzīvotāju ikdienā un kultūrā ir reliģijai, varēja sajust nemitīgi.

Denpasarā ieradāmies va­ka­rā, kad jau bija satumsis, tomēr arī tumsā centāmies saskatīt, ko piedāvā neparastā vide. Neizpratni radīja akmens statujas, ietērptas rūtainos svārciņos. Apjausma nāca vēlāk, kad jau sapratām hinduisma vienu no raksturīgākajām īpašībām- cieņu un pielūgsmi pirmatnējiem spēkiem, gariem; tādēļ katru templi rotā dažādas statujas, turklāt – ietērptas. Bali pielūgsmes objekti iedveš bailes, jo viņu sejas izteiksme ir draudīga, laikam tādēļ viņi tik bieži jāpielabina. Viena no raksturīgākajām sadzīves ainām Bali – ziedojumu trauciņi cilvēku rokās, pie statujām, tempļu teritorijās, pat ceļu krustojumos. Trauciņi tiek gatavoti no banānu lapām, bet ievieto tajos sagrieztus augļus, dārzeņus, rotā ar ziediem, papildina ar vīraka kociņiem.

Protams, paši tempļi ir tūristu apskates objekts Nr.1, arī mēs pabijām vairākos. Ārpus pilsētām mēdz būt veseli tempļu kompleksi. Vispirms jāuzsver, ka tempļi kā celtnes, kas kalpo reliģisku mērķu piepildīšanai, ļoti atšķiras no baznīcām. Tempļi ir vairāk vai mazāk norobežota teritorija, kurā ir vairākas nojumes vai kaut kas līdzīgs kapelām. Pats raksturīgākais – svarīgākajām kapelām ir daudzpakāpju jumts, jo vairāk uz augšu, jo mazāks, veidojot tādu kā konusu. Jo jumta daļu vairāk, jo templis nozīmīgāks. Lielākajos tempļos ir iekārtotas skatuves vai amfiteātris izrādēm, kurām ir liela loma reliģisko rituālu noturēšanā. Un tūristu acīm izrādes tiešām ir piedzīvojums ne gluži satura, kas pastāstīts kustībās, dēļ: izrāžu pamatā ir kāds ar mitoloģiju saistīts stāsts, tā centrā cīņa ar ļaunajiem gariem, kas parasti iekāro kādu skaistu, jaunu meiteni; mīļotais steidz meiteni glābt, viņam palīdz labie gari, labie tēli, starp kuriem noteikti ir pērtiķis. Lielāko baudījumu laikam jau sagādā krāšņie, bagātīgie tērpi, izteiksmīgās maskas, kurās netrūkst krāsu, spalvu, spožu rotu, un muzikālais fons. Gan sitamo instrumentu ansambļa pavadījums vienā no izrādēm, gan 60 -70 vīru dziedājums citā bija kaut kas nedzirdēts un neizjusts mūsu dzirdei. Jā, pārsvarā uz skatuves darbojas vīrieši. Un puskailu vīru koris dzīvas uguns un saulrieta izrotātā skatuvē, izpildot ļoti īpatnēju pavadījumu stundas garumā tikai ar balsīm, ieved tiešām gandrīz transā. Sievietes uz skatuves redzamas maz, bet arī iespaidīgi, un savu lomu, krāšņi tērptas un uzkrāsotas, viņas izspēlē dejās: puspietupienā izpildīti deju soļi; izteiksmīgas lokanu roku un izliektu pirkstu kustības; sevišķi sais­toša acu grozīšana. Jā, tā noteikti ir māksla, kas jāapgūst no paaudzes paaudzē.

Lai cik dīvaini tas mums izskatās, bet pie reliģijas piederas arī pūķu laišana. Pūķis debesīs ir zīme, ka cilvēki uzrunā garus, prasa, piemēram, sausuma periodā, lietu. Ārī pūķu pagatavošanā izdomas netrūkst, tie ir patiešām iespaidīgi izmēros- vairāku metru gari un plati-, kā arī krāsās un formās dažādi. Pūķu palaišanā vajag vismaz sešus vīrus: divi tur auklas galu, divi palīdz auklu regulēt, pārējie nes pašu pūķi. Un nebija nevienas apdzīvotas vietas, virs kuras skatienu nepiesaistītu pūķi.
Tā jau nu ir, ka katra apmeklēta vieta paver plašāku redzesloku, rada lielāku interesi par pasauli. Pēc atgriešanās no Bali jau vairākkārt manu uzmanību piesaistījuši citu stāsti par In­do­nē­zi­jas salām. Starp tiem vairāki bries­mustāsti par kanibāliem, kas joprojām esot realitāte dažās no tām. Taču man par cilvēkiem Ba­li salā palicis vislabākais iespaids. Patiešām, tik izteiktu vies­­­mīlību nav nācies piedzīvot nekur. Ne tikai viesnīcas personāls, arī cilvēki ielās, veikalos, tempļos vienmēr bija laipni, izpalīdzīgi, smaidoši. Vis­lielākā cieņa mūsu grupu pavadošajam gidam, kurš katru rītu mūs jau gaidīja un vakarā pavadīja līdz viesnīcai, lai cik vēlu arī nebeigtos diena. Savus pienākumus un atbildību viņš nedalīja ne ar vienu un autobusā visus pār­­skaitīja pats. Tur­klāt jau pēc nedēļas gandrīz skaidrā latviešu valodā mūs uzrunāja: “Mīļie draugi!” Pa­tie­šām ne­saprotu, kā koru festivāla orga­ni­zatori noslēguma pa­sā­ku­mā, kad bija jau satumsis, starp vairākiem tūkstošiem da­līb­­nieku, tērp­tiem vienādos krek­liņos, atrada katru kori, lai pienestu glīti iepakotas siltas vakariņas!

Ar ko vēl pārsteidza Bali? Ar to, ka neredzējām ubagojošus, streipuļojošus vai ļoti piekusušus cilvēkus guļam kādā paēnā, kas taču tik siltā zemē būtu ļoti iespējams. Ra­dās iespaids, ka visi strādā, visi ir no­dar­bināti. Vei­­kalos, viesnīcās apkalpotāju netrūkst, kad tika pasniegtas vakariņas, visam līdzi sekoja vismaz septiņu acu pāri, veikalā vienmēr tika piedāvāta palīdzība, ja tika manīts, ka kaut ko nesaprotam. Bet nogurušo trūkums ielās izskaidrojams vienkārši – no alkoholiskajiem dzērieniem pamatā tiek lietots alus. Stiprāki dzērieni veikalā atrodas aiz atslēgas, lai tos iegādātos, jāiziet tāda garāka procedūra, obligāta ir arī pase.

Jā, un vēl, uz Bali var doties arī tad, ja gribas sajusties miljonāram. Lai tiktu pie miljons rūpijām, vajadzēs vien apmēram 60 eiro.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *