Raksti

Dzīves stils

Karaliski un cienīgi

Edīte Pauls-Vīgnere.
Foto: LETA

Pie vidzemniekiem iznākusi, drošībai atspiedusies uz spieķa, Edīte Pauls -Vīgnere savos lielajos gados tur augumu kā karaliene.

Viņa runā cēli un reizē vienkārši, kā cilvēks, kuram garš mūžs un liela dzīves pieredze. Spožā latviešu tekstilmākslas karaliene joprojām apveltīta ar gara spēku un radošu dzirksti. Aici­nājumus piesēst, atpūtināt kājas, viņa noraida. Pietiekot ar to, ka var atspiest muguru.

– Kā pie jums atnāca doma, ka turpmāk jūsu mākslas darbi būs vainagi?

– Ja aušanas darbi ir tā nomocījuši, ka nav vairs spēka, jārealizējas citā veidā. Kāds tas būs, pašam jāatrod. Pats esi atbildīgs par to, kā sevi un savu dzīvi turpināt. Gadījās, ka iesāku skatīties televīzijas seriālu par Tjudoru dinastiju, par karaļa Henriha VIII sievām. Kad ieraudzīju sievu brīnišķīgos galvas rotājumus, man dzima jauna ideja.

– Kādas bija pašas pirmās domas, zinot, ka nu jums ir pat vairāk nekā 80 vainagu?

– Ieraudzīju, kādi karaļnamā tolaik bijuši vainagi, bet dzīru laikā sievietēm pat tādi kā mums Jāņos.
Sēdot pie zilā ekrāna, radās domas, un uztaisīju pirmajam provīti. Ar to viss sākās.
Kad vainagu bija tik daudz, cik brālim Raimondam gadu, proti, astoņdesmit, veltīju šo kolekciju viņam jubilejā.

– Kā domas ir raisījušās, darinot kroņus?

– Manā dzīve ir bijis daudz jauku cilvēku, viņiem esmu veltījusi šos mākslas darbus. Šobrīd, kad tie ir izstādīti Valmierā, skatos arī apkārt un redzu, cik Valmiera tagad skaista pilsēta. Ja man būtu 50 gadu, nāktu šurp dzīvot, lai nebūtu jāpaliek Rīgas mūros.

– Kāpēc tieši tagad pievērsāties kroņiem?

– Jaunībā taču tam nepietika laika. Toreiz audu gobelēnus. Decembrī arī tos varēs apskatīt, jo Dekoratīvās mākslas muzejs atvērs fondus, un tie, kas nezina,ieraudzīs manu veikumu pagātnē.

– Jūs arī gaidāt šādu izstādi par pagātni?

– Jā, man tiešām tas interesē. Ir pagājis daudz gadu. Gribas zināt, vai šie darbi iederēsies jaunajā laikmetā, un to uzzināt, man būs liels pārbaudījums.

– Vai, gatavojot kroņus, kādu no tiem sev piemērāt?

– Kādreiz uzlieku galvā, bet reti. Man labāk patīk, kad kroņus galvā liek skaistas meitenes. Bet man ir galvas rota, kas veltīta māksliniekiem Ilmāram Blum­bergam, Džemmai Skulmei un Luīzei Avotiņai, kurai tā patīk staigāt ar cepurēm.

– Kuru materiālu iekrāts visvairāk, lai veidotu kroņus?

– Man nav nekā lieka. Kad nepieciešams, nopērku. Naktī pie manis atnāk doma, es ķeros pie improvizācijas. Kad sāku, zinu tikai krāsu. Citiem māksliniekiem, piemēram, fotogrāfiem, ir ātri jārīkojas. Man tā nav. Pietiek laika apsvērt domu, salasīt pa kastītēm vajadzīgo materiālu.

– Kuras stundas diennaktī jums ir radošākās?

– Nakts stundas. Sešos, septiņos vakarā sāku šo darbu.

– Vai mēdz būt tā, ka galarezultāts pašai nepatīk?

– Tā notiek, un daudzreiz, bet izdarīt jau vairs neko nevar. Nekad neko radošajā darbā nelaboju. Jau aužot, neko nevarēju darbā izlabot. Kā ielikts diegs, tā tas paliek audumā. Galvenais māksliniekam- saglabāt gribu, temperamentu, ar kādu viņš strādā.

-Vainagu nosaukumiem ir tik dažādi raksturi – “Jāņtār­piņi”, “Zarainītis”, “Ziemeļ­mei­tas kabuki”, tad vēl “Brūk­lenīte”, “Zilgalvīte”, “Līgavi­ņa” un līdzās tiem “Jūsu Augs­tība” un elpu aizraujošais dārgakmeņu birums “Hērsta platmale”.

– Platmale ir veltīta vienam no pasaulē slavenākajiem māksliniekiem, kurš ir ļoti bagāts. Es ar ironiju veltīju viņam šo galvas rotu no stikliņiem. Man nav citu iespēju – ne zelta, ne dārgakmeņu man nav. Tas bija mākslinieks, kurš izgatavoja un izrādīja galvaskausu, kas viss darināts no dārgakmeņiem. Ārprāts, cik tu, māksliniek, esi bagāts!

-Jums ir vēl viena platmale, veltīta citam vīrietim, sārtajai hūtītei dots nosaukums “Ven­tiņš”. Tajā manāmas pļavas un gotiņas. Neparasti šiem laikiem.

– Tas ir mans variants par citu bagātu kungu Ventspils pusē. Pats viņš nāk no jūras un ir bagāts, bet jūras malā visriņķī gotiņas, gotiņas vien ganās.

– Ko jums devusi šī mākslinieciskā aizraušanās ar asprātībām kroņu gatavošanā?

– Man tas bija pārejas laiks. Tagad jau esmu citā mākslas laukā. Veidošu veltījumu savam opapam, kurš reiz bija stikla pūtējs Iļģuciemā. Viņš nostrādāja visu mūžu, līdz dzīves beigās kļuva akls. Toreizējās stikla fabrikas jau sen kā likvidētas. Bijušais pagājis. Izstāde par bijušo opapa dzīvē un manā būs ļoti maiga, pat intīma. Viss dzīvē pa periodiem. Ja tālākam darbam spēka pietrūks, būs jāiet pensijā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *