Raksti

Dzīves stils

Kaķi prot pārsteigt

Te ir interesanti. Lesija saimnieces dzērbenietes Ineses Gusmanes darbavietā jūtas piederīga.
Foto: Sarmīte Feldmane

“Dzērbenieši jau pieraduši, ka kaķi man staigā līdzi,” saka Inese Gusmane. Viņa noglauda Lesiju, kura uzlēkusi uz rakstāmgalda un grib saņemt vajadzīgo mīļuma devu.

Inese strādā bibliotēkā, retas ir dienas, kad tur nevar satikt arī kaķeni. Pat grūti pateikt, vai bērniem Lesija vai kaķenei bērni patīk vairāk. Lesijai ikdienā ļoti svarīga ir cilvēku klātbūtne.

Pirms gadiem bibliotēka atradās tuvāk Ineses mājai, bērnudārza telpās. Tas Lesijai bija jauks laiks – apkārt bērni un turpat arī saimniece. Kad bibliotēku pārcēla uz sabiedrisko centru, Lesija vēl ilgi ik dienas gāja pie bērniem, līdz tomēr izdomāja iet uz darbu kopā ar saimnieci. Inese iet pa priekšu, Lesija seko, kad tuvojas galapunktam, kaķene paskrien priekšā.

“Lesija visur nāk līdzi. Uz kapiem Svecīšu vakarā vienu rudeni nāca līdzi abas ar mammu Betiju. Laikam jau Lesiju par kapsētu ieinteresēja mamma, jo citur nekur viņa līdzi nenāca. Izstaigāju visu kapsētu, abas turējās līdzās, arī mājās atnācām kopā. Tikušas pāri slieksnim, abas tūlīt nolikās garšļaukus. Ķepiņas bija ļoti nogurušas,” par Lesiju un viņas mammu Betiju pastāsta saimniece.

Lesijai nav arī bail no suņiem. Ja pretī gadās ļoti liels, tad gan lepnums nedaudz noplok. Bet Betija negriež ceļu nevienam. Kaimiņiene Inesei stāstījusi, kā Betija reiz uzlēkusi dalmācietim mugurā. Suns kaucis, kaķene turējusies mugurā un bijusi ļoti nikna.

Lesijas meita Keta mājās ir karaliene, kura nosaka kārtību, arī mamma nedrīkst iebilst. Dažreiz kāds nepaklausīgais arī dabū ar ķepu. Tēvoci Dūbiju gan komandē mazāk. “Lesija varbūt nav tik intelektuāla, bet Ketai ir raci­onāls prāts un laba atmiņa. Reiz, ejot uz dārzu, no vienas mājas izskrēja suns un Ketai bija jāmūk. Nākamreiz, ejot garām šai mājai, kaķene pārgāja ceļa otrā pusē un gāja pa grāvi, tikko bijām mājai garām, pārnāca atpakaļ. Arī pa ziemu nebija aizmirsusi, kā šajā vietā būtu drošāk,” atklāj Inese un pastāsta par Dūbiju. “Viņš ir ļoti gudrs. Kādreiz kāds ar viņu bija parotaļājies ar lenti. Reiz skatos, kaķis atradis lentīti, paņēmis zobos un pienes dēlam, skatās acīs un ņurkst. Reiz pati sekreterā kaut ko meklēju, Dūbijs arī ieinteresējās un izķeksēja lentīti, aizgāja pie mana vīra, nolika zemē un skatījās acīs,” pastāsta Inese un piebilst, ka Dūbijs neņaud, tikai ņurkst. Tā darījusi kaķenīte Petronella, ar kuru viņš labi sapratās. Kad marta vēji kļūst spēcīgāki, tad gan runcis atceras, ka kaķi ņaud.

“Dūbijs vienmēr ir blakus, kad mazgāju traukus. Cītīgi seko līdzi katrai kustībai. Tāpat ir līdzās, kad brokastoju. Pagājušonedēļ Dūbijam bija gada jubileja. Viņam tika pasniegts kārtīgs cienasts. Runcis tā pieēdās, ka no rīta, izbāzis galvu pa durvju spraugu, izskatījās kā jau pēc kārtīgas balles. Nākamajā dienā pie kārumiem pielaida arī citus mājiniekus,” stāsta kaķa saimniece.

Inesei mājās pavisam ir četri kaķi – divi runči un divas kaķenītes. Par katru viņa var pastāstīt ko interesantu. Arī par tiem, kuru vairs nav. Ketai piedzima trīs rudi kaķēni. Meita ielikusi internetā sludinājumu. Inese smej, kaķēnu pietrūcis, cik liela bijusi interese. Divi tagad ir Alūksnē, viena saim­nieki dzīvo pie Valmieras. Jaunie saimnieki sūta bildes, ziņas, kā kaķiem klājas, ko dara.

Tūta Vafele bija jau vairāk nekā gadu veca, kad kādu vakaru bērnu istabā sacēlās milzīgs troksnis. Inese pavērusi durvis, Tūta pārbijusies, metusies ārā no istabas, un kaķenei pakaļ… pelīte, maziņa, maziņa. Vēlāk gan kaķene sākusi ķert peles.

Savulaik bijis runcis vārdā Gludeklis. Istabā sienā bija caurums. Kaķim pie tā izdevās noķert divas peles. “Reiz vīrs sauc, lai nāku skatīties. Runcis pie peļu cauruma atnesis vistu gaļas ādiņas, nolicis, un pats sēž,” stāsta saimniece un uzsver – ja cits to stāstītu, neticētu.

Runcis Maksis arī ļoti labprāt pavadījis saimnieci viņas gaitās. Reiz Inese gājusi pie draudzenes uz jubileju, kaķi līdzi ņemt nebūtu prāta darbs, jo tur jau bija trīs kaķi. Maksis neatkāpies, tik gājis līdzi. Mājā iešmaucis pa priekšu un vēsā angļu mierā iegājis virtuvē pie kaķu trauka, kārtīgi paēdis. Tas nekas, ka mājinieki turpat blakus šņākuši. Tad Maksis aizgājis lielajā istabā, ielēcis gultā un atlaidies. Kad saimniece posusies mājās, pacēlis galvu, paskatījies uz saimnieci un bijis gatavs doties mājās. Bijis arī, ka Maksis saimnieci pie kādas mājas gaidījis četras stundas, kamēr viņa dodas prom, un tad pa priekšu, kā ceļu rādīdams, gājis mājās.

“Katrs kaķis ir citāds, un visi forši,” saka dzērbeniete Inese Gusmane un ir pārliecināta, ka tie, kam mājās ir kaķi, ir dzīvespriecīgāki, mierīgāki un kopumā laimīgāki.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *