Raksti

Dzīves stils

Īstais brīdis meklēt jauno

Ina Gaiķe.
Foto: no albuma

“Covid-19” gada karstumā Cēsu Valsts ģimnāzijas (CVĢ) latviešu valodas un literatūras skolotāja Ina Gaiķe ielēca jaunā lomā, līdz ar mācību gada sākumu uzņemoties direktores vietnieces pienākumus izglītības jomā.

Pieredzējusī pedagoģe, kuru savulaik iepazinuši arī Priekuļu vidusskolas audzēkņi, atzīst – vēl pavasarī nav bijusi pilnīga apjausma, ko nozīmē šis darbs. Taču stratēģisko plānošanu kā savu kaislību atklājusī I.Gaiķe, šķiet, nonākusi īstajā vietā – viņas stāstījumā attālināto mācību laiks iztēlē iegūst tīruma apveidu. Ir, kur augsne jau gatava un spēj tik sēt idejas, ir – kur vēl nedaudz jāpiestrādā.

– Kas izglītības procesa plānošanā šobrīd ir lielākie izaicinājumi?
-Ir ļoti dažādas izjūtas gan personīgi, gan skolas darba plānošanas ziņā. Vēl pavasarī, kad biju tikai skolotāja, lielākoties 12.klasēm, tās gatavojot eksāmenam, nojautu daļu no tā, ko mācību pārzine darīja, piemēram, par dokumentāciju, drošību saistībā ar ārkārtējo situāciju, bet neienāca prātā, kas ikdienā vēl nāk pa vidu. Tās nianses, ko katrs komunikācijas dalībnieks – skolēns, kolēģis, vecāks – nezina un kā uz dažādajiem jautājumiem atbildēt. Šajā laikā, kad vairāk jāsazinās telefoniski un rakstiski, pat sasmējos, ka pie manis brīžiem ir, kā mēģinot pieteikt vizīti pie ārsta – gaidiet savienojumu, jo visi operatori ir aizņemti.

Savukārt, runājot par mācībām, – kad rudenī plānojām, kā strādāsim, spriedām, ka pašreizējie divpadsmitie varētu tikt galā. Tas ir, ņemot vērā pavasara pieredzi un pazīstot šos audzēkņus, kur daudzi jau iemācījušies patstāvīgi plānot dienu un mācību darbu. Tādēļ nebija uztraukumu par mācību režīmu – vienu nedēļu klātienē, vienu attālināti (kā CVĢ bija noteikts vēl pirms skolēnu rudens brīvlaika-aut.). To, ka divpadsmitie var tikt galā, pierādīja arī pavasara centralizēto eksāmenu rezultāti – 12.klases tos nokārtoja labi. Latviešu valodā, piemēram, viena klase ieguva pat 82%, tas ir ļoti labs rezultāts. Tā gan arī bija ļoti spēcīga klase, bet tik un tā ekselenti, viens puisis saņēma 97%.

Protams, arī vecākajās klasēs ir kāds, kas neplāno laiku, tad nāk atrunas – aizgulējos, nokavēju Zoom stundu. Tad astītes velkas līdzi. Man pat liekas, ka pavasarī tādu bija mazāk, jo tuvāk bija eksāmeni, divpadsmitie vairāk sasprindzinājās, uztraucās. Tagad varbūt ir sajūta, ka pavasaris vēl tālu.

Darba, attālināti strādājot, gan bija ļoti daudz. Jāsēž Zoom sanāksmēs un stundās, pēc tam jāizstrādā uzdevumu teksti, lai būtu nepārprotami. Sarežģītākais, kā uzrakstīt, lai visiem saprotams un kāds teikumā neizlasa kaut ko citu. Ļoti daudz laika aiziet tieši sarakstē.

– Arī tagad turpināt pasniegt stundas.
– Jā, ir arī audzināmā klase, kuriem mācu latviešu valodu un literatūru, no viņiem negribēju atteikties.

– Vai direktora vietnieka pienākumi nav nesuši vilšanos? Daudz jāstrādā ar dokumentiem.
– Es laikam esmu stratēģijas cilvēks. Man patīk ieviest kaut ko jaunu, man tīri labi patīk procesu vadīt un sagrupēt. It kā var likties – nu ko tad var izdarīt attālināti, kad bērni mājās, skolotāji mājās? Bet tā nav! Notiek gan pedagoģiskās padomes sēdes, kurās pieņēmām lēmumus, ko un kā vērtēsim. Bijušas metodiskās padomes sanāksmes, kur norit skolas mācību darba plānošana, arī metodisko komisiju apspriedes. Ar audzēkņiem veidojam virtuālos apsveikumus, gatavojam informāciju publikācijām mājaslapā un Facebook, lai piesaistītu jaunus audzēkņus.
Manuprāt, šobrīd ir mirklis, kad redzams – kurš spēj atrast labus, jaunus izaicinājumus. Saprast to, ko nemākam. Pavasarī ļoti ātri apguvu zūmošanu, jo diezgan ātri iesāku. Par to gan jāsaka paldies tam, ka mājās ir sešpadsmitgadīgs pusaudzis, kurš man visu iemāca. Tā ir laba skola – mācīties no sava bērna.

Taču tagad jāmeklē jauni nezināmie. Kaut vai, piemēram, – kā tos jaunos ģimnāzistus uzaicināt? Tas ir īpašs stāsts. Protams, ievietojam informāciju skolas mājaslapā, bet skatos – vecāki tā kā kūtri piesakās. Domāju. Rakstu idejas, atradu bezmaksas video veidošanas vietni, rakstu informātikas skolotājai. Tā mums galu galā tapa video rullītis “Nāciet uz CVĢ!”. Ir izsūtīta saite sanāksmei tiem 49 vecākiem, kuri pirmie pieteikuši atvases Mazās ģimnāzijas nodarbībām – par to, kā tiešsaistē notiks vismaz pirmās divas viņu bērnu nodarbības novembrī un decembrī. Viņiem tas būs kas jauns. Vai viņi palīdzēs bērniem, vai bērni viņiem, to vēl nezinu. Bet man patīk, ja varu mācīties, domāt un ģenerēt idejas.

– Cik audzēkņu varat uzņemt septītajā klase?
-Šogad uzņēmām divas paralēlklases, katrā 26 audzēkņi, vairāk nevaram sanitāro normu dēļ. Pagājušajā gadā uz Mazo ģimnāziju bija pieteikušies vairāk nekā 80, šogad pagaidām ir vien 49, domāju, visi vēl nav “pamodušies”.

– Šogad stājās spēkā jaunās audzēkņu skaita prasības ģimnāzijām. Uz CVĢ statusa saglabāšanai attiecas slieksnis vismaz 105 bērni (10.-12.klasēs). Vai par šo jauninājumu šeit jāsatraucas?
-Nē, mums visa pietiek. No septītās līdz 12.klasei ģimnāzijā ir 375 skolēni, vidusskolas līmenī – ap 240 ģimnāzistu.

-Vai ģimnāzijas statuss atvieglo vai rada papildu slodzi attālinātajās mācībās? Vai ģimnāzijas audzēknis ir prātīgāks un ekrāna mācību attiecībās iejūtas vieglāk?
-Jā, viņi tiešām ir prātīgāki, bet grūtāk tajā ziņā, ka viņi arī vairāk pieprasa. Ir padziļinātas intereses, vēlmes piedalīties projektos, konkursos, un skolotājiem nākas gatavoties vēl daudz kam, kas pirms tam nav plānots. Skolēni ir prasīgāki un šad tad pat zina vairāk nekā mēs, skolotāji. Nerunāju par teorētiskām zināšanām, bet redzesloku. Un tas noteikti nepadara šo procesu vieglāku.

– Kā attālinātais kontakts iegājies dzīvē?
– Interesanti vērot Zoom stundas – neviens pagaidām arī nav uzrakstījis, kādām tām jābūt. Es esmu klāt kā jebkurā stundā, bet, protams, neiejaucos un nekomentēju, tikai veicu pierakstus, lai saprastu, kā tas ir. Gribu pievienoties Oskara Kaulēna (Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktora) paustajam – vecāki, nepildiet bērnu vietā, esiet palīgi! Vecākiem ir augstas prasības, grib, lai bērnam ir labas atzīmes, bet tiekšanās pēc atzīmēm diemžēl nemāca godīgumu. Arī atrunas – klade aizmirsta mammas darbā vai pie draudzenes. Kāds Zoom stundas laikā izrādās frizētavā…

– Redzēts, ka skolas šogad veidojušas katra savu attālinātās saziņas, tiešsaistes nodarbību etiķeti. Acīmredzot visur šī nesagatavotība nopietni strādāt ekrāna priekšā bijusi gana aktuāla.
– Jā, mēs arī sagatavojām noteikumus par tiešsaistes darbu, izsūtījām iekšējā tīklā, ne mājaslapā. Sākotnēji jau bija tā, ka sūtījumi pienāca ar apzīmējumu “mājas darbs” vai “latviešu valoda”. Izsūtīju arī vēstules ar citātiem no noteikumiem un piemēriem. Tad pēkšņi kolēģis zvana un saka – kas noticis, pēkšņi visi ir akurāti noformējuši vēstules un pielikumus. Tas ir iespējams, bet skolēni jāmāca tam. Mēs paši arī kļūdāmies, bet es teikšu – bērni prot reaģēt ātri, ja tikai parāda.

– Minējāt, ka topošie beidzēji vairumā ir apguvuši sava darba organizēšanu, bet kā ir ar devītajiem?
-Viņiem ir grūtāk, psiholoģiski grūtāk. Tieši tagad runājām ar tiem, kuriem trūkst daudzu vērtējumu, ir neizpildīti darbi. Viņi arī paši atzīst, ka neprot plānot laiku. Nupat no jauna vienojāmies sagatavot katras dienas režīmu.

– Skolām dažādie svētki vienmēr bijuši neatņemama arī mācību atmosfēras sastāvdaļa. Vai svētku sajūta tomēr cieš vai tieši otrādi – palīdz uzturēt saistošākas distancētās mācības?
– Tas, protams, vairāk klases audzinātāja ziņā – kā viņš informāciju novadīs audzināmajai klasei. Bet arī te bija iemesls radīt kaut ko īpašāku. Nevis formāli publicētu apsveikumu, bet savu video, kas, manuprāt, izdevies emocionāli saistošs. Varbūt sākumā šķita, ka Jaunsudrabiņa “Piemini Latviju” ir kaut kas pārāk vecs un zināms, bet jaunie to atklāj pilnībā no jauna.
Par valsts svētku sajūtu –likās, ka mana klases palika apmierināta pēc tās Zoom stundas, kurā runājām par piederības sajūtu, kopīgi noskatījāmies video un vēl piedāvāju saiti uz materiālu par Bermontiādi. Tas palīdzēs arī vēstures stundās, literatūra jau lielā daļā saistās ar vēsturē mācīto.

Arī skolas jubileju un izstādes atklāšanu bijām iedomājušies citādu, ka apmeklēsim visi kopā. Tomēr uzdevu viņiem pa diviem izpētīt un katram par savu stendu sagatavot prezentāciju. Mums sanāca vairāk nekā divu stundu nodarbība, kurā arī es ieraudzīju kaut ko, ko ekspozīcijā nebiju pamanījusi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *