Raksti

Dzīves stils

Iespējami interesantāk pasniegt stāstus

Raitis Zapackis.
Foto: no albuma

Iespējams, ka daudziem vārds un uzvārds – Raitis Zapackis – neko neizteiks, bet varbūt tas ir mānīgs priekšstats. Televīzijas kanāla TV3 skatītāji Raiti pazīst kā laika ziņu moderatoru, “Radio 3 Klasika” klausītāji pazīst balsi, jo viņš vada vairākus raidījumus, koncertu apmeklētāji Rīgā viņu pazīs kā pasākumu vadītāju.

– Sevi raksturotu kā televīzijas, radio vai skatuves cilvēku?
– Manā vizītkartē rakstīts “Radoša personība”, un tas ietver visu, ko es daru. Grūti definēt precīzi, jo manā dzīvē ir televīzija, radio, pasākumu vadīšana, reklāmu ierunāšana, savu koncertu producēšana un uzstāšanās. Esmu cilvēks, kurš aktīvi darbojas radošajā jomā.

– Plašāku atpazīstamību deva iespēja kļūt par laika ziņu cilvēku TV3 kanālā?
– Tā jau ir, neraugoties uz to, ka augustā apritēs 20 gadi, kopš strādāju “Radio Klasika” ēterā. Radio specifika tāda, ka cilvēki, kas šo programmu klausās, zina mani pēc balss, taču tiklīdz nonāc televīzijas ekrānā, kaut arī tikai divas minūtes dienā, tas rada citu atpazīstamību. Tiesa, arī televīzijā darbojos jau 23 gadus. To sāku vēl mācoties Cēsīs, kad darbojos “TV Vidzeme”, bet ilgus gadus lielākoties biju aizkadra cilvēks.

– Lai sagatavotos šīm divām minūtēm, droši vien vajadzīgs krietni ilgāks laiks?
– Protams. Man atsūta prognozi, tad papildus skatos, ko sagatavojis meteo.lv, kāda ir LETA prognoze, ko prognozē Eiropas meteorologi, tad no tā veidoju savu izvilkumu. Pašam jāsagatavo teksts un jāiemācās, jo špikeru mašīnas mums nav. Tātad jābūt gatavam, lai var tekoši norunāt.

Līdz 6.janvārim laika ziņas TV3 kanālā rādīja ierakstā, tagad ir tiešais ēters, kas rada arī satraukumu. Bet man patīk strādāt dzīvajā, gan televīzijā, gan radio. Tu esi šeit un tagad konkrētajā brīdī. Lai kas notiek, nedrīkst apstāties, jātiek līdz galam. Rezultāts atkarīgs no tā, kā būsi sagatavojies.

– Darbs radio ēterā tomēr šķiet tāds nedaudz brīvāks formāts, tur kāda pārteikšanās, kāds mazs misēklis nebūs tik pamanāms.
– Te gan jāņem vērā, ka “Radio Klasika” formāts – klasikā mūzika, akadēmiskā mūzika, džezs – ir specifisks, ir tematika, kvalitātes standarti, katram raidījumam savs formāts, nevar kaut ko parunāt, kā to dažkārt dzirdam populārās mūzikas raidstacijās. “Ra­dio Klasika” ēterā informācijai jābūt korektai, precīzai un kvalitatīvai, tāpēc lielākais darbs tiek paveikts pirms iešanas ēterā. Rakstu tekstus, tulkoju, meklēju informāciju, lai klausītājiem iespējami interesantāk pasniegtu stāstus par mūziku, personībām.

Ja komercmediji vairāk nodrošina izklaidi, sabiedriskajiem medijiem cilvēki jāizglīto. Un tas neattiecas tikai uz informācijas apjomu, bet arī uz tās pasniegšanas veidu. Svarīgi, ka diktori, žurnālisti pareizi lieto latviešu valodu, jo bieži vien klausoties, ko piedāvā mediju telpa, šausminos, cik neprasmīgi un runāt nemākoši ir cilvēki. Medijiem tomēr būtu jārāda priekšzīme, tāpēc ļoti cenšos pārdomāt visu, ko teikšu ēterā.

– Darbam tiešajā ēterā droši vien palīdz koncertu vadīšana, bet varbūt var teikt, ka tiešais ēters palīdz pasākumu vadīšanai.
– Jā, tas viss devis ļoti daudz. Esmu vadījis koncertus, pasākumus visās lielākajās Rīgas koncertzālēs. Tā ir ļoti liela pieredze. Pirms pasākuma ir neliels stresiņš, bet tas pazūd, tiklīdz esi iznācis uz skatuves. Tajā brīdī galvenais uzdevums panākt, lai publika ir atsaucīga. Parunāties, likt sajust, ka neesmu robots, kurš lasa no lapas iedotus tekstus, bet dzīvs cilvēks, kurš var dot no sevis. Ļoti strādāju pie tā, lai koncertus varētu vadīt, iespējami maz ielūkojoties tekstā. Nemitīgi cenšos mācīties, attīstīties, bet tas ir mans dzinulis, kas neļauj novecot.

Gatavojot tekstus, svarīgi, lai tie būtu īsi, lai nebremzētu koncerta gaitu, lai ietu ritmā ar mūziku. Tajā pašā laikā tekstiem jābūt interesantiem, saistošiem, lai klausītāji, aizejot no koncerta, būtu uzzinājuši ko jaunu. Tas ir lielākais izaicinājums.

– Esat veidojis arī solo programmas kā dziedātājs.
– Pirmā programma “Holivudas stāsti” izskanēja reizes 20. Tajā bija dziesmas no populārām kinofilmām, mūzikliem, animācijas filmām, kas tika apvītas ar stāstiem par Holivudas vēsturi, Oskara balvas pasniegšanas ceremonijām, kino industriju, spilgtām personībām.

Tagad top jauns projekts, maijā prezentēšu koncertprogrammu, kurā dziedāšu franču valodā. Skanēs dziesmas no Edīte Piafas, Īva Montāna, Žaka Brela, Burvila un daudzu citu repertuāra. Būs nelieli stāsti par mūziķiem, par Franciju, ar mani kopā uz skatuves būs akordeonists Kaspars Gulbis, kurš specializējies franču mūzikā.

Līdztekus top programma “This is Sinatra” ar Frenka Sinatras mūziku. Arī tas nebūs vienkāršs koncerts, būs īsi stāsti par Sinatru. Zinu, viņa dziesmas ir daudz skanējušas uz Latvijas skatuvēm, bet, domāju, šī programma atšķirsies.
Ceru, ka man tas izdosies, jo pēc “Holivudas stāstiem” cilvēki teica, ka esmu atradis Latvijā vēl nebijušu pasniegšanas veidu, kā stāstīt par mūziku.

– Kāpēc izvēlētas franču dziesmas, vai pārvaldāt šo valodu?
– Filmā “Ezera sonāte” ir teksts: “Kad dzirdu frančus, es ģībstu!” Iespējams, te arī slēpjas atbilde. Latvijā franču valodā dziedājušas vairākas dāmas, tai skaitā Marija Naumova, Aija Vītoliņa, bet neviens kungs. Koncertā iekļautas 14 dziesmas franču valodā, tas bija galvenais izaicinājums, jo pirms tam ar šo valodu tik tieši saskāries nebiju. Tekstu iemācīties palīdz franču valodas pasniedzējs. Neslēpšu, tas ir ļoti grūti. Pusgada laikā franciski iemācīties nav iespējams, tā ir grūta valoda, tāpēc galvenokārt dziesmas mācos fonētiski. Strādājam pie izrunas, pie tā, kā šim dziesmām jāskan. Katru nedēļu tiekamies vairākas reizes un pamatīgi strādājam. Vai būs vēlme mācīties vairāk, apgūt labu sarunvalodas līmeni, rādīs laiks.

– Zināms, ka esat mācījies Cēsu Mūzikas vidusskolā.
-Cēsīs pavadīju piecus gadus, te sākās arī mana radošā darbība. Jau otrajā gadā iepazinos ar radošo apvienību “Noskaņa”, un tā sakās sadarbība vairāku gadu garumā, kas vēl joprojām ik pa laikam atjaunojas. Par to man liels prieks!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *