Ceturtdiena, 25. aprīlis
Vārda dienas: Līksma, Bārbala

Grib atklāt baktēriju noslēpumus

Sarmīte Feldmane
06:57
08.06.2023
6
Marta Rudzite 1 1

Marta Rudzīte ir Dartmutas koledžas (ASV)    zinātniskā līdzstrādniece, mikrobioloģe. Nedēļu viņa ciemojās pie vecākiem Raunā, pabija savā Cēsu Valsts ģimnāzijā, svinēja tikšanos ar radiem un draugiem.

– Pārsteidzu klases audzinātāju, tagadējo ģimnāzijas direktori Inu Gaiķi un bioloģijas skolotāju  Initu Kriškāni.    Par skolas laiku man ir vislabākās atmiņas. Piedalījos dažādās olimpiādēs, sākumā matemātikā, tad programmēšanā un bioloģijā. Bioloģijā veicās vislabāk, lai gan      arī pārējos priekšmetos bija labi sasniegumi. Augus pazīstu no bērnības, bija viegli mācītiess, un tad jau ieinteresēja tālāk. Divreiz piedalījos Pasaules bioloģijas olimpiādē, ieguvu atzinību un sudraba medaļu. Bioloģija mani ieinteresēja aizvien dziļāk.

Pirms Pasaules bioloģijas olimpiādes bija iespēja Latvijas Universitātē pastrādāt laboratorijā. Tur sapratu, ko ikdienā dara pētnieki, biologi, ka viņu darbs nav saistīts tikai ar ekoloģiju.

– Sekoja studijas bioloģijā.
-  Divas nedēļas nomācījos Latvijas Universitātē, tad radās iespēja doties uz Angliju. Zināju, ka tur man pavērsies plašāks darbības lauks.

– Ko nozīmē studēt citā valstī?
– Kā pieaudzis cilvēks neesmu dzīvojusi Latvijā. Raunas pamatskola, tad Cēsu ģimnāzija, un esmu prom. Gan Jorkas Univer­sitātē, gan    Londonas Impērijas koledžā ir ļoti daudz studentu no dažādām Eiropas valstīm. Visiem vecāki citā valstī. Arī profesori ir labākie no Eiropas un Amerikas.

– Kā ar finansējumu, studējot Anglijā?
– Kad sāku bakalaura studijas, Lielbritānija bija Eiropas Sa­vienībā. Bakalaura studijām ņēmu kredītu, kas vēl jāatmaksā. Deviņi tūkstoši mārciņas gadā bija studiju maksa trīs gadus. Dzīvošanai kredītu nevarēju dabūt, to paņēma vecāki Latvijā. Tā kā bakalauru ieguvu Londonā, maģistra un doktorantūras studijās aizvien biju kā vietējā un saņēmu stipendiju mācībām. Ar to dzīvoju četrus gadus. Par to naudu varēja izdzīvot. Tagad, ja gribi studēt Lielbritā­nijā, to dari kā ārzemnieks, jo Lielbritānija nav ES, un maksa ir vairākas reizes augstāka. Nedo­māju, ka Latvijā var saņemt kredītu simts, 120 tūkstošus mārciņu, lai dotos studēt uz Lielbritāniju.

    – Kur studenti dzīvo?
– Pirmo gadu iesaka dzīvot kopmītnēs. Es paliku arī otro. Pārvākusies esmu daudz, pirmos piecus gados dzīvoju septiņās vietās. Sākumā pārvācos ar visu, kas vien bija. Tagad pietiek ar pāris koferiem un kastēm, māku izvērtēt, kas nav vajadzīgs un    ko ņemt līdzi. Līgumi par dzīvokli parasti ir uz gadu, kopā īrē vairāki studiju biedri.

– Anglijai pateiktas ardievas, iegūts doktora grāds molekulārajā mikrobioloģijā. Durvis pavērusi Amerika.
– Turpināšu doktorantūrā iesāktos pētījumus. Pētu baktērijas, kas svarīgas infekciju saslimšanās un ir neuzņēmīgas pret antibiotikām. Baktērijas, salīdzinot ar citiem organismiem, ir vienkāršas un reizē    sarežģītas, lai tās būtu interesanti pētīt. Kaut vai, kā dažādas baktērijas sadzīvo, kā tās parādās infekcijās. Tās ir tik dažādas, un to ir tik daudz. Bak­tērijas ir noderīgas medicīnai, tās jāmāk izmantot. Amerikā strādāšu universitātes laboratorijā, turpināšu pētīt baktērijas, lai dotu pamatu jauniem medikamentiem.

– Kāpēc tieši uz Ameriku?
– Tā ir iespēja strādāt pasaulē zināmā laboratorijā, kurā ir gan tehnoloģijas, gan cilvēkresursi, kas ir svarīgi, lai pētītu. Pa­jautāju, vai vajag cilvēku, kurš vēlas darīt to, ko es gribu. Atbilde bija pozitīva. Janvārī biju uz interviju un sapratu, ka gribu tur strādāt.    Ļoti paveicās, ka turpinu pati savu projektu, nevis iesaistos kāda izstrādē. Dartmutā mikrobioloģijai medicīnas zinātnē ir liels atbalsts, citās augstskolās lielāks uzsvars likts uz dažādām industrijām. Eiropiešiem Eiropa šķiet lielāka nekā citiem pasaulē. Kartē tā ir neliela, Amerika daudz lielāka.

– Latvijā daudz tiek runāts par finansējumu zinātnei, tā ir par maz.
– Dodos, kur ir finansējums, kur ir gatavi maksāt par to, ko daru un gribu sasniegt. To pašu varētu darīt Londonas Impērijas koledžā, bet patlaban    tur nav tādas materiālās bāzes. Iespējams, kaut ko līdzīgu varētu pētīt arī Latvijā, bet nav tādu tehnoloģiju un cilvēkresursu.

– Ko gribat atklāt?
-    Tagad grūti kaut ko paredzēt, kā veiksies. Zinātnē veiksme ir ļoti nepieciešama. Veiksme – pareizajā laikā izvēlies, ko pētīt, un vai vari to darīt. Ir daudz iespēju, jāizvēlas tā īstā. Sākumā jābūt skaidram, ko dos tas, ko dari. Vari    meklē atbildes uz kādiem jautājumiem, bet jāsaprot, vai vērts, vai tās  būs svarīgas. Man ir līgums uz trim gadiem, ja viss būs veiksmīgi, varēšu turpināt. Varbūt    gribēšu pētīt ko citu, kļūšu par      mācībspēku, ar laiku izveidošu savu laboratoriju. Amerika ir piedzīvojums, un vienmēr ir iespēja atgriezties Eiropā, Latvijā.

– Kādam jābūt cilvēkam, lai būtu pētnieks?
– Zinātkāram un ietiepīgam. Nepadoties, mēģināt vēl un vēl. Jābūt ne jau tam visgudrākajam, bet jāspēj noturēt interesi, kā arī īstajā brīdī saprast, ka iesākto nav vērts turpināt, un sākt ko citu.

– Kā, dzīvojot citur, pietrūcis?
– Protams, vecāku. Drīz būs astoņi gadi, kopš esmu prom. Ar vecākiem sazvanāmies, un šķiet, ka sazināmies biežāk nekā tad, ja es    dzīvotu Latvijā. Jā, satiekamies reizi gadā, sākumā gan braucu biežāk. Man pietrūkst tieši    “Ķelmēnu” rupjmaizes, to vienmēr vedu līdzi. Ja kaut ko citu gribēju, varēju Londonā atrast. Kā būs Amerikā, nezinu. Droši vien kaut kā pietrūks no tā, kas bija Anglijā.

  – Kādu iepazināt Angliju un angļus?   
– Man apkārt bijis maz angļu, lielākoties dzīvoju savā burbulī starp studentiem. Kad bija karaļa kronēšana, skatījos televīzijā.    Londonas Impērijas koledža    atrodas netālu no vienas karaļnama pils, ja kas notiek, ielas tiek slēgtas. Kad bija kronēšana, viss bija izrotāts    ziediem.    Daļai cilvēku karalis ir ļoti svarīgs, bet, šķiet, tikpat daudziem kronēšanas diena bija iemesls izmantot brīvdienu. Karalienes jubilejā bija plaši pasākumi, sēras par viņu    bija jūtamas visā valstī. Televīzijā, radio nedrīkstēja skanēt priecīga mūzika.

– Kā studiju laikā atpūtāties?
– Kad biju Londonā, man    patika doties uz maziem kafijas veikaliņiem un divas trīs stundas sēdēt un lasīt grāmatu. Protams, pavadīt laiku ar draugiem. Uz palodzes audzēju puķes, tās noteikti būs arī Amerikā. Kovida laikā mēģināju izšūt, likt puzles, brīdi šķita interesanti, bet ne ilgi. Kovida laiks bija jocīgs, tos divus gadus neviens neatdos. Daudzi studiju biedri aizbrauca mājās, bet visi sazinājāmies, un attālumam nebija nozīmes. Netiecies klātienē, bet esi kopā. Tā būs noderīga pieredze, dzīvojot Ame­rikā, uzturēšu kontaktus ar bijušajiem studiju    biedriem.
Dartmuta ir nekurienes vidū, tur ir ļoti attīstīts sports, ir meži, kalni, pastaigu takas. Veltīšu laiku nodarbēm dabā. Tāds ir plāns.

    – Kur ir mīļākā vieta Raunā un Cēsīs?
– Cēsis man saistās ar ģimnāziju, katru dienu braucu uz mācībām, atmiņas ir tikai par skolu. Bet Raunā, protams, vecāku mājas “Jaun-Ieviņas”. Te mani ieinteresēja daba, veidoju pirmos herbārijus, mamma mācīja par augiem, tēvs stāstīja par saimniekošanu laukos. Prieks, ka biju mājās    mammas dzimšanas dienā.    Šķiet, te nekas nav mainījies, bet tā nav. Te varu atpūsties un gūt spēkus.

– No rīta gailis modināja?
– Šķita, ka vardes ir skaļākas. Te tās ir vienmēr, tāpat kā odi.

– Kad ciemosities mājās?
-    Vēl nezinu. Man ir tikko iegūts doktora grāds un biļete uz Ameriku. Varbūt atbraukšu gada beigās, redzēs. Gribu sākt strādāt, iejusties.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
5

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
43

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
114

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
358

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
114

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
27
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
37
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
37
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
36
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi