Raksti

Dzīves stils

Dzīve zīmē savu ceļu karti

Imants Priedītis.
Foto: Sarmīte Feldmane

Rudenīgi vēji muzicē mežā, Kaķupīte, satikusies ar Vaivi, nebeidz draiskoties. Stirnas un lapsas pagalmā vēro, ko dara saimnieki, bet vāveres lēkā no zara uz zaru, vērotājiem raisot smaidu. “Vai te nav jauki,” saka “Kalna Kalauzu” saimnieks, vaivēnietis Imants Priedītis. Te augustā, vasaras dāsnuma laikā, kopā ar savējiem nosvinēta 90.jubileja.

“Daudz gadu nodzīvots. To, ar kuriem esmu bijis kopā, vairs nav. Kamēr aktīvi dari, gadi aizskrien ātri, aizlido, kad vairs kaut ko nevari, viss notiek lēnāk. Vairs nevar visu izdarīt, ko un kā gribētos, tas pašu grauž. Tas ceļš dzīvē bijis garš,” raugoties uz galda degošas sveces liesmā, teic Imants. Tuvo cilvēku mudināts, viņš sarakstījis grāmatu “Dzīves komandējums”, stāstu par sevi, cilvēkiem līdzās, pārdzīvoto, piedzīvoto, laimes brīžiem. Daudziem patīk klausīties, kā saka jaunā paaudze, par vecajiem laikiem, un autors atzīst, ka tagad nebūs jāstāsta. “Nebija viegli uzrakstīt. Visu mūžu izdzīvoju vēlreiz,” saka vaivēnietis.

Bērnība gaišuma pilna

Imants ir Cēsu puika. Dzimis Glūdas kalnā. “Tēvs bija kapteinis Latvijas armijā. Kad piedzimu, pabeidza būvēt māju, toreiz vislabākajā vietā pilsētā. Tad tur bija tikai Glūdas muiža jeb nabagmāja, Silmāja, Ozolmāja un tad arī Priedīšu māja,” stāsta Imants un piebilst, ka apkārtne izmainījās, kad uzcēla slimnīcu, nemaz nerunājot par daudzdzīvokļu mājām.

Bērnībā vecāki gādāja, lai abiem dēliem nekā netrūktu. Dienas varēja vadīt ar draugiem turpat no apkārtnes. Puikas labprāt arī gāja uz nabagmāju, lai klausītos veco cilvēku stāstus. “Mēs, mutes pavēruši, klausījāmies un ticējām visam, ko viņi stāsta. Bija tāds Robertonkulis. Viņš visu mūžu bija strādājis cirkos gan par burvju triku meistaru, gan plēsīgo zvēru dresētāju. Ko tik pasaulē nebija pieredzējis,” atmiņās kavējas Imants un turpina: “Dzīvojām labi. Tēva māte mūs dresēja, bija jāmācās tautasdziesmas, jādzied viņai līdzi, jāskaita Tēvreize, jāiet baznīcā. Valsts svētkos Cēsīs laukumā pretī kazarmām, kur tagad arodskola, notika parādes. Puikas skrējām skatīties. Tēvs par darbu, par armiju nerunāja. Vienīgi, kad sanāca draugi, kaut ko savā starpā pārsprieda. Kāds man bija prieks, kad tēvs ļāva man pašaut ar pistoli, pats turēja to rokās, es nospiedu gaili. Tēva draugs iedeva zirgu pajāt.”

Vācija – Francija – Čukotka

Dzīve mainījās 1940.gadā. “Tēvs aizvien retāk bija mājās. Tad atnāca atvadīties. Viņš iedeva mātei savu pistoli un teica: “Sargā bērnus!” Atceros, kā tēvs mūs ar brāli piekļāva sev un teica: “Mīliet savu ģimeni! Mīliet savu tēvu zemi un dzimteni. Turiet godā darba tikumu un doto vārdu. Tad Dievs jūs svētīs un pasargās.” Vairāk tēvu neredzēju, nezinu, kur bija, ko darīja, kur apglabāts,” atmiņās kavējas Imants un piebilst, ka māte visu, kas bija saistīts ar tēvu, arī viņa formu iznīcināja. “Kā viņai izdevās saglabāt tēva pistoli, nezinu. To aizvien glabāju kā piemiņu,” klusi saka Imants.
Ierastā kārtība bija sajukusi. Puikas nebēdnīgā dzīve bija beigusies, sākās ganu gaitas. “Drīz sapratām, kas ir tā sarkanā migla, kas pārklājusi Latviju. Vairāki pazīstami tika nošauti. Gaidījām vāciešus. Atceros, kā puikas sagaidījām pirmo vācu armijas motociklistu kolonnu,” stāsta Imants.

1944.gada vasarā brāli iesauca armijā. “Tas bija pārdzīvojums, un reizē biju lepns, ka brālis varēs karot par Latviju, atriebt tēva nāvi. Negribēju palikt mājās. Biju nepilngadīgs, bez mātes atļaujas mani kā brīvprātīgo neņēma. Pārliecināju mammu, ka arī man jāiet karot,” pastāsta Imants. Viņš nokļuva gaisa spēku izpalīgos. Redzēja, ka lidmašīnas uzspridzina Ķeguma spēkstaciju, bēgļu straumi. Tad ceļš uz Liepāju, Dancigu. Imantam laimējās būt kopā ar brāli Laimoni. Tīringē sargāja hidroelektrostaciju. Tad bija Dortmunde, Švarcvalde… Karš sekoja. Imants nokļuva amerikāņu zonā. Tur bija vairāki simti latviešu. Tad visiem tika izteikts piedāvājums nākotnei – iet franču leģionā vai iestāties amerikāņu specdienestā, kur apmācīs, un tad ar uzdevumu varēs atgriezties Latvijā. Vēl bija trešā iespēja – iet, kur acis rāda.

“Tēva vēlējums, mammas asaras… Gribēju tikt mājās, ilgojos pēc Latvijas,” saka Imants. Sekoja mācības netālu no Parīzes, tad ceļš uz mājām cauri izpostītajai Eiropai. Pamazām sākās mierlaika dzīve. Imants mācījās Cēsu skolotāju institūtā, dziedāja korī pie Imanta Kokara, piedalījās Dziesmu svētkos 1948.gadā. Bet līdztekus tam bija jāpilda, atgriežoties Latvijā, apsolītais. “Neticē­jām, ka sarkanā sērga ir uz palikšanu. Gaidījām amerikāņus. Val­mieras pusē bija mūsu grupas vadītājs Augusts Opmanis. Mūsu mājā arī tika glabāti ieroči. Kad sākās izsūtīšanas un visus dzina kolhozos, sapratām, ka uz laiku darbība jāpārtrauc. Arī Opmanis bija ierakstīts kulakos, visa saimniecība konfiscēta. Kādudien abi ar brāli aizbraucām viņam palīgā saimniecībā nokaut lopiņu. Kai­miņš bija redzējis un izstāstījis,” pastāsta Imants. Un dzīvē atkal priekšā ceļš. Uz Ziemeļiem. Bet vispirms nežēlīga pratināšana čekā Cēsīs, tad Valmieras cietums un desmit gadi stingrā režīma cietumā, brālim – 15. “Ar to arī beidzās mūsu varonīgā cīņa par Latvijas neatkarību, tikām salauzti fiziski, bet ne morāli. Tagad to visu var nosaukt par avantūru, kurā mūs ar brāli izmantoja kā aklus valsts patriotus mantiskas vērtības atgūšanai. Tiesa, tagad par vēlu spriest,” pārdomās dalās Imants.

Imants nokļuva Čukotkā. Tas bija liktenis, kas viņam pateica priekšā – jāstāsta, ka ir celtnieks, kaut no šī aroda saprata maz. Tā bija izglābšanās no rūdas raktuvēm. “Tur bijām daudzi latvieši, igauņi, ukraiņi, lietuvieši. Esmu vienīgais latvietis, kurš no Čukotkā izsūtītajiem vēl dzīvs,” ar lepnumu un skumjām balsī saka vaivēnietis. Viņš savas atmiņas nodevis arī Okupācijas muzejam.
Mājās par valsts nodevību notiesātais atgriezās slims ar tuberkulozi. “Mani izglāba daktere Volosova un Miervaldis Bērziņš jeb rakstnieks Birze,” ar pateicību saka I.Priedītis.

Mājas atceras savu celtnieku

Un atkal liktenis iezīmēja ceļu. Nu jau arī visai turpmākajai dzīvei. Meklējot darbu, ar pazīstamu cilvēku palīdzību Imants nokļuva Cēsu alus darītavā. “Teicu, ka pārzinu metālkonstrukciju montāžu un saprotu šo to no būvniecības. Dokumenti man bija, ka esmu strādājis “Daļstroj CCP”, biju tehniskais vadītājs. Ko cēlu, tas valsts noslēpums. Tā kļuvu atbildīgais par visiem remonta, celt­niecības un mehanizācijas jautājumiem. Sapratu tikai to, ka tādu rūpnīcu redzu pirmoreiz, kur nu vēl ražošanu. Atkāpties nevarēju. Mācījos un darīju,” uzsver I.Prie­dītis un piebilst, ka darba gaitās iepazinis padomju sistēmu, sarunāšanas, dāvanu došanu. “Da­rītavā bija vajadzīga pamatīga modernizācija. Lai kaut ko dabūtu, bija jāsarunā. Braucu uz Ļeņingradas, Maskavas rūpnīcām. Durvis palīdzēja atvērt melnais balzāms un “Dzintara” smaržas,” ar smaidu teic Imants. Viņš arī neklātienē iestājās celtnie­cības tehnikumā.

15 gadi alus darītavā pagāja ātri. Rūpnīca bija kļuvusi par mūsdienīgu alus ražotni. Imantam piedāvāja kļūt par celtniecības iecirkņa priekšnieku Siguldā. Tolaik sāka celt kažokzvēru audzētavu “Gau­ja”, pilnā sparā notika Murjāņu sporta skolas celtniecība. Ar smaidu Imants atceras, ka pēc skolas ēkas nodošanas bijis jārunā radio. “Kā beidzās svinīgais notikums, skrēju mājās, lai dzirdētu, kā izklausās. Balss gan bija tāda sveša,” bilst celtnieks un vien nosaka, ka pēc tam bijušas dzīvojamās mājas Siguldā un daudzi interesanti ražošanas objekti.

Pēc ilglaicīgām sīkām nesaskaņām darbā un kad Cēsīs nodibināja celtniecības trestu, Imants atgriezās dzimtajā pilsētā. 12 gadus bija ražošanas un tehnoloģiskajā pārvaldē galvenais inženieris, tad darbs Baltijas MIS. “Būvēja jauno Rīdzenes ciematu, lielo kantora ēku, Krīvos mehāniskās darbnīcas un dzīvojamās mājas. Celtnie­kiem darbs ir vienmēr. Tikai gribas kaut ko pamainīt, pārbaudīt sevi – vai varu. Un, kad domā, ka nākamajā vietā darbs būs mierīgāks, parasti jau tā nav,” pārdomās dalās pieredzējušais celtnieks. Pēc desmit gadiem viņš mainīja darbu, sāka strādāt dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā. Tika gādātas jaunākās tehnoloģijas, ražošana attīstījās.

Sākās Atmodas laiks. Ar neziņu un cerībām. “Sākās pārmaiņas. Pirmoreiz mūžā kļuvu par direktoru. Tika izveidota rūpnīca “Betons”. Mācījos, meklēju sadarbības partnerus, braucu pieredzes apmaiņā, redzēju un sapratu, kas darāms. Bet sākās privatizācija. Darbinieki nopirkt rūpnīcu nevarēja. Tas bija tāds laiks, kad nauda un sakari noteica, kurš būs īpašnieks. Atvadījos, iekāpu mašīnā un braucu mājās. Droši saku – jaunā dzīvē,” atmiņās kavējas vaivēnietis, uzsverot, ka darba gaitās saticis daudzus gudrus un labus cilvēkus ne tikai Latvijā.

Ar nemieru dabas ielokā

Kā visi, kam tolaik bija mājas laukos un hektārs zemes, arī Imants Priedītis izveidoja saimniecību, turēja govis, aitas, sivēnus, putnus. “Nebija, kur izaudzēto likt. Pienu devām cūkām, graudus malām un sev cepām maizi, kartupeļus barojām lopiem. Tāda tā saimniekošana. Bet cik ilgi,” vērtē Imants. Tā kā darba gaitās bija pabijis Vācijā, Polijā, pie sevis uzņēmis draugus un partnerus, kuri nebeidza slavēt skaisto vietu – Kalauzu dzirnavas -, Imants ar dzīvesbiedri Rutu nolēma pievērsties tūrismam. Kūts pārtapa par svinību zāli, istabiņām otrajā stāvā. Toreiz tas vēl bija kas jauns, bet aizvien vairāk laucinieku pievērsās tūrismam. Imants bija Lauku ceļotāju asociācijas dibinātājos, darbojās valdē. Gadu gaitā atpūtu te baudījuši vairāki tūkstoši viesu ne tikai no Latvijas, arī daudzām tuvām un tālām valstīm. “Kaulauzu dzirnavas” kļuvušas pazīstamas, saimnieki saņēmuši dažāda līmeņa apbalvojumus un atzinības.

“Esmu gājis un darījis, kā liktenis vedis, vai pa pareizo ceļu, vai kādā brīdī vajadzēja pagriezties pa citu, nezinu. Pasaule manā mūžā ir mainījusies. Tāpat kā es. Dusmojos, ka vairs daudz ko nevaru izdarīt. Kādreiz liela lieta bija telefons mājās, tagad internetā ar gūgli var pašu velnu atrast. Tikai nesaprotu, kāpēc tik daudz sliktu ziņu. Dzīvē taču sliktais un labais ir līdzsvarā,” paskatoties pa logu mijkrēslī, kas pamazām vien pārņem pagalmu, saka Imants un, iegrimis domās, atzīst: “Daba esmu es pats. Skatos uz vecu priedi, tā ir kā es.” Mājās daudz medību trofeju, savdabīgu koku zaru, kas ieraudzīti mežā un atnesti mājās. Katram te sava vieta. Viss, kas ir “Kalauzu dzirnavās” kopā ar Rutu veidots, paveikts.

Meitas Gunta un Ieva ir Rīgā, mazmeita Zane dzīvo, mācās un strādā Dānijā. “Katrai sava dzīve. Tā tam arī jābūt. Es vislabāk jūtos te, Kalauzu dzirnavās. Te arī manas dzīves komandējuma pēdējā pieturvieta,” saka Imants Prie­dītis.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *