Raksti

Dzīves stils

Disciplīna mums asinīs no Dziesmusvētkiem

Žanete Grende
Foto: LETA

Šajā pavasarī apritēja desmit gadi, kopš dibināts Imanta Ziedoņa fonds “Viegli”, kas rūpējas par dižā dzejnieka literārā un garīgā mantojuma saglabāšanu, popularizēšanu. Var droši teikt, ka fonds “Viegli” ir viens no tiem, kas daudz dara latviskās identitātes uzturēšanā.

Par Ziedoni, latviskumu un identitāti uz sarunu aicināju fonda padomes priekšsēdētāju Žaneti Grendi.
– Vai šajā laikā fondam “Vieg­li” klājas viegli?
– Šis laiks devis dažādas atklāsmes, viena no tām – cik Latvijas kultūra ir trausla. Glābjot visu, kas glābjams, nespējām pamanīt, ka jāglābj arī kultūra. Tā ir ļoti trausla, smalka lieta, tā nav maize, piens, vai zobu pasta. Imants Ziedonis saka: “Ceļš – tas ir stils.” Bet stils ir izvēle, ko ēdam, dzeram, lasām, skatāmies, velkam mugurā.
Vēl mans novērojums, ka visi var braukt autobusos, vilcienos, iet lielveikalos, būt tur lielos baros, bet, nedod Dievs, ja kāds satiksies kultūras notikumā. Kāpēc kādā jomā bez liekiem jautājumiem var iepludināt simts miljonus, bet kultūrai par pārdesmit miljoniem iet lieli strīdi. Ir daudz lielu – kāpēc? – uz kuriem man nav atbilžu. Un, šķiet, neviens uz tiem arī negrasās atbildēt.
– It kā Latvija tomēr sevi pozicionē kā kultūras valsti.
– Tikko bija Latvijas Kultūras akadēmijas 30 gadu jubileja. Esmu šīs augstskolas doktorante, un šajā pasākumā brīnišķīga lekcija par kultūru bija Valsts prezidentam Egilam Levitam. Es teiktu, tas bija labākais, ko līdz šim esmu dzirdējusi. Tur iezīmējās doma, ka valstis veidojas dažādi, bet Latvijas valsts veidojusies noteiktā ritmā, proti, nācija – kultūra – valsts. Ja mums beigsies kultūra, tas būs pirmais risks valsts pastāvēšanai.
– Fonda “Viegli” pienesums kul­tūras identitātē ar katru gadu kļūst arvien plašāks.
– Šogad tas devums būs vēl izteiktāks. Dainu tēvam 185.gadadiena, tas pamudināja sākt sadarbību ar Krišjāņa Barona muzeju. Tikko Rīgā atklājām “Tautas­dziesmu augtuvi”, kurā runājam, kura ir tava tautasdziesma, kā tu to audzēt sevī. Cik ārkārtīgi būtiska ir tautasdziesma kā pamats, jo tad var sajust, kur ir tavs pamats, tavs sākums. Ne velti tautasdziesma un Krišjānis Barons šajā projektā ievietoti siltumnīcā, jo gan viens, gan otrs šobrīd ir siltumnīcā saudzējami.

Ja izietu Cēsu centrā un Vienības laukumā palūgtu pieciem garāmgājējiem norunāt savu mīļāko tautasdziesmu, domāju, būtu liels samulsums.
Krišjāņa Barona gadadienas sakarā no 20.augusta mēs sāksim iet no Tērbatas uz Koknesi, cauri Jaunpiebalgai un Ērgļiem, pēc tam uz Turaidu un Dundagu. Tas ir gājiens, ko veica Krišjānis Barons, lai uzrakstītu pirmo ģeogrāfijas grāmatu. Viņš bija ļoti eksakts cilvēks, Tērbatā mācījās astronomiju, ģeogrāfiju, matemātiku, un tikai mūža pēdējos 30 gadus nodarbojās ar tautasdziesmu sistematizāciju, tā topot par mums tik zināmo Dainu tēvu. Var teikt, ka Dainu skapis ir viens no pirmajiem latviešu datoriem, tāds failu salikums, lai varētu uzskaitīt un izveidot sistēmu, kas ir unikāla.
– Domājot par Baronu, Ziedo­nis taču nav piemirsts?
– Ziedoņa muzejā šajā laikā ļoti daudz mācījāmies. Un arī darījām. Murjāņos atklājām divas jaunas programmas. “Lasīttaka” re­alizēta ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Tā ir taka no Murjāņiem līdz Siguldai, pa kuru ejot, vari lasīt. Te vērts atgādināt, ka latviešu valodā vārds “lasīt” nozīmē, ka vari lasīt tekstu, čiekurus, iespaidus. Taka apmēram 18 km gara, un katrā kilometrā plānots kāds interaktīvs punkts, kas saistīts ar literatūru, dabu, mākslu, novērojumiem, lai iešanas gaitā iegūtu vairāk.
Otra programma domāta bērniem. Murjāņos atklājām lasītavu bērniem, kur ģimenēm būs iespējas kopā darboties. Izveidota burt­nīca, kas balstīta vienā no maz zināmajiem Imanta Ziedoņa darbiem “Es, cilvēks, pasaulē”, enciklopēdijā bērniem.
Lai sagatavotu šos divus projektus, zināms laiks bija jāpavada pēt­nieciskās nodarbēs.
– Cik var noprast, šis fondam ir labo cilvēku meklēšanas laiks. Iedvesmojoties no “Kurzemītē” paustajām idejām, vēlaties iet dzej­nieka pēdās, lai stāstītu par lieliem cilvēkiem mums apkārt. Ir arī aicinājums kļūt par La­bie­ti, kas, pēc Imanta Ziedoņa domām, ir cilvēks ar izkoptu garīgo stāju, tāds, uz kuru var paļauties.
– Viena no kovida laika idejām, kas “izlīda ārā”, ka mums pašiem sevi jācildina. Te atkal var citēt Ziedoni, kurš teicis, ka šodien “ļoti viegli ir būt smagi”. Proti, ir viegli pateikt kaut ko sliktu, kādu nolamāt, kaut ko iekomentēt, tas ir tik vienkārši! Bet kā teicis Imants – grūti ir vieglam būt! Ir jāsaņemas, lai pateiktu ko labu par valsti, par otru latvieti, par latviešiem pasaulē.
Bet mēs esam valsts, kura pēc no koronavīrusa nomirušo skaita ir priekšpēdējā vietā Eiropā. Mēs visi kopā esam spējuši saglabāt savus cilvēkus. Jā, ir bijis grūti, jā, kaut ko varbūt esam piemirsuši, bet kopumā esam izturējuši. Esmu domājusi, kāpēc mēs to spējam? Domāju, ka viens no priekšnoteikumiem ir tas, ka esam izdzīvojuši cauri gadsimtiem. Ir nākuši vācieši, zviedri, krievi, poļi, citi, pāri gājis mēris, bet kaut kādā mistiskā veidā mēs esam izdzīvojuši. Izdzīvojuši kopā ar tautasdziesmām.
Tā disciplīna mums, manuprāt, ir asinīs no Dziesmusvētkiem, jo gandrīz visi bērni skolā dziedājuši korī, tur ir disciplīna, un mēs spējam būt disciplinēti kādā X brīdī, kad svarīgi saņemties. Vai tās ir barikādes, Dziesmusvētki vai citi notikumi. Izdzīvošana un disciplīna ir mūsu pamatīpašības, mēs varam sev uzsist uz pleca un teikt, latvieši ir malači. Un varam meklēt citus foršos latviešus, citus lielos cilvēkus.
Lielo cilvēku un labiešu meklēšana ir jauna forma apbalvojumam “Laiks Ziedonim”. Piecus gadus bija šis projekts, tagad mēģinām no citas puses paskatīties uz šo procesu, meklēt citus vārdus, citas definīcijas.
– Fonds “Viegli” varētu veikt plašu pētījumu, kas palīdzējis latviešiem izdzīvot cauri gadsimtiem un pārbaudījumiem.
– Tur jādarbojas zinātniekiem, gēnu inženieriem, jo, iespējams, mums kaut kas ir atšķirīgs. Taču kaut kādu pienesumu tam dodam. Šobrīd gatavojam izstādi “Tuvāk”, jo Tartu Universitātē atradām skapi, no kura iedvesmojās Krišjānis Barons, izveidojot savu Dainu skapi. Izlasīju Barona biogrāfijā, kur viņš stāsta, ka Fricis Brīvzemnieks rādījis viņam 30 000 tautasdziesmas, sasūtītas no visas Latvijas, un lūdzis palīdzību tās kaut kā salikt. Krišjānis Barons atcerējies skapi, kādu redzējis Tērbatā, un tā tapa Dainu skapis.
Nolēmām, ka jāatrod šis skapis. Aizbraucām uz Tartu Universitāti, izstaigājām noliktavas un atradām vislīdzīgāko. Skapis piederējis kādam matemātikas profesoram, kurš, iespējams, varēja būt pasniedzējs Krišjānim Baronam. Atvedām skapi uz Latviju, veidojam izstādi, kurā parādīsim, ka latvieši ar igauņiem ir ģenētiski daudz līdzīgāki nekā ar lietuviešiem. Šādu pētījumu veicis kāds Tartu Universitātes pētnieks, un to līdzību ar igauņiem esam ieguvuši tāpēc, ka Latvijas teritorijā bija un ir līvi. Saprecoties ar līviem, latvieši veidoja tuvāku būtību ar igauņiem.
– Latvijas Kultūras akadē­mi­jas doktorantūrā studējat muzeoloģiju. Kāpēc šāda izvēle?
– Kad apsolījām Imantam Ziedo­nim veidot muzeju, neviens neiedomājāmies, ka mums taču nav nekādas izpratnes, kas ir muzejs. Turklāt Imants pats šo muzeju sau­ca par nemuzeju, viņš teica, ka negrib tur gidus, ko citu, kas raksturīgs klasiskam muzejam.
Tāpēc, iestājos Kultūras akadēmijā, lai uzzinātu, ko klasiski nozīmē muzejs, un tad veidotu tā pretmetu. Attālināti mācījos arī Liverpūlē, Otavā, Sidnejā, tur sapratu, ka muzejs, kādu gribēja Imants, ir jaunā tipa modernais muzejs, kurā vari ne tikai skatīties uz priekšmetiem, bet ir iespēja pieredzēt. Tāpēc Murjāņos nav gidu, apmeklētājs saņem savas ceļa piezīmes, un viņš var pieredzēt tik daudz, cik pats to spēj. Cik katrs spējīgs paņemt, tik var ņemt.
– No Ziedoņa var paņemt daudz, arī jūs viņu bieži citējat.
– Lasīt Ziedoni ir mans darbs, jo strādāju viņa muzejā. Viņa ģeni­alitāte ir tajā, ka spēj ļoti precīzi pateikt. Ļoti precīzi un, galvenais, īsi noraksturot lietas ir mūsu spēks. Te vēlreiz var atgādināt dzej­nieka teikto, ka ceļš ir stils un stils ir izvēle. Tā ir izvēle, ko es katru dienu izvēlos teikt, lasīt, skatīties, ar kuriem tikties un runāt. Un cik tajā stilā ir tās mūsu saknes. Jo to vairāk, jo esam spēcīgāki! Tā taču ir arī dabā.q

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *