Ceturtdiena, 28. marts
Vārda dienas: Gunta, Ginta, Gunda

Dienas, gadi ieausti lupatdeķos

Sarmīte Feldmane
06:56
27.09.2022
3
Brigita Ligatne 1

Brigitas Kauliņas rokās adāmadatas skrien. Top kārtējais cimdu pāris, kas ziemā sildīs kāda tuva cilvēka rokas. “Sēdēt un neko nedarīt nemāku,” saka līgatniete. 6. jūnijā viņa nosvinēja 95 gadu jubileju.

Aušana – spēka avots

“Daudzi jaunie nav varīgāki par mani. Vasara bija jauka, to pavadīju stellēs. Kā jau manos gados, daudz kas sāp, kad iesēžos stellēs, viss pāriet. Tā mana vingrošana, nav jāiet pastaigās, jāuztraucas, ka par maz kustos. Aužot, adot domas nenomāc prātu,” stāsta Brigita.

Darbnīca viņai iekārtota saimniecības ēkā, vasarā tur vēsi, var aust lupatdeķus. Šovasar noausti 140 metri. “Lupatdeķus aužu jau 50 gadus. Kāds iznāk, atkarīgs no lupatām, divu vienādu nav. Ja sagriež blūzīti, strīpiņa vien iznāk,” pastāsta audēja. Viņa uzsver, ka aust jau nav grūti, smagākais darbs ir strēmelēs sagriezt lupatas. Tas ir darbs ziemai.
“Kad man palika 80 un kad 90 gadi, teicu, ka vairs neaudīšu. Meita, mazmeita atved maisu ar lupatām, kas atliek – jāgriež un jāauž,” ar smaidu stāsta Brigita.

Rokdarbi viņai patikuši no bērnības. Brigita dzimusi un darbīgo mūžu nodzīvojusi Ungurpilī pie Alojas. Vecākiem bija neliela saimniecība,    meitām jāpalīdz darbos. “Biju gatava darīt visu, lai tikai nebūtu jāiet ganos. Tad jau labāk ar zirgu ecēju tīrumu vai grābu sienu, bet sēdēt stellēs bija kā atpūta. Kad biju maza, dzīvojos pa steļļapakšu, vēlāk jau tēvs, kad auda, uzsēdināja uz šķērskoka. Man patika skatīties, kā ar katru piesitienu veidojas audekls,” teic Brigita un pastāsta: “Apģērbu paši audām. Sēja linus, aizveda pārstrādei, varējām noaust dvieļus, palagus, galdautus. Mums bija lina kleitas. Vēl tagad viena saglabājusies, zila ar svītrām. Vilnas mēteļus, kleitas audām, lai ir ko vilkt mugurā.”

Padomju laikā, lai cik smaga kolhoza darbā un savā saimniecībā bija diena, vienmēr atradās laiks rokdarbiem. Brigita darbojās Staiceles studijā,      kombināts “Māksla” viņai uzticēja sarežģītus pasūtījumus. “Man bija adāmmašīna, ko kādam vajadzēja – kamzoli, jaku, svārkus –, to noadīju. Tā kādu rubli varēja nopelnīt,” teic rokdarbniece un atzīst, ka aušana un adīšana grūtākos laikos bijis labs atspaids ģimenei. Īpaši pēckara gados, kad par darbu kolhozā varēja nopelnīt vien kapeikas.

Lai kādi laiki, jāstrādā

Jaunības gados viņas paaudze piedzīvoja varu maiņu, to, kā gadiem koptais, taupītais tiek iznīcināts. “Vācu laiks pagāja mierīgi. Kad vācieši atkāpās, tēvs sau­ca mani palīgā nozāģēt lielo bērzu, kas auga pie mūsu aploka lielā ceļa malā. Nesapratu, kāpēc tagad jāzāģē. Tā viņš cerēja aizkavēt krievu ienākšanu, lai vācieši paspēj atkāpties. Paši ar zirgu noslēpāmies purvā. Uz Staiceles šosejas meta bumbas, krievi gribēja sabumbot vācu noliktavas, kas bija silā, bet trāpīja citur,” atmiņās kavējas Brigita.

Tā kā vecākiem saimniecība bija tikai 20 hektāri un ģimene nebija turīga, represijas neskāra. Vienīgais zirgs gan bija jāatdod kolhozam. Tēvs kļuva par zirgkopi, arī veda piena kannas uz pienotavu.

“Esmu kolhozniece, nostrādāju no dibināšanas līdz izjukšanai. Pirmais kolhozs bija “Jaunais laiks”, biju grāmatvede. Vēlāk klīdu no viena amata uz nākamo. Biju gan iecirkņa priekšniece, gan kaltes vadītāja, agronome, zootehniķe, gan kontrolasistente. Pirms iešanas pensijā aizgāju uz fermu, lai vairāk nopelnītu,” stāsta Brigita un uzsver, ka jaunībā nekas nav par grūtu. Kad pats jau gados, tad var brīnīties, kā visu varēja paspēt, kā pietika spēka cilāt piena kannas, rast prieku ikdienā. “Jaunībā visi grūtumi, pārdzīvojumi ir vieglāki un ātrāk aizmirstas. Gribas taču dzīvot un priecāties,” pārdomās dalās Bri­gita.

Kad kolhozu likvidēja, abi ar vīru nodibināja saimniecību. “Tagad domāju, vai bija vērts rauties. Pati braucu ar traktoru, visu vēl varēju. Bija 20 govis, aru, sēju, gādāju sienu, piena kannas nesu uz steķa. Vienmēr esmu bijusi optimiste. Ja dara, tad dara, nav ko skatīties atpakaļ,” atceras līgatniete un piebilst, ka, jau būdama pensijā, ieguvusi šofera tiesības. Tajā laikā tik cienījamos gados parasti nemācījās braukt ar mašīnu. Nelaimīgi bojā gāja vīrs, pašai veselība sāka niķoties. “Atbrauca meita Anita no Līga­t­nes un stingri pateica: “Ne­dē­ļas laikā likvidē saimniecību, brauksi pie manis.” Tā nu jau vairāk nekā 20 gadus dzīvoju Līga­tnē,” stāsta Brigita un atzīst, ka te pavadīts jauks laiks.

“Iedzīvoties nebija grūti. Sapazinos ar audējām, piedalījos izstādēs. Meita un mazmeita ir aktīvas, nav mājās sēdētājas, iesaistīja mani. Tagad gan tikai pa māju. Viņas izstāsta, kas pilsētā notiek. Kā man iet, to jau līgatnieši redz manos lupatdeķos,” teic Brigita.

Dzīves ceļam patīk pagriezieni

Steļļu un adatu vienmērīgais ritms, meistarei darot sev tik ierasto, rosina atmiņas. “Man bija 19 gadi, kad apprecējos. Aiz­braucu ciemos pie māsas, viņa bija ieprecējusies Ainažos, tur satiku jaunu puisi. Iepatikos viņam. Kopā nodzīvojām nepilnu gadu, nomira ar tuberkulozi. Tagad domāju, varbūt nebūtu apprecē­jušies, ja viņš tik smagi nesaslimtu, jo vīramāte nebija apmierināta ar dēla izvēli. Viņi bija lielsaimnieki, kas tad es… Kad viņu atveda mājās no slimnīcas jau ļoti vārgu, vīrs pasauca māti un noprasīja: “Ja nomiršu, cik ilgi Brigita te var palikt?” Māte atbildēja, ka, cik vien grib, bet pēc bērēm atgriezos pie vecākiem. Sapratu, ka tur nekādas dzīves nebūtu,” atmiņās kavējas Brigita.

Kaimiņu puisis Rūdolfs jau sen bija ieskatījies Brigitā. Viņi apprecējās, piedzima dēls un meita. Abi strādāja kolhozā. Vīrs un dēls jau aizsaulē, tā bija lēmis liktenis. Brigitas prieks ir četri mazbērni un trīs mazmazbērni.  Mazmeita Līva šoruden atbrauks ciemos no Austrālijas, vecmāmiņa ļoti gaida.

“Man vienmēr ir ko darīt. Paskatos ziņas, kādu filmu. Radi uzdāvināja sudoku mīklu abonementu. Žēl, ka žurnāls neiznāk katru dienu, tikai reizi mēnesī. Ātri atrisinu, patīk arī krustvārdu mīklas,” pastāsta Brigita un uzsver: “Kas man tagad dzīvē vainas, tikai jādzīvo. Meita Anita, mazmeita Iveta par visu gādā. Nav ko domāt par slimībām un kaitēm. Kaut vēl būtu siltas dienas, varētu iesēsties stellēs.” Lupatu strēmeles veidos rakstu, kurā noķerts mirklis vasaras sau­les, rudens salnu baltuma, pavasara lauku aruma un ziemas meža zaļuma, arī kāda spirdzinoša lietus lāse un gabaliņš ziedošas pļavas.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Veselīgs uzturs – tas ir dzīvesveids

11:30
28.03.2024
103

Ēdienkarte, kurā ir tikai augu produkti. Tas ir Beātes Ligeres labsajūtas pamats “Mani sauc Beāte! Esmu vizuālās komunikācijas speciāliste, kura savus brīvos brīžus velta, aktīvi meklējot un iepazīstot informāciju, kuras galvenais nolūks ir veidot veselu, laimīgu, ilgtspējīgu ķermeni un garu. Nu jau vairāk nekā četrus gadus savā uzturā nelietoju dzīvnieku valsts produktus un glutēnu saturošus graud­augus. Tas ne tikai […]

Noderīgi padomi, kā aizvadīt skaistas Lieldienas

15:11
27.03.2024
64

Pavasaris ir klāt: dienas kļūst garākas, naktis – īsākas, un klāt arī skaistākie šī gadalaika svētki – Lieldienas, kas tiek svinēti par godu pavasara un saules atnākšanai, gaismas uzvarai pār tumsu. Lai palīdzētu dabai un zemei mosties un veicinātu tās auglību, mūsu senči jau izsenis piekopuši dažādus rituālus un tradīcijas. “Bonava Latvija” eksperti apkopojuši noderīgus […]

Varēt pašai, ne čīkstēt

14:29
22.03.2024
196

Skaidrīte Zūpe paskatās pa logu. “Pļavā, kur saauguši bērziņi, pļāva sienu. Bija sakrauts zārds pie zārda. Pēc ballēm tur pārīši gāja. Tepat pie mājas bija dārziņš. Viena mana stādītā ābelīte vēl rudeņos pilna ar āboliem. Te garām no fabrikas uz staciju brauca bānītis. Vīrs Aivars ar to nobrauca ilgus gadus.” Ar Līgatni saistās teju viss […]

Arī vēsturei vajag telpu

12:36
20.03.2024
15

Vēsturi nepaslēpsi, tā parādīs savu vaigu. Tas burtiski redzams arī uz Cēsu ēkas sienas, kurā pirms vairākām desmitgadēm darbojās Banka Baltija. Uzraksts laiku pa laikam izceļas vairāk, citreiz mazāk, bet vienmēr atgādina par ne tik seno laiku, kuru lielākā daļa piedzīvojuši personīgi.

Kopā ar ģimeni atgriezties bērnības mājās

00:02
09.03.2024
83

“Ar ģimeni dzīvojam Kvēpenē. Mūs uz palikšanu šeit atveda kovida pandēmijas laiks. Līdz tam dzīvojām Rīgā, “Kvēpenes” bija mūsu brīvdienu māja. Es gan šeit esmu pavadījusi visu bērnību, dzīvojām no 1989.gada līdz maniem pusaudža gadiem,” pastāsta Anete Ķuze. Vēlāk sekoja uzņēmējdarbības vadības studijas Rīgā augst­skolā “Turība”, pēc tam arī darbs – kādu laiku kopā ar […]

Kurpju jaunākās tendences

15:35
08.03.2024
50

Jaunākās kurpju tendences ir mainījušas modes ainavu, piedāvājot jaunus un aizraujošus apavu dizainus. Šajā rakstā tiks izskatītas aktuālās apavu tendences – no futūristiskiem sporta apaviem līdz elegantiem klasiskiem modeļiem. Metāliskas un neona krāsas Metāliskas un neona krāsas ir ļoti populāras pēdējā laikā. Neona toņi dod kurpēm spilgtu izskatu, piesaistot uzmanību. Metāliskie akcenti var piešķirt eleganci […]

Tautas balss

Nebija patīkami

20:22
25.03.2024
31
Druva raksta:

“Tādā laikā dzīvojam, kad suņu saimniekiem ir savas īpašās tiesības un nav jārēķinās ar citiem. Laikam jau ir nožēlojami, bet ne visiem cilvēkiem tomēr suņi patīk, ir arī tādi, kam no šiem dzīvniekiem bail. Protams, tā ir viņu problēma! Tāpat kā tā, ka nešķiet pieņemami, ja lielveikala    iepirkumu ratiņos tiek ielikts suns, vadāts pa […]

Vakars aizkustināja

12:38
20.03.2024
23
Druva raksta:

“Esmu pateicīga skolotājiem un abiturientiem par skaisto Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas Žetonu vakaru. Cik lielu darbu ieguldījuši skolotāji un audzēkņi, lai būtu šis brīnišķīgais pasākums! Novēlu, lai veiksmīgs skolas gadu nobeigums un gandarījums par paveikto, piepildās sapņi un cerības. Cik gudri un skaisti cilvēki aug nākotnei! Paldies 2.pamatskolai par telpām, zāle pilna, un katrs, […]

Savāda iepirkšanās

00:01
16.03.2024
29
Druva raksta:

“Atradu kādā interneta mēbeļu veikalā galdiņu, pasūtīju to, kurjers atveda, viss kārtībā. Tomēr, redzot, ka mēbele ražota Baltkrievijā, radās jautājums, vai tas tā drīkst būt. Ierakstot veikala mājaslapas preces komentāru sadaļā šo informāciju, to kāds operatīvi izdzēsa. Ne­vēlas, ka traucē biznesu,” savas aizdomas klāstīja liepēniete V.

"Druva" noskaidro. “Latvijas Pasts” nepiegādā Cēsu novada pašvaldības izdevumu

11:57
15.03.2024
60
36
Andra Gaņģe raksta:

“Mēs, vecpiebaldzēni, kas dzīvo Greiveros, šomēnes neesam saņēmuši pašvaldības izdevumu “Cēsu Novada Vēstis”. Gaidām jau ilgāku laiku, bet kā nav, tā nav. Kāpēc “Latvijas Pasts” kavējas ar piegādi?” redakcijā ar šādu jautājumu vairākkārt vērsās kāda vecpiebaldzēniete. “Latvijas Pasta” Vidzemes reģionā vadītāja Gunita Tomsone paskaidroja, ka no 1.marta “Latvijas Pasts” vairs neizplata Cēsu novada pašvaldības izdevumu. […]

Noteikumi nav visiem?

11:54
15.03.2024
34
1
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā Cēsīs, Gaujas un Palasta ielas krustojumā, manīju kādu ārkārtīgi steidzīgu baltas krāsas apvidus auto, kurš “palidoja” garām krustojumā divu trīs jau apstājušos spēkratu rindai, it kā luksoforā degošais sarkanais signāls uz viņu neattiektos. Žēl, ka vēl arvien sastopami tādi sevi un citus apdraudoši autovadītāji,” stāstīja raiskumietis Ainārs.

Sludinājumi