Raksti

Dzīves stils

Deja priekam un atslodzei

ZEM OZOLA KUPLAJIEM ZARIEM. Laimas pagalmā galds atrodas zem ozola zariem, un tā ir vieta, kur visiem gribas ilgāk uzkavēties.
Foto: Iveta Rozentāle

Laima Ciekurzne dejo jau no bērnības, un arī tagad deja ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.

Rosīšanās dāmu deju grupā “Vēlais pīlādzis” ir gan atslodze no darbiem un mājas, gan enerģijas lādiņš.

Un mājās darāmā daudz, jo “Mazvieķi” ir vieta, kur tūristiem pagalmā zem kuplajiem ozola zariem nogaršot gardo un jau “Mēr­n­ieku laikos” slaveno Pie­balgas jēra zupu, ko sarūpē māju saimnieki Laima un Gu­nārs. Laima atceras, kā dienu pirms pirmās tūristu grupas uzņemšanas un zupas vārīšanas vīrs, kuram allažiņ interesantas idejas rodas, pagalmā galda vietā skaisti salicis siena ruļļus, kas smaržoja pēc pirmā siena. Ciemiņiem tas ļoti patika. Saim­niekiem svarīgi, lai vide ir pēc iespējas dabiskāka: “Ar vīru abi esam dabas bērni.” Turklāt abi mēdzam domāt vienu domu, jo ir brīži, kad, vēloties ko teikt, abi saka vieniem un tiem pašiem vārdiem. Tomēr izrādās, ka nebūt tā nav, ka Laima jau bērnībā laukos gribējusi dzīvot. Bet teicienam – nekad nesaki nekad – ir jātic. “Skolu beidzot teicu, ka nekad laukos neatgriezīšos, bet dzīve vienkārši paņem un iesviež tajos laukos. Un es esmu apmierināta. Un tāpēc ir tā pašdarbība, kur paiet mazliet ārā no mājas, kur var parunāties ar meitenēm, pasūdzēt bēdas, pajokoties.”

Ciekuržņi audzina trīs bērnus, vecākais ir rūpju bērns, kuram nepieciešama īpaša aprūpe. Meita, pusaudze, tagad izlīdz mammai dāmu kolektīvā, kad kāda dejotāja pēkšņi netiek, bet jaunākais dēls vairākkārtīgi ar dejošanu piedalījies Skolēnu dziesmu un deju svētkos. Pēc pirmajiem svētkiem viņš bijis tik emocionāli saviļņots, ka teicis, ka dejos visu mūžu, lai gan patlaban tomēr to vairs nedara: “Bet tā sajūta viņam bija tieši tāda, kāda ir man. Un tas ir tik īpaši!”

Arī pati Laima dejot sāka jau skolas laikā, kad talantīgais skolotājs Otto Vāliņš spēja ikvienu aplipināt ar dejotprieku. Dejotāja augusi septiņu bērnu ģimenē, visi brāļi arī labprāt dejoja, un viņiem to patīk darīt joprojām. Tā teikt, kaut kas tās kājas kņudina. Tikai māsai vairāk patīk dziedāt, viņa dziedāja ansamblī. No skolas laiku dejošanas Laima spilgti atceras, ka, tā kā viņai vienmēr bijuši īsi mati, tad deju kolektīvā laiku pa laikam bija jāaizstāj puiši: “Kā puišu nav, tā Vāliņš mani stutē puišu vietā. Mammas māsa bija skolotāja, nevarēju atteikties – ja citi negāja, man bija jāiet. Toties spilgti atceros, ka pēc skates skolotājs kā pateicību lika zēniem mani uz rokām nest pa Piebalgas skolas augstajām kāpnēm uz ēdamzāli. Tas bija ļoti aizkustinoši!” Vēl Laima īpaši atceras, kā jaunībā kopā ar vecākajiem brāļiem devās uz mēģinājumiem nepilnus trīs kilometrus tālu : “Tas bija ļoti interesants gājiens. Vecākie brāļi gāja tādiem lieliem soļiem, es sīkākiem, it kā tipinot un ik pa brīdim pieskrienot, lai neatpaliktu. Viņi prasīja, ko tu, sīkā, vari tipināt? Es jau tādus lielus brāļu soļus nevarēju likt, bet kopā iet un runāties gribēju. Tā kopā gājām un nācām no dejošanas. Mums ģimenē bija un ir sirsnīgas attiecības.”

Arī tagad ģimene labprāt sanāk kopā, īpaša tradīcija jau 60 gadus ir kopā būšana Ziemas­svētkos, kas aizsākās kā Vecg­ada vakara svinēšana. Tad kopā sanāk māsas un brāļi, visi bērni un bērnu bērni, jo vecākie brāļi ir jau vecvecāki. Tad iet vaļā dziesmas un rotaļas, visi dzied un dejo. Kā teic Laima: “Deja ir visur klāt.”

Dāmu deju kolektīvs patlaban gatavojas svētkiem “Izvēlies Pieb­­algu!”, kur dāmas dejos. “Bei­­­dzot pēc ilgāka laika varam sa­nākt kopā. Vasarā tradicionāli piedalāmies arī sieviešu deju kolektīvu festivālā “Spīganu dejas ezera atspulgā” pie Lubāna ezera, tikai šogad tas pārcelts uz septembri. Lai gan no desmit, divpadsmit dalībniecēm esam palikušas piecas, saņemam labas atsauksmes par mūsu uzstāšanās reizēm, jo vadītāja allažiņ izdomā ko tādu, ko mums, dejotājām, patīk citiem parādīt. Arī citu dāmu deju kolektīvu vadītāji ir prasījuši, vai var kādu no mūsu dejām iestudēt. Arī šajā festivālā esam saņēmušas augstākos žūrijas vērtējumus, un nākamajā gadā mūsu deju apgūst arī visi pārējie kolektīvi un notiek lielā sadancošanās. Esam kā neliela ģimene – ar svētku svinēšanu un sveikšanu jubilejās, ar prieku kopā būt.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *