Raksti

Dzīves stils

Darbīgi un skaisti gadi kopā

Ģimene. Ruta un Pēteris Laņģi 2020. gada augustā.
Foto: Marta Martinsone-Kaša

Priekulieši Ruta un Pēteris Laņģi pārlaiž skatu dārzam – bagāta vasara. Viss izaudzis, āboli liec ābeļu zarus, kartupeļi dūres lielumā, gurķu ražu nespēj novākt. Puķes zied nenogurušas. Tikpat bagāta un skaista vasara kā abu kopā nodzīvotie 60 gadi. Šomēnes viņi nosvinēja Dimanta kāzas.

Satikās uz ceļa

Ruta ir no Skujenes puses, Pēterim tēva mājas pie Cēsīm, Priekuļu pagastā. Ruta mācījās vidusskolā. Kādu pirmdienas rītu gāja uz Rencēnu autobusu pieturu, naktī bijis pamatīgs putenis, nācās brist pāri kupenām. “Skaists, saulains rīts. Redzu, no kaimiņu ceļa iznāk jauneklis. Sākām iet kopā. Gaidījām autobusu, bet tas neatnāca,” atceras Ruta. Abi aizgāja līdz Vāverkro­gam. Nobalsoja mašīnu, tā atveda līdz Cēsīm. Jaunieši katrs devās uz savu pusi. Rutai tas puisis bija iekritis acīs. Abas ar draudzeni Ainu izdomāja, ka viņam kaut kur Cēsīs jābūt. Garam, ar zilām acīm. Pēc stundām draudzenes staigāja pa pilsētu. “Ko tik meitenes neizdomā!” nosaka Ruta, bet Pēteris smaida, ieklausās. Tomēr Cēsīs viņa Pēteri tā arī nesatika. Bet liktenis zīmē savus ceļus.

Laukos Pētera radiem bija viesības, bija uzaicināta arī Rutas mamma, meitene aizgāja līdzi. “Abi ar Pēteri sēdējām pie viena galda. Padejojām,” atceras Ruta, bet Pēteris piebilst, ka pagāja divi gadi, līdz abi apprecējās. Rutai bija 20, Pēterim 21 gads.

“Laulību ceremonija notika Priekuļu ciema padomē. Pēc tam manās tēva mājās. Vedēji bija Rutas māsīca ar vīru, viņiem bija “Moskvičs”. Viesi brauca ar taksometriem. Kāzas bija lustīgas,” stāsta Pēteris.

 Ruta un Pēteris Laņģi 1960. gada augustā.

Ģimenei vajag māju

Trīs gadus jaunā ģimene dzīvoja vienā istabā Pētera vecāku mājās. Abiem bija skaidrs, pašiem vajag savu māju. “Dēliem jāiet pasaulē. Pamazām vien krājām,” saka Pēteris, bet Ruta uzsver, ka abi strādāja, algas tiem laikiem bija labas. Rutas mamma laukos turēja lopus, pārdeva kādu bullēnu. “Brīvdienas pavadījām laukos strādājot. Viss tika izaudzēts. Vienreiz kartupeļus aizvedām pat uz Ļeņingradu, bet ir jāmāk tirgū pārdot, mums nebija prakses,” stāsta Ruta.

Pēteris atklāj, ka sakrāto naudu glabājuši drošā vieta – stikla burkā vāgūzī zem siena panta. Pēc pieciem gadiem Laņģu ģimenei bija sava māja Cēsīs. Un piedzima dēls Normunds. Vēlāk gribējās ārā no pilsētas, tā lielākā mūža daļa nodzīvota Priekuļu pagasta “Sīļos”, kas turpat Cēsu pievārtē.

Vēl puikas gados Pēteris divas vasaras kolhozā strādāja par traktorista palīgu. “Tas darbs ar tehniku iepatikās,” par profesijas izvēli pastāsta Pēteris. 1955.gadā sāka strādāt autotransporta uzņēmumā, bija šoferis, tad mehāniķis, autoatslēdznieks, arī braukšanas instruktors jaunajiem šoferiem. Autotransporta uzņēmumā, tagadējā “CATA”, pavadīts darba mūžs.

Ruta strādāja tirdzniecībā par prečzini. “Man ļoti patika zīmēt. Pēc 7.klases gribēju iet uz mākslas skolu. Ar tēvu aizbraucām uz Rīgu, bet skolai nebija kopmītņu. Dzīvokļa īre mēnesī maksāja gandrīz tik, cik tēvs kolhozā nopelnīja gadā. Atlika vidusskola. Tā kā mamma dzīvoja laukos, kolhoza iecirkņa priekšnieks nelikās mierā – par ko mācīsies, kolhozam cilvēkus vajag. Tas bija laiks, kad jaunie bēga no laukiem, jo tur neko nevarēja nopelnīt. Pēc vidusskolas mani patērētāju biedrībā paņēma par mācekli. Darbs patika,” pastāsta Ruta. “Visu mūžu bija jāmācās, jāpaaugstina kvalifikācija, tad arī alga bija lielāka. Bija arī tāds Vissavienības prečzinis, kurš saņēma 30 rubļus lielāku algu. Eksāmens bija jākārto krieviski. Mācījos, tas bija izdevīgi. Maksāja vidējo algu, kursos dzīvošana bez maksas. Mēnesi varēja dzīvot pa Rīgu un saņemt vidējo algu,” atceras Ruta, bet Pēteris uzsver, ka pats vakaros daudz laika veltījis kvalifikācijas kursiem, mācīties braucis arī uz Liepāju.
“Sākumā bija motocikls, bet vajadzēja mašīnu. Normunds izraudzījās pirmo mašīnu. Pēc tās uz Rīgu braucām visi. Dēls gribēja sarkanu un ar radio. Kamēr kārtojām dokumentus, viņš, sargam neredzot, bija ticis mašīnu laukumā un noskatījis. “Tēti, re, tā ir mašīna, ko gribam!” viņš sauca. Tā arī tikām pie ķiršsarkanas mašīnas,” pastāsta Ruta un atklāj: “ Man ātrums patīk. Pa šoseju, kad var laist ar 120 kilometriem stundā un mašīna nedaudz cilājas, tās ir patīkamas sajūtas.” Motocikla braukšanas tiesības Rutai bija, bet ar mašīnu tā arī nesanāca nopietni braukt. Iemesls tam laikam saprotams. Pēteris bija šoferis, mācīja jaunos šoferus, kā izskatīsies, ka sieva viņu vedīs no balles mājā.

Kad brīvā laika nav

Lai gan darbs, mācības, ģimene prasīja daudz, Laņģu ģimene brīvo laiku pavadīja aktīvi. “Visi sēdāmies mašīnā un izbraucām Krimu, Karpatus, tuvākas vietas,” bilst Ruta, bet Pēteris pastāsta, ka pēc darba labprāt braukuši ar velosipēdiem, ziemā slēpojuši. “Tad jau televīziju neskatījās. Visu laiku bija kas darāms. Braucām strādāt ne tikai pie Rutas vecākiem, arī kolēģiem palīgā siena un kartupeļu talkās. Ainažos dzīvoja mana vecāmāte, tur jūra. Braucām pie radiem Igaunijā. Mājās sēdētāji nebijām,” uzsver Pēteris, bet Ruta papildina, ka vismaz pāris reižu nedēļā gājuši uz kino, braukuši uz teātriem.

Laimīgi vedēji

Ruta un Pēteris bijuši vedēji pieciem pāriem. Visi nodzīvojuši mūžu kopā, dažs palicis viens, kā jau dzīvē notiek. Viņu dzīvē ievestās ģimenes dzīvo Ventspilī, Salacgrīvā, Cēsu pusē.

“Mums ir krustmeita un trīs krustdēli. Ar visiem sazināmies. Mums vienmēr apkārt jauni cilvēki. Viņi ir tie, kuri uzmundrina, vajag satikties, paballēties,” stāsta Ruta un ar gandarījumu abi uzsver, ka nekad nav aizmirsti kāzu jubilejās. Vienmēr ir kāds pārsteigums un valda ģimenisks mīļums. Jaunākā paaudze izdomā, kādas būs svinības. 50 gadu jubilejai bija tēma “Zeltītie mirkļi”, kad krustdēls rādīja Rutas un Pētera dzīvi bildēs. Šoreiz nosaukums īsti šim laikam piemērots – “Baudi dzīvi!”. Kopā ar Rutu un Pēteri bija visas piecas savulaik jaunlaulāto ģimenes, arī divi viņu kāzu viesi, kuri tolaik bija bērni. “Mūsu vedējmātei jau 93 gadi, sazvanījāmies, vedējtēvs jau aizsaulē,” piebilst Ruta. Pēteris ar gandarījumu atzīst, ka kāzu jubileja kopā ar savējiem nosvinēta, kā pienākas.

Paaudzes mainās

Dēls Normunds gribēja iet tēva pēdas, vecāki gādāja dažādus konstruktorus, lai pats domā un rada. Skolotājs Artūrs Dronis uzrunāja mammu, ka Normundam vajadzētu mācīties par keramiķi. Tā arī notika. Tagad ar ģimeni dzīvo Rīgā. Vecāku mājā arī ir darbnīca, ceplis. Patlaban Alūk­snē ir Normunda izstāde. Vecāku plānos ir tuvākajā laikā aizbraukt un apskatīt. Mazmeita Kornēlija arī ir māksliniece.

60 gadi kopā nav maz. Vai gadījies arī saecēties? Abi nosaka: “Vai dieniņ!” un aizdomājas, līdz Ruta saka: “Dzīvē viss jādara. Viens domā tā, otrs tā. Sastrīdas, tad sāk domāt – nu ja, ja darīs tā, būs tā, darīs citādi, atkal tā. Saliek abus variantus, un iznāk vidējais. Par lielām lietām nestrīdamies.” Pēteris atzīst: “Kā jau ģimenē.”
Vērtējot jaunākās paaudzes, abi uzsver, ka dzīve pēdējos gados mainījusies. “Ir tik daudz tehnoloģiju. Cik laika nepaņem telefons, ko tik ar to nevar izdarīt. Kāda interese vairs vienam par otru, jāseko līdzi, ko draugi dara. Tas prasa daudz laika. Otrs cilvēks blakus ir, bet tanī pašā laikā nav. Mums bija jāstrādā, lai ģimeni nodrošinātu, uzceltu māju. Kad bija brīvs laiks, gājām sabiedrībā. Kur tik jaunībā nebijām ballēs, devāmies kājām uz Ieriķiem, lai padancotu. Kādas balles bija pie Niniera! Meitenes vērtēja, kāds kurš puisis. Tagad jaunā paaudze jaunību pavada internetā,” pārdomās dalās Ruta.

Pēteris spriež, ka tagad arī bērnu audzināšana citāda. Vai savulaik tā bija sliktāka? “Mēs ģimenē bijām pieci bērni. Kādus tik blēņas nesadarījām. Aiz kūts auga liela priede, galotnē vanagam perēklis, nozāģējām. Vakarā mūs gaidīja bērza dakteris. Par to bērza žagariņu, no kā tā sargā bērnus, tā nebija sišana. Vecāki, kad pēra, raudāja. Paldies saku par mācību. Dažreiz dzīvē, kad esmu kaut ko muļķīgu izdarījis, domāju, tagad derētu, ka mani kāds noper,” pasmaida Pēteris un piebilst, ka katrai paaudzei citāda domāšana, vērtības. “Pasaule apgriezusies – mēs gājām skolā, strādājām, savus skolotājus un vadītājus cienījām un mīlējām. Darbā bija saticīgi kolektīvi. Tagad vecāki aizstāv bērnus, kad viņi nemācās. Kā tā var būt? Ja bērnībā nebūs grūtību, pieaudzis nemācēs no tām izkļūt, jo dzīvē nav tikai līdzens ceļš. Jaunie apprecas, nezina, kā ģimenē dzīvot.”

Arī Ruta piebilst, ka agrāk bērni bija patstāvīgāki. Viņa teic: “1.septembrī dēlu pavadījām uz skolu, parādījām ceļu, kā atnākt mājās. Dienasgrāmata bija, liecība bija, aizgājām uz eglīti, ar visu dēls pats tika galā.”

Jāsvin dzīve

“Tagad varam atpūsties, neko nedarīt. Aicina ciemos, jābrauc,” saka Pēteris. Ik diena abiem saplānota, jo “Sīļos” darāmā netrūkst. Ruta dejo “Pīpenēs”, Cēsu dāmu kolektīvā, jāiet uz mēģinājumiem, jābrauc uz koncertiem. “Tā ir brīnišķīga atpūta. Satiekamies sava paaudze,” ar lepnumu saka Ruta. Pēteris savu reizi ar makšķeri aiziet līdz Gaujai. “Ir dienas, kad nav laika avīzes izlasīt,” nosaka Pēteris.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *