Raksti

Dzīves stils

Ciemos pie berlīnieša

Oto. “Vispirms man bija jāizdara šādi tādi nedarbi dzīvoklī, lai cilvēki saprastu, ka ne tikai viņi katru dienu grib kāpelēt uz savu trešā stāva mājokli, arī man ir tiesības iegūt trīsstāvu māju, lai notiekošo varētu vērot no trešā stāva platformas.”
Foto: Andrē Ketzers

“Vai tev nav alerģijas pret kaķiem?” – noskaidrojot šo jautājumu, tieku aicināta ciemos pie berlīniešu ģimenes – trīs cilvēkiem un diviem kaķiem. Četrās dienās un naktīs Berlīnē patiešām kļūst skaidrs,  ka man nav alerģijas pret kaķiem. Tas patīk gan kaķiem, gan cilvēkiem. Interesanti, ka Berlīnes kaķi zina ne tikai vācu, apguvuši arī latviešu runu, un ģimenē var runāt abās valodās. Tāpat kā cilvēki.

Taču, ja valodas barjera nepastāv, pastāv hierarhija, ģimene savā ziņā dzīvo, pielāgojoties īstajiem šī četristabu dzīvokļa “saim­niekiem” – kaķiem -, jo tieši tie lielā mērā noteic vīrieša, sievietes un pusaudža ikdienu. Piemēram, Jaungada naktī jāpaliek mājās, lai mierinātu dzīvniekus no salūta trokšņiem. Ar mani kā ciemiņu, kurš ar kaķu laipnu piekrišanu tiek iemitināts lielākajā istabā uz speciāli šim gadījumam iegādāta dīvāna, draudzīgu attieksmi izrāda tikai viens no kaķiem – rudais Oto. Pilnīgi melnais Blekijs jeb, kā es viņu saucu, Melnītis ciemiņu no Latvijas ignorē, taču to, ka Melnītis nesaprot latviešu valodu, lai netēlo! Šajā mājā visi to mācās saprast..

Šobrīd nekas par to neliecina, bet Oto un Blekijs ir piedzīvojuši grūtu bērnību. Blekijs ar mammu, brāļiem un māsām nonācis vienā no Berlīnes dzīvnieku patversmēm. Ar savu neatvairāmo melno kažociņu, kuram ir balts žabo, kaķēns piesaistījis Ievas un viņas dēliņa Ralfa Artūra uzmanību. Abi cerējuši, ka mazais melnītis būs labs rotaļu biedrs viņu ģimenes mīlulim – rudspalvainajam Oto. Uz to cerības licis arī ģimenes galva Andrē, jo, būdams aizrautīgs inženieris Berlīnes dzelz­ceļa līniju un staciju izstrādē, mēdz darbā aizkavēties garas stundas. Tad lai mājiniekiem vakarus mazliet jautrākus dara kaķi, viņš domājis. Andrē dzīvesbiedre latviete Ieva, kas Latvijas un Berlīnes universitātē apguvusi bibliotekāro zinātni un Berlīni izvēlējusies par vietu, kur strādāt profesijā, bijusi tā, kas izglāba Oto no klaidoņa dzīves. Atnests uz dzīvokli, mazais, rudais mežonēns trešajā dienā tomēr iznācis no būrīša un sācis ne vien uzticēties cilvēkiem, pat tiem palīdzēt. Tāpēc tagad bezsniega mitrajās ziemas naktīs, kad gaiss ir valgs, Oto pret rītu no saimnieku lielās gultas kājgaļa pāriet uz galv­gali. Kaķis klusiņām, maigi uzguļas saimniecei uz pleca, saliek kājiņas uz priekšu un dara, ko var, lai viņai nenāktos pamosties no miega pirms laika. Ievai ir astma, kas, izrādās, Latvijā izpaudusies vairāk, Vācijā gandrīz nemaz, tomēr, ja astma ar saviem taustekļiem izvēršas, neļaujot miegā mierīgi elpot, rudais Oto saimniecei grib palīdzēt.

Ja Blekijs dzīvokļa turētājus sagaida mājās kā sunītis, sēžot pie durvīm, tad Oto uzskata, ka inteliģentam kaķim tā neklājas. Viņš laiskumu nemaina pret stresu, ko mīlīgajā pasaulītē dažkārt ienes ārs. Oto ir arī kulturāls un atturīgs, vērojot savu mīļāko dabas pārraidi – putniņu lidojumus gar balkonu. Oto kā estēts novērtē putnu formas un balsis, ne tā kā Blekijs, kurš desmit reižu dienā skrāpējas pie stikla durvīm, prasoties uz balkona. Ticis laukā, melnais kaķis reizēm tā lēkā, ka neiztur pat tīkls, kam jāgādā par kaķēnu dzīvību un veselību, atrodoties trešā stāva augstumā.

Ne tikai mājas “saimnieks” Oto, arī Andrē, Ralfs un jo sevišķi Ieva bijuši tīrās šausmās, kad Blekijs neuzmanības dēļ nokritis no trešā stāva. Oto gan varētu teikt, ka “mēs, kaķi, vienmēr krītam uz kājām, bet ne jau tad, ja apakšā ir dzelkšņu pilns krūms”. Nevaldāmais Blekijs krūmā tā sadūries, ka, mājās pārnests, atstājis uz grīdas asiņu peļķes. Cilvēkiem nekas cits neatlicis, kā svētku dienās meklēt Berlīnē strādājošu kaķu ārstu. Blekijs sāpēs tā bļāvis un trakojis, ka ārsts neticis pie ārstēšanas. Otrā dienā no klīnikas zvanīts, lai nāk kaķim pakaļ, jo personāls to bļaušanu būrī nevar izturēt. Par laimi cilvēkiem un kaķiem, Blekijs mājās lēni un pacietīgi izārstēts, var atkal trakot pa māju un lēkāt pa balkonu – tā tīkls kārtīgi piestiprināts, taču cik tas viss maksājis! Ja Oto varētu, pačukstētu šīs šausmīgās summas – 200 eiro par katru klīnikā kaķa trakoto dienu.

Lai gan rudais Oto patiešām ir neticami mīlīgs un pieklājīgs, arī viņa uzvedība reizēm izsauc skaļu balsi šajā miermīlīgajā cilvēku un kaķu sadzīvē. Oto zina, ka viņa tautietis Andrē svētdienu brokastīs uz mīkstas baltmaizes biezā kārtā uzlicis svaigu malto gaļiņu. (Pārējie niekojas ar grauzdētām maizītēm, kas Oto pilnīgi neinteresē.) Oto tuvojas Andrē no aizmugures un visādi maigi pieglaužas, taču arī miermīlīga kaķa pacietība var beigties. Tāpēc nav brīnums, ka Andrē iebļaujas gandrīz tik skaļi kā Uldis Dumpis filmā par Emīlu. Tikai Uldi spīlēs saķer vēži, bet Andrē sajūt, kā kaķa abu priekškāju asie nagi iekrampējas mugurā. Protams, tajā brīdī Oto ir savu sakāmo pateicis: “Nekāda kaķu barība! Svētdienā gribu svaigu gaļu.”

Dodoties prom no Berlīnes, es ar savu istabas biedru Oto sirsnīgi atvados, man tiek piešķirts liels Oto fotoportrets. Oto sniedz atvadu ķepu un nomurrā skaidri latviski, kā to dara pūkainie dzirnavnieki Latvijā. Kaķi par manu prombraukšanu nebēdā, bet citi noskatās skumjām acīm, kā pazūdu lidostas ēkā uz Rīgas reisu. Viņiem šis reiss jāgaida pusgadu. Tad ar latviešu folkloras kopu viņi varēs doties uz tik gaidītajiem Dziesmu svētkiem Rīgā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *